Cits Rainis jaunā romānā

Maskavā, Aug- stākajos literārajos kursos iepazinos ar latviešu dzejnieci Veltu Kaltiņu. Pēc kāzām gribēju Veltu aizvest sev līdzi uz Krieviju - taču kam Velta tur rakstītu, kas viņu lasītu? Tā atbraucām uz Latviju. Lai nogludinātu vainas apziņu savas dzimtenes Krievijas priekšā, uzrakstīju divus biogrāfiskus romānus - par krievu komponistiem Aleksandru Borodinu un Modestu Musorgski. Cieņas un pienākuma apziņā pret zemi, kurā dzīvoju tagad, ķēros pie darba par Raini, un šo romānu veltīju savai sievai Veltai Kaltiņai. Tā pilnīgi necerēti izveidojās biogrāfisko romānu triloģija: Borodins - Musorgskis - Rainis. n Kādu sev atklāji Raini? Latvija un latvieši Raini vēl tikai atklās nākotnē. Raiņa pirmā grāmata iznāca, kad viņam jau bija trīsdesmit septiņi gadi. Šajā vecumā Puškins jau bija nošauts divkaujā. Rainis sākās kā Bībeles Jāzeps - ar brīdi, kad viņu nodeva labākais draugs, ģimnāzijas biedrs Pēteris Stučka. Te atrodas atslēga visai Raiņa dzīvei. Luga Jāzeps un viņa brāļi uzskatāma par Raiņa autobiogrāfisku darbu. Šajā gadījumā Raiņa «brāļi» - nodevēji bija gan Pēteris Stučka, gan Janis Jansons, gan zināmā mērā arī Raiņa mīļākā māsa Dora... Viens to darīja aiz greizsirdības un aizvainojuma, cits- aiz skaudības, personiskas nepatikas un it kā partijas interešu vārdā - Rainis bija pārāk spēcīgs, neprognozējams sāncensis. Trīsdesmit gadu vecumā Pliekšāns bija Dienas Lapas redaktors, cilvēks ar ievērojamu stāvokli sabiedrībā, viņš bija arī Jaunās strāvas idejiskais vadītājs, ap viņu vējoja visas progresīvās idejas. Sākumā nodevības pamatā bija mīlestības piecstūris. Raiņa dievinātā māsa Dora iemīlēja Stučku, bet Rainis negribēja, lai Dora precētos ar vētraino studiju gadu līdzbiedru. Dora 1897.gadā tomēr kļuva par Stučkas sievu. Rainis šo aizvainojumu nekad neaizmirsa. Savukārt Jansons (vēlākais revolucionārs Jansons-Brauns) gribēja aizvilināt no Raiņa Aspaziju - vienu no tā laika ievērojamākajām latviešu sievietēm - un draudēja Aspazijai: ja kļūsi mana, būsi pirmā dāma Latvijā, pretējā gadījumā tu zaudēsi visu! Svarīgas arī attiecības starp Doru un Aspaziju. Raiņa māsa no pirmā iepazīšanās mirkļa ienīda Aspaziju un otrādi... Dora caur Jansonu draud Aspazijai - pamet brāli! 1984. un 1985.gads ietekmēja visu Raiņa, Aspazijas, Stučkas, Doras un Jansona dzīvi. Aspazija no Raiņa neatteicās un zaudēja - viņu izdzina no teātra, viņas lugas izņēma no repertuāra. Arī Pliekšāns zaudēja visu. Stučka un Jansons viņam atņēma avīzi un vietu Jaunajā strāvā. Kā politiski neuzticams viņš vairs nevarēja strādāt par zvērinātā advokāta palīgu. Trīsdesmit gadu vecumā viņš tāpat kā Aspazija pēkšņi vairs nebija nekas. Klausos un mulstu - tas ir cits, man līdz šim nezināms Rainis. Mans romāns ir dokumentāla kolāža. Divus gadus strādājot arhīvos, atklāju satriecošus faktus - ja es to visu būtu aprakstījis «saviem vārdiem», man neviens neticētu. Tāpēc no tūkstošiem izpētīto dokumentu es veidoju šo mozaīku, viena ceturtā daļa teksta ir citāti no lugām, dzejoļiem, vēstulēm, dienasgrāmatām, policijas protokoliem, izziņām. Esmu pateicīgs visiem rainistiem, arī cilvēkiem, kuri kara laikā glāba dzejnieka fondus. Faktiski viņi sagādāja cementu, ķieģeļusun javu, man tikai vajadzēja izprojektēt un sākt būvēt. Pirms tam atdzejoju krievu valodā Jāzepu un viņa brāļus un Induli un Āriju, lai līdz pēdējam vārdam saprastu dzejnieku. Kopā ar Veltu izbraukājām vietas, kur Rainis bija dzīvojis vai kāju spēris, sākot ar Randeni, Tadenavu un Berķeneli līdz pat Pēterburgai, kur viņš ar Stučku studēja, līdz Slobodskai Krievijā, kā arī Kastaņolai Šveicē. Vai Rainis pats nekad nebija mēģinājis rakstīt par sevi? Visu mūžu viņš mēģināja rakstīt autobiogrāfisku romānu. Pirms nāves Rainis jautāja - kas uzrakstīs manu biogrāfiju? Kad jau rakstīju grāmatu, pēkšņi atskārtu - Raiņa pašportrets ir Antiņš, jo nejauši uz kādu piezīmju malām atradu uzrakstītus vārdus «Antiņš - dzejnieks»! Vēl Rainis saka - «mani dzejoļi ir stipri ar savu vājumu». Pasakās trešie tēva dēli, Ivanuškas - muļķīši galu galā izrādās stipri, drosmīgi un gudri cilvēki. Antiņš ir vājš, viņš par visu šaubās, netic saviem spēkiem, bet ir pārņemts ar ideju, ar sapni par Saulcerīti. Spēks vājībā, iegūs tas, kurš zaudēs... Tie ir Raiņa dzīves paradoksi, tāds viņš bija. Zelta zirgs varbūt nav viņa spožākā luga, bet īsto Raini atradīsim arī tur. Šeit, citās lugās un dzeju grāmatās, sevišķi vēlākajās, mīt viņa biogrāfija. Rainis un Aspazija - šī savienība bija abiem liktenīga. Arī tur viss sen zināms un tomēr atklājumu pilns. Viens ir absolūti skaidrs - bez Aspazijas būtu Pliekšāns - pazīstams politiķis vai vēl kaut kas, bet nebūtu ne dramaturga, ne dzejnieka Raiņa. Tie, kuri uzskata, ka Rainis ir garlaicīgs dzejnieks un nesaprotams filozofs, lai izlasa viņa vēstules. Manā romānā tās citētas kaudzēm! Kad Rainis atradās cietumā vieninieka kamerā - viņš bija no tiem putniem, kas nevarēja dzīvot nebrīvē un bez saules un tāpēc vien būtu aizgājis bojā gan fiziski, gan garīgi - Aspazija dzejnieka ieslodzījuma laiku pārdzīvoja kopā ar viņu. Tajā laikā viņa pacēlās augstāk par savu drāmu varonēm. Tu minēji Raiņa un Stučkas tik nozīmīgo mūža konfliktu. Studiju laikā Pēterburgā divdesmit gadu vecumā Rainis un Stučka noslēdza mūža draudzību. Taču šī draudzība pārauga par milzīgu konfliktu abu starpā. Iedomājies, kā Rīgu iekaro divi bijušie draugi ģimnāzisti. Viens, t.i., Stučka, 1919.gadā te ierodas ar bruņuvilcienu un 25 tūkstošiem sarkano strēlnieku, otrs atbrauc 1920.gadā vienkāršā vilciena kupejā kopā ar Aspaziju, un viņu sagaida visa Rīga. Raiņa vienīgie ieroči ir dzeja un lugas, kas uzrakstītas trimdā Lugano. Tādi, lūk, divi Rīgas iekarotāji! Tas viss padomju laikā tika attēlots kā nenozīmīgas sīkas nesaskaņas ģimenes apstākļu dēļ. Taču Raiņa konflikts ar «brāļiem», galvenokārt ar Pēteri Stučku, kļuva par viņa dzīves dominanti. Rainis rakstīja, ka pievērsās literārajai darbībai, jo tur nebija saviem pretiniekiem sasniedzams. Neviens tagad neatceras, kāda nozīmīga loma XX gadsimta notikumos Krievijā un pat pasaulē bija Pēterim Stučkam. Kad Kerenskis aizbēga no Krievijas, viņš Amerikas un Eiropas avīzēs rakstīja, ka Krievijā valda stučkas. Pēc 20.gadu padomju avīžu vārdiem, Stučka veica savu personisko revolūciju Krievijas justīcijā, un tā bija tikpat nozīmīga kā visa pārējā oktobra apvērsuma daļa. Pats personīgi Stučka nevienu nenogalināja, taču viņa daļa bija katrā lodē, kas tika raidīta cilvēku miljonu galvās. Ļeņina, kurš arī ir viens no romāna personāžiem, un Stučkas teorijas un prakses pamatā bija naids kā vēstures virzītājs. Savukārt Rainis uzskatīja, ka politikā un dzīvē valda tikai viens pozitīvs, radošs spēks - mīlestība. Tā dzima šis XX gadsimta konflikts. Kad lasītāji saņems tavu romānu? Latviešu valodā to jau pārtulkojusi Valentīna Eisule. Fragmenti publicēti laikrakstā LMM un žurnāla Karogs septembra numurā. Tālākais vairs nav atkarīgs no manis.