Elpu aizraujošs ūdensprieks

Pirms pāris gadiem ūdensmotocikli un kuteri bija tikai šauram bagātnieku lokam pieejami izklaides rīki. Jaunu ūdensmoci, kura cena atkarībā no izmēriem un citiem parametriem svārstās aptuveni 4-9 tūkstošu latu robežās, atļaujas iegādāties vienīgi pietiekami pārtikuši ļaudis. Lietots ūdensmocis maksā, sākot ar pāris tūkstošiem latu. Pēdējā laikā šīs izklaides cienītāji izvēlas ūdensmotocikla nomu, jo - kālab gan šķirties no paprāvas naudas summas, lai tikai dažas reizes gadā pabaudītu ātrās ūdensbraukšanas priekus. Stāvus vai sēdus Ūdensmotociklus nosacīti iedala divās lielās grupās - tādos, ar kuriem brauc sēdus, un tādos, ar kuriem brauc stāvus. Sēdus motocikli jeb klasiskie ir krietni vieglāk vadāmi, stabilāki un ar tiem iemācīties braukt var diezgan ātri. Ar tādu motociklu var braukt pats, vizināt vienu vai divus pasažierus, kā arī darīt citas elpu aizraujošas lietas - aiz auklas vilkt ūdensslēpotājus vai citu līdzīgu ūdensatrakciju mīļotājus. Tieši tādēļ sēdus ūdensmoči ir krietni populārāki, lai gan dārgāki par stāvus braucamajiem. Arī nomas parasti piedāvā tikai klasiskos ūdensmočus, jo tie neprasa tik lielu braucēja sagatavotību. Tie, kas ar ūdensmotocikliem pabraukuši vairāk un apguvuši arī stāvus braucamos, bieži atzīst tos par daudz interesantākiem izklaides rīkiem. Lai apgūtu braukšanu ar tādu ūdensmoci, ir jāpieliek lielākas pūles, taču, kad tas izdarīts, iespējams veikt iespaidīgus trikus - ar motociklu nirt zem ūdens, gaisā apmest salto un daudz ko citu. Lietots stāvus braucamais ūdensmotocikls maksā, sākot ar kādiem 600 latiem, taču jauniem cenas sākas no 4000 latiem. Pazīstamākie klasisko ūdensmotociklu ražotāji ir SEA DOO, Yamaha, Kawasaki un Polaris. Šie lielākie ražotāji savas ražotnes koncentrējuši Ziemeļamerikā, jo tur šie transportlīdzekļi ir vispopulārākie. Katra firma piedāvā gan lielākus un stabilākus, gan sportiskākus modeļus. Paši jaudīgākie braucamrīki spēj attīstīt 130-165 zirgspēku jaudu, kas ļauj ieskrieties līdz ātrumam 120 km/h. Pēdējos gados ūdensmotociklu ražošanā un tirdzniecībā vērojama neliela krīze, jo arī pārtikušie cilvēki nemaina močus katru gadu un labi uzturēts motocikls ar pareizām apkopēm var kalpot vairākus gadus. Motociklu noma Viens no pieejamākajiem veidiem, kā izbaudīt ūdensmotociklu priekus, ir noma. Vairumā nomas punktu motociklus iznomā uz īsāku laiku, sākot ar desmit minūtēm. Cena par stundu dažādās vietās svārstās no 20 līdz 40 latiem. Aktīvās atpūtas centrs Ķīšezerā piedāvā ūdensmotociklu nomu no 10 latiem par 10 min vai 50 latu stundā, vai 25 lati par 30 minūšu braucienu. Polaris ūdensmotocikla noma uz visu dienu maksā, sākot no 160 latiem. Ūdensmotociklu iznomātāji Jena Motors stāsta, ka pilnvērtīgai atpūtai ērtākais un izdevīgākais variants ir noma uz visu dienu - tad ģimene vai draugu pulks var atpūsties pašu izvēlētā vietā. Parasti nomas cenā ir iekļauta arī maksa par ekipējumu - drošības vestēm un hidrokostīmiem. Par papildu samaksu tiek piedāvāti piepūšamie riņķi, dažādi dēļi un ūdensslēpes, kā arī piekabe ūdensmoča pārvadāšanai. Ūdensmotociklu safari Arvien populārāks arī Latvijā kļūst ūdensmotociklu safari, kad firmu kolektīviem vai draugu grupām (vienlaikus līdz desmit cilvēkiem) darba dienās piedāvā 2-4 stundu izbraukumus pa maršrutu Ķīšezers-Baltezers-Daugava-Buļļupe-Lielupe. Cena, ieskaitot piegādi, degvielu un aksesuārus, ir sākot no 50 latiem. "Pagaidām šos safari braucienus vairāk izmanto ārzemju tūristi. Pamazām šādi izbraucieni kļūst populāri arī kā firmu pasākumi," stāsta Jena Motors direktors Normunds Izotovs. Šādos safari līdzi dodas instruktors, kas atbild par tehnikas stāvokli, zina maršrutus un citas lietas. Drošības tehnika Ūdensmotocikls ar vieglprātīgu attieksmi var būt arī bīstams gan apkārtējiem, gan pašam braucējam. Tādēļ daudzās valstīs ūdensmotociklu lietošana ir stingri ierobežota, bet dažās vietās tie vispār ir aizliegti. Latvijā šajā ziņā likumdošana vēl atrodas tapšanas stadijā. Reti ir konkrētas norādes, kur aizliegts braukt ar ūdensmotociklu. Tāpēc pagaidām viss ar ūdensmotocikliem saistītais galvenokārt ir atkarīgs no ūdensbraucēju veselā saprāta un kultūras līmeņa. Saskaņā ar noteikumiem ūdensmotociklam ir jābūt reģistrētam mazo kuģu reģistrā un uz borta jābūt uzkrāsotam numuram. Tiesa, šo noteikumu ievēro gandrīz vienīgi ūdensmoču nomas, bet individuālie īpašnieki mierīgi iztiek bez šīm formalitātēm. Bet no nākamā gada arī ūdensmotociklu vadīšanai vajadzēs vadītāja apliecību. Tas, kādas būs prasības un formalitātes to iegūšanai, vēl īsti nav skaidrs. Braucot ar ūdensmotociklu, obligāti jālieto drošības veste. Otrs svarīgākais drošības līdzeklis ir dzinēja slāpētāja slēdzis, kas ar gumijas saitītei apsiets ap braucēja roku. Ja gadīsies no moča nokrist, dzinējs noslāps, un braucamrīks paliks uz vietas. Principā ūdensmotocikls nav nogremdējams. Lielākais ļaunums tam var būt apgāšana un piesmelšana ar ūdeni. Tādēļ arī krītot labāk atlaist stūri un ūdensmoci neapgāzt. Ja nu tomēr braucamais apgāzies, tas no aizmugures atpakaļ jāatgriež pulksteņrādītāja virzienā. Kritieni parasti gadās, pārāk lielā ātrumā veicot straujus pagriezienus. Tieši krītot un atsitoties pret ūdensmotociklu, var sasisties. Saprātīgs cilvēks braukšanas pamatus ar sēdus braucamo ūdensmotociklu var apgūt diezgan ātri un bez kritieniem. Svarīgs ūdensmotocikla saudzēšanas priekšnoteikums ir nebraukt pārāk tuvu krastam, jo tur ir dūņas, smiltis, ūdensaugi un cita draza, kas var nokļūt ūdensmetējā un to sabojāt.