Zem šiem vārdiem parakstītos arī veterinārārsti Lelde Mencendorfa un Guntars Avdoško, taču arī tikai vakaros, kad abi burtiski gāžas no kājām. VAI TĀ IR DZĪVE? Šeit, Mārupes dārzā, viss apstājies. Liekas, skatāmies attēlu senlaiku grāmatā - spīd spoža saule, suņi, salīduši zem galda ēnā, pa brīdim miegā iesmilkstas vai ierūcas. Lelde, iedēstījusi galda vidū māla podā koši sarkanu leknu begoniju un vīterojošo putnu balsu pavadīta, lej kafiju skaistās Kuzņecova tasītēs. Pāri mauriņam pārsoļo pelēks pusapcirpts mollīgs kaķis Jēcis. Guntars smejas - gribējuši ciemiņiem par godu šo savest kārtībā, bet runcis neesot ļāvies tādai eksekūcijai. Toties tagad viņiem esot pašiem savs skūtais. Vaicāju, cik šajā mājā vispār ir dzīvu radību, ja neskaita homo sapiens - abus veterinārārstus, Leldes brāli, māti un tēvu? Lelde uzreiz tā nemaz nepasaka, skaita - vispirms trīs suņi. Rīzenšnaucers Tesa mājas sargāšanai. Leldei rīzenšnauceri vispār nepatīk, jo esot visīstākie holēriķi. Šis suns neaprēķina spēku, ja pie vārtiem kāds piezvana, skrien, gāž durvis laukā. Tesa kā ūdenszāle ne mirkli nevar būt mierā un mājā skādi vien darot, taču viņa esot ļoti mīlīga, prot pielūgties. Foksterjers Džudīte esot paņemta iepriekšējās vietā, kuru visi ļoti mīlējuši. Džudītei ir jokaina īpašība - viņa nekad neēdīs kopā ar pārējiem suņiem vai ja kāds skatās. Tādēļ sunenītei ieber ēdienu bļodiņā un aiztaisa virtuves durvis. Toties garskropstainā rudā Sise ir Leldes mīlule: «Amerikāņu kokerspanieli ir mana sirds šķirne uz mūžu. Sise ir mazs cilvēciņš, ļoti gudra, saprot, ko drīkst darīt un ko ne. Ja viņa dabū pa pakaļu, tad trīs četras stundas nenāks klāt, pa neskatīsies uz mani. Apvainojusies līdz sirds dziļu- miem. Viņa vienmēr zina, ko varēs no mums izspiest. Īsts špicbuks. Abām ar Džudīti lielākais prieks ielēkt mašīnā - Sise allaž uz priekšējā sēdekļa, Džudīte - aizmugurē, un abas lepni iebrauc sētā. Pēc tam izlec laukā un lepni aiziet garām Tesai, sak, mēs tikko atbraucām, kamēr tu te tupi...» Vēlāk ar fotogrāfu konstatējam, ka mājdzīvnieku te ir daudz vairāk - vēl ir, piemēram, papagaiļi korellas. Viens no tiem uz Jāņiem pamucis, ielaidies lielajos kokos, droši vien vārnas noknābušas - papagaiļi neprot atgriezties. Bez sildītāja palikuši, trīs mazie papagailēni arī aizgāja bojā. Mirkli vēlāk Guntars atnes jūrascūciņas bērneli. Vēl pēc brīža kaut kur dārza dziļumā sāk kladzināt vistas, un tas skaidri apliecina - vakariņās būs omlete. Lelde saka, ka te apkārt viss esot tēva un mātes paveikts. Paši tikai iekāpjot zemeņu dobē, bet pat neērti ogas ēst, jo veterinārārsti pirkstu neesot piedūruši, lai tās izaugtu. Taču katram savs, un Leldes vecāki to saprot. Dzīve Guntaram un Leldei nu jau piekto gadu rit Mazo brāļu hospitālī Kalnciema ielā. LĪDZ TĀDAI DZIVEI NONĀKT Guntars atceras: «Pēc studiju beigšanas divus gadus strādājām mājas izsaukumos. Braucām katrs uz savu pusi un dakterējām, ko spējām. Toreiz darba netrūka, tie bija zelta laiki, jo Rīgā funkcionēja tikai trīs vai četras veterinārās klīnikas, kas strādāja līdz pieciem sešiem, bet brīvdienās bija slēgtas. Katru dienu bija divdesmit līdz trīsdesmit izsaukumi. Pirmo skaidri atceros. Aizbraucu, tup dīvains radījums - plakans purns, aste gredzenā uz muguras, resns. Rotveileru un dobermani pazītu, bet šis - krancis kas krancis! Izrādījās, ka dižciltīgais mopsis. Tiku galā, šunelim bija neiroloģiskas dabas traucējumi. Tagad ir pieredze, bet toreiz katrs izsaukums bija kā valsts eksāmens. Akadēmijā mūs mācīja par kolhoza veterinārārstiem, viss bija pakļauts cūkai un govij. Par suni, kaķi un eksotiskajiem dzīvniekiem, ja par tādiem neuzskata zivis un bites, neko nezinājām. Tā pamazām tie zvēri mājās saradās.» ZVĒRU PASTĀSTIŅI Visādi gājis. Piemēram, kāds atnes šinšilu ārstēt un saka Leldei - jūs tā uzmanīgi ar to apejieties, droši vien pat nezināt, kā zvēriņu pareizi rokās paņemt. Tad Lelde lepni atsaka: «Jums tikai viena šinšila, bet man mājās piecas tādas.» Papagaiļi, jūrascūciņas, šinšilas mājās ir kā izpētes objekti un uzskates līdzekļi - kā uzvedas, ko ēd, kā vairojas. Starp citu, tagad zinu, kāpēc šinšilas kažoki tik dārgi, šie zvēriņi vairojas ļoti grūti.» Lelde saka, ka par cilvēku dakteri viņa gan negribētu kļūt - dažreiz saimnieki uzvedas tā, ka viņu lopiņam kauns. Guntars atceras gadījumu, kad «bie- zais» atvedis savu bokseri ausis kupēt: «Redzēju uzreiz, ka šim varētu būt pretenzijas. Ausis skaisti kupēju, bet sunim anatomiski viena tomēr lielāka par otru. Lai neteiktu, ka esmu tās nevienādi nogriezis, iznesu simetriskās ausu ļerpatiņas saimniekam parādīt. Šis paskatās un, blākš, gar zemi! Noģība! Citi mēdz pievākt kucēnu kupētās astītes - izkaltēšot, esot labs talsimans... Reiz atveda dobermani ar īstu zelta ķēdi ap kaklu! Tepat klīnikā uz galda jūrascūciņa piedzemdēja mazuļus, bet kādas sieviņas vistiņai brūnītei ola bija iesprūdusi dibenā. Sieviņa raud - vienīgā brūnīte, pārējās baltas, un šitāda nelaime! Papagaiļiem, kad viņi gatavojas perēšanai, arī olas iesprūst... Ar visu jātiek galā. Leldei nepatīk žurkas, tās viņai asociējoties ar miskastēm, un rāpuļi, bet man patīk arī tie.» Kā pilsētnieks kļūst par veterinārārstu? Izrādās, ka Leldei patoloģiska mīlestība bija uz ziediem, nevis uz dzīvniekiem: «Stājos Jelgavā agronomos, bet man nebija nosūtījuma no kolhoza, paliku aiz svītras. Toties Veterinārijas fakultātē piecu studentu pietrūka, piedāvāja spēcīgākajiem Agronomijas fakultātē netikušajiem. 1992.gadā, kad beidzām, visi kolhozi putēja laukā, mūs nekur nesūtīja. Bijām izsviesti uz ielas un stāvējām izvēles priekšā. Nācās pakustināt smadzenes.» Toties Guntars ir tipisks profesionālās orientācijas upuris. Čiekurkalna puika vasaras vadīja vecāsmātes mājās. Tur bija gotiņas, teliņi, cūkas, suņi un kaķi, vistas un tītari. Guntaram patika visi, un vecmāmiņa teica - tad tev par lopu dakteri jāmācās... RISKĒJA PAŅEMT KREDĪTU Pēc diviem darba gadiem Lelde un Guntars riskēja un paņēma Pasaules Bankas kredītu. Lelde tagad spriež: «Mūs iedrošināja jaunības maksimālisms. Ja toreiz man būtu trīsdesmit gadi kā tagad, es padomātu, bet, kad tev divdesmit trīs, tad nedomā par bankrotu. Atvērām klīniku, uztaisījām remontu un sākām strādāt. Nu jau pieci gadi apkārt.» Ko viņi darītu, ja kabatā būtu lieki simt lati? Leldei atbilde gatava: «Par simt latiem var nopirkt kurpes, bet klīnikai viss maksā tūkstošus. Iekrāsim naudiņu un kaut ko vērtīgu iegādāsimies. Piemēram, suņu galdu, tas maksā ļoti dārgi, mums tāds ir tikai viens. Ar kolēģiem ārpus darba tiekamies reti, jo jebkurā sanākšanā tik un tā visi spriež ko kurš un cik iešpricējis, ko nogriezis. Visās viesībās, kur aizejam, tūlīt sākas - ziniet, manam kaķītim vai - mans sunītis... Īsti atpūšamies, kad esam prom no Latvijas un vairs neesam veterinārārsti. Man patīk siltas zemes, augļi, silta jūra, te es vienmēr salstu.» Kopā atpūtā un darbā - vai nav par daudz? Kas galu galā saka galavārdu? Lelde smejas: «Tā jau nav, kā smalkajās aprindās raksta, ka viens bez otra stundu nevar nodzīvot, bet pēc mēneša lasi - jau izšķīrušies. Esam pieraduši būt kopā. Kā braukšu viena atpūsties, kad otrs strādā? Klīnikā manā ziņā ir terapijas problēmas un organizatoriskie jautājumi, Guntars ir ķirurgs, man nav laika līst pie viņa un kasīties. Ja skandalēsim vakaros, pa kuru laiku izgulēsimies?» Kā ir, kad pašiem savi dzīvnieki jāārstē? Vai roka nedreb? Lelde piesit pie galda malas: «Mums viņi faktiski nav slimojuši. Atceros, kad iepriekšējai kokerspanielei Štefijai pienāca dzemdības, gaidām - paiet stunda, divas, kucēni nedzimst. Saprāts mūs atstāja, ķērām dzemdētāju padusē un prom uz klīniku! Kamēr aizvedām, sāka dzimt sīkaļas... Kad Štefija savārga, bijām projām, un labi vien, ka tā. Mēs būtu zaudējuši veselo saprātu, vēl mēģinātu ārstēt, paildzinātu dzīvnieciņa mocības. Mamma sunīti iemidzināja. Mūsu suņus sterilizēja un runci kastrēja Guntars.» Vai tagad, ja būtu iespēja, abi kaut ko mainītu savā dzīvē? Lelde reizēm sakot, ka ies konfektes vai bērnu rotaļlietas tirgot, bet pati arī zina, ka atpakaļceļa vairs nav. Kur klīnikā sakrāto mantību likšot? Taču gan Guntars, gan es zinu, ka tā tāda runāšana vien ir. Ja viņiem atņemtu tiesības palīdzēt mazajiem brāļiem, abiem būtu liegts galvenais, ko viņi šajā dzīvē grib darīt un dara.
Dubultportrets ar zvēriem
Kāda nelabā dēļ man vajadzēja kļūt par veterinārārstu? Droši vien esmu bijis plānprātīgs, izraudzīdamies darbu, kurā jāstrādā septiņas dienas nedēļā un piedevām vēl naktīs. Lāgiem man likās, ka šis darbs ir dzīva, ļaundabīga būtne, kas mani nemitīgi pārbauda, izsūc, spiež mani aizvien smagāk, lai tikai pieredzētu, kad un kā es salūzīšu un būšu pagalam, - tā galēja pārguruma brīdī pie sevis prātoja angļu veterinārārsts un rakstnieks Džeimss Heriots grāmatā Ja vien viņi prastu runāt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.