Epifānijas laiks?

Tas bija atgādinājums, ka dzīve un cilvēks ir kas daudz vairāk, nekā to vēlējās mums iestāstīt padomju vadoņi. Bet ko tad nozīmē neparastais vārds «epifānija»? Burtiski tulkojot, tas nozīmē atspīdēšanu, dievišķās pasaules atspīdēšanu, kaut kā līdz šim neredzama atklāšanos. Epifānija nozīmē Dieva īstenības iebrukumu mūsu pašpietiekamības telpā. Un, kur notiek šis iebrukums, tur pasaule tās mierā tiek iztraucēta, jo pie katras epifānijas, kā to vēstī Bībele, cilvēki izbīstas. Epifānija uzdod jautājumus, apšaubot visus mūsu reiz par visām reizēm par pareiziem atzītos pieņēmumus. Epifānija ir īss atklāsmes mirklis, kurā piepeši tu atskārsti ko vairāk par pasauli, dzīvi, sevi. Epifānija nozīmē uzdrīkstēties uz pasauli paraudzīties savādāk. Liekas, ka šodien mums šā «savādīguma» patiešām netrūkst. Šķiet, ka daudzās jomās tiek izvirzīts mērķis - parādīt sevi tā, kā nevienam līdz šim tas nav licies iespējams. Ja nav iespējams sev pievērst uzmanību ar konvencionālajiem paņēmieniem, tad jācenšas izlietot visanormālākos. Mākslā, literatūrā, komercpiedāvājumos - kā tik vien neesam tikuši aicināti paraudzīties cits uz citu un dzīvi! Tomēr, vērojot šīs «citādīguma» izpausmes kā principu, kā pašmērķi, bieži vien pārsteidz viens: aiz ārēji atšķirīgā iesaiņojuma slēpjas izteikti nomācoša un pārsteidzoša vienveidība, viens un tas pats izmisums vai tukšums. Tā raugās uz pasauli cilvēks, kas savu pragmatisko vajadzību apmierināšanu pasludinājis par dzīves vienīgo jēgu un pēkšņi... savu iekšējo jēgu pazaudējis. Kā trāpīgi raksta Gundega Repše: «Kad iedomā, kādus tik likteņa monstrus ir radījis mīlestības trūkums, tad pasaules literatūras vēsture šķiet darināta par necilvēcīgi augstu cenu» (Diena, 27.dec.). Neraugoties uz piedāvājumu ārējo raibumu un šķietamo atšķirību, paradoksālā veidā arī šodien esam nomākti un noguruši no līdzīgas domāšanas vienveidības, kā tas bija pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem. Taču epifānijas laiks nenāk ar moralizējošiem pārmetumiem, bet ar piedāvājumu. Arī šodien mums ir nepieciešams atklāsmes mirklis, kas piepeši ļauj uzdrīkstēties paraudzīties uz pasauli un sevi savādāk, nekā līdz šim. Pamanīt, ka pasaulē varam atrast ne tikai mūsu producētus veidojumus, bet dievišķās pasaules mirdzumu. Epifānija ir iespēja nevis izredzētajiem, bet katram. Iespēja, kas vēstī, ka par spīti tik atšķirīgajām, bet vienlaikus tik apbrīnojami vienveidīgajām mūsu dzīves izpausmēm, tu visu vēl neesi redzējis, tevi vēl gaida pārsteigums, tev ir iespēja redzēt vairāk, tālāk, dziļāk. Epifānija ir aicinājums, kura jēgu tik precīzi izsaka Antuāns de Sent-Ekziperī Vēstulē ģenerālim: «Ak, ir tikai viena problēma, viena vienīgā pasaulē. Kā spēt cilvēkiem atdot garīgu jēgu, garīgu nemieru, ļaut sevī uznirt kam tādam, kas līdzinās gregoriskam dziedājumam! Redziet, ilgāk vairs nevar dzīvot no ledusskapjiem, no politikas, no bilancēm un krustvārdu mīklām. To ilgāk nevar.» Ja patiešām kāds jūt, ka tā ilgāk vairs nevar, tad tas nozīmē, ka pie viņa ir atnākusi epifānija.