Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Dzīves pilna glāze

Bijusī vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola šodien svin 85 gadu jubileju Ainas Nagobads-Ābolas vīrs tikko bija pārdevis firmu un solīja omulīgu dzīvi, braucienus pa salām un "darīt nez ko." Taču Nagobads-Ābolai piedāvāja kļūt par vēstnieci Francijā. 15 gadus vēlāk leģendārajai Latvijas eksvēstniecei arī nācās mainīt plānus pēdējā brīdī.

Tiesa, mazākā mērogā. Vīrs viņu aicinājis uz Venēciju svinēt dzimšanas dienu divatā, taču bērni lūguši, lai vecāki paliek Parīzē. "Un tad es nolēmu - kāpēc ne? Parīze arī nav slikta pilsēta!" savas 85.dzimšanas dienas priekšvakarā pa telefonu no Parīzes klāsta Aina Nagobads-Ābola. "Bērni un mazbērni ir izklīduši pa visu pasauli, taču, kā viņi teica, atbrauks mani nobučot." Ir maz slikta, ko teikt par tādu dzīvi, kāda ir Nagobads-Ābolai. "Es jūtos ļoti laimīga, ka man un vīram ir tik daudz gadu, bet mēs joprojām esam labā formā. Mēs esam nodzīvojuši ļoti laimīgā laulībā 55 gadus, kas arī ir Dieva svētība." Arī uzaicinājums par vēstnieci bijis svētīgs, jo viņai kā dzīvojušai Francijā un franču mentalitāti pārzinošai izdevās atvērt pirmās durvis un iestāstīt frančiem, ka Latvija eksistē. Ar vīru viņi ir pazīstami no 13 gadu vecuma - no 2.vidusskolas, kur tēvs bija direktors. Skolas pagalmā Aina spēlēja futbolu. Viņa bija viena no uzbrucējiem. Tā kā pāri ielai bija Ārlietu ministrija, viens no spēlētājiem bija arī Gunārs Meierovics, ārlietu ministra dēls. A.Nagobads-Ābola kā vairākums, kas dzimuši ap un pēc 1920.gada, sevi uztvēra uz mata tāpat kā, piemēram, zviedri vai norvēģi. "Mēs bijām ļoti pašapzinīgi un droši eiropieši, nebijām nedz cietēji, nedz sevišķā situācijā. Tikai vēlāk mums iestāstīja, ka esam štrunti. Tā pašapziņa, ko deva skola un arī tagad ļoti nozākātais Kārlis Ulmanis, kas sacīja, ka jābūt lepniem, palīdzēja." Viņai nekad nav bijis neērti būt latvietei. Divdesmit gadu vecumā Nagobads-Ābola nevarēja iedomāties, ka var notikt kas slikts. Taču ienākot padomju karaspēkam, viņas tēvabrāli nošāva un mātesbrāli un citus tuviniekus aizveda uz Sibīriju. "Ja nebūtu bijis 1940.gads, daudzi cilvēki būtu palikuši uz vietas. Pēc tam bija skaidrs - ja es būtu palikusi Latvijā, es noteikti būtu Sibīrijā," viņa saka. Tēva cīnītāja Kad Nagobadu ģimene devās bēgļu gaitās, viņas tēvs - Ziemeļfrontes dibinātājs Pirmajā pasaules karā - mēģināja tikt uz Franciju, jo viņam bija franču Leģiona ordenis, kāds Latvijā bija tikai pāris cilvēkiem. Visiem ordeņa bruņinieku bērniem Francijā bija garantēta bezmaksas izglītība. Taču tēvs nomira, un meita nokļuva franču okupācijas zonā Tubingemā. Tur viņa studēja medicīnu un sadraudzējās ar franču studentiem. Viņa kļuva par stomatoloģi un zobu ķirurģi (tagad gan vēlētos mācīties politiskās zinātnes.) Īsi pēc precībām viņas vīram - ķīmijas studentam tika piedāvāts darbs Marokā. Viņi kā jauns pārītis aizbrauca uz Maroku un pēc tam uz Parīzi, iekļūstot tobrīd jaunajā gāzes un naftas biznesa bumā. "Tā bija ļoti laimīga situācija - tikt uz vilnīša, kas toreiz nesa visas laivas." Dzīve pagāja internacionālā apritē, bet ar sēdekli Parīzē. 1990.gadā toreizējais Latvijas vēstnieks Amerikā sacīja, ka vajadzētu kaut ko darīt Francijā, lai Latvijas takas neaizaugtu pavisam. ("Takas bija aizaugušas galīgi," rezumē A.Nagobads-Ābola.) Viņai tika piedāvāts kļūt par vēstnieci. "Es domāju, ka mans tēvs būtu ļoti lepns, ja es viņa cīņu par Latviju turpinātu." Tā viņa piekrita. Nagobads-Ābolas vedekla ir slavenā dzejnieka Bodlēra pēcnācēja. "Viņi man palīdzēja atvērt ārlietu ministrijas durvis, jo viņiem bija sakari ar toreizējo ārlietu ministru. Tas ārkārtīgi atviegloja manus pirmos soļus," atceras Nagobads-Ābola. Diplomātiski, bez asuma Ar frančiem nācās strādāt diplomātiski, bez asuma. "Par to varētu veselu disertāciju uzrakstīt, jo esmu ne tikai daudz domājusi par to, bet arī ar frančiem dažādos līmeņos runājusi, jo viņi kaut kā īsti nespēj saprast mūsu situāciju. Sarunas beigās es bieži esmu no ļoti augstiem cilvēkiem dzirdējusi, - nujā Ābolas kundze, bet mēs tomēr krievus mīlam! Tur ir tā romantika klāt, jo visa Parīze 1917. un vēlākajos gados bija pilna ar Krievijas bēgļiem, šiem bagātajiem un interesantajiem cilvēkiem. Viņi te rīkoja teātrus, koncertus un visos restorānos dziedāja vecās romantiskās krievu un čigānu dziesmas. Franči arī ļoti apzinās, ka krievi palīdzēja uzvarēt nacistisko Vāciju." Vēlāk Nagobads-Ābola kļuva par Latvijas vēstnieci UNESCO. "Es rūpējos par nabaga Nacionālo bibliotēku. Dabūju to uz kājām lielā sanāksmē, kur visas valstis kā viena nobalsoja, ka Latvijai tāds pasākums ir vajadzīgs." Kaut kas tāds bijis tikai reizi - ar Aleksandrijas bibliotēku. Dace Neiburga, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece, piebilst: "Tik unikālu sievieti Latvijā neesmu satikusi. Viņai ir fantastiskas diplomātes dotības un gudrība risināt jautājumus, un starptautiski viņa ir ļoti augsti novērtēta." Situācijās, kad par Nacionālo bibliotēku bija nolaidušās rokas, Nagobads-Ābola bijusi vienīgā, kas saglabājusi ticību un nav kritusi izmisumā. A.Nagobads-Ābolai esot Dieva dots gaišs skatiens. "Es nekad neesmu teikusi, ka man glāze ir tukša, bet saku, ka tā būs pilna. Katrā situācijā un arī visos cilvēkos mēģinu atrast to pozitīvo - es tiešām mīlu cilvēkus! Varbūt arī tas man ir ļāvis garu mūžu dzīvot, ka es esmu prieka un gaismas pilna. Es vienmēr saku, ka no visām situācijām vajag mācēt ārā tikt, tās pārvarēt. Nevar gaidīt, ka notiks kāds brīnums." Tiesa, viņa atzīst - tas, ka abi ar vīru esot tik moži, gan esot "viens pasaules brīnums." Un, sarunu nobeidzot, liek priekšā kādreiz papļāpāt pie glāzes vīna.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 638

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits