Erotika jāmeklē bibliotēkā

Šī vīzija ir īstenojusies. Taču derības par to, kad Gaismas pili tiešām sāks celt, joprojām ir pārāk riskantas: varbūt šajā gadsimtā, varbūt nākamajā... Varbūt LNB jaunā ēka ir tāds pats simbols kā Rīga, kas nekad nedrīkst būt gatava? Varbūt latvieši stratēģiski nedrīkst atļauties būvēt Nacionālo bibliotēku, jo tās būvēšana slēpj sevī briesmas pārstiepties un beigt eksistēt kā tautai? Būvēdami bibliotēku, uzbūvēsim vēl Bābeles torni, ko tad? No malas raugoties šķiet, ka par LNB celšanu latvieši jau tagad runā dažādās valodās. Tikai Vilks ir optimists: «Pēdējā laikā atkal esmu saņēmis pozitīvus impulsus. Ir cilvēki, kas man ir teikuši: «Jūs nemaz nezināt, cik daudz jums ir atbalstītāju. Lai nu ko, bet bibliotēku vajadzētu!» Vienu brīdi pēc atmodas šādi impulsi bija apsīkuši, dominēja: «Vai mēs varam to atļauties?» Bet var jau būt, ka es subjektīvi uztveru vairāk pozitīvo.» Vai reālists un pragmatiķis vispār var būt bibliotēkas direktors? 40 gadu vecumā direktors Vilks joprojām ir patriots, joprojām dzīvo bez savas mašīnas un mobilā telefona un joprojām gluži kā bērns spējot gan priecāties, gan apvainoties par sīkumiem. Vai jaunajā ēkā direktora kabinets paredzēts pašā «stikla kalna» spicē? Nē, kaut kur ap 7.stāvu. Vai tici, ka šo bibliotēku uzbūvēs? Jā. Ja arī es teiktu, ka neticu, diez vai tam vajadzētu ticēt. Laikam jau tas ir galvenais iemesls, kāpēc es te sēžu. Bet par tās celšanu runā jau kopš 1926.gada, taču allaž atrodas kas svarīgāks. Tagad Gaismas pils konkurents ir jauns tilts pār Daugavu... Jā, dīvaini tas ir. Latvieši skaitās dziedātāju un dejotāju tauta. Bet tad, kad jāizdod nauda, tas vairs nespēlē nekādu lomu, parādās liels pragmatisms un jautājums: «Bet kāds no šitā būs labums?» Tilta gadījumā ir ļoti viegli izrēķināt, cik latus dabūs atpakaļ no katra ieliktā lata. Bibliotēkas atdevi saskatīt ir grūtāk - un arī nesaskata. Jā, ir dzirdēts uzskats, ka labāk tos daudzos miljonus ielikt Internetā. Tieši bibliotēka ir visplašākie vārti Internetam, visdrošākā garantija jebkuram iedzīvotājam, ka viņš varēs vislētāk tikt tam klāt. Mājas iespējas būs tikai pārtikušiem cilvēkiem. Vienmēr atradīsies atraitnes dēli, kam nebūs mājās kompjūteri, kuri nevarēs nopirkt grāmatu un kuru vienīgā izglītošanās iespēja būs bibliotēkā. Mūsu sabiedrības pašreizējais stāvoklis liecina, ka šādu cilvēku vēl ilgi būs ļoti daudz. Otrkārt, nav teikts, ka vairāk kā viena paaudze būs gatava kontaktēties tikai caur datoru, turpināt šo faktiski milzīgo atsvešinātību, ko rada kompjūteri. Gunāra Birkerta dēls Svens savās populārajās Gūtenberga elēģijās raksta un arī es ticu, ka viens no galvenajiem komunikācijas un informācijas apmaiņas veidiem būs cilvēku savstarpējie kontakti. Un tie notiks modernajās bibliotēkās. Laikam jau Tīrons te pirmais definēja bibliotēku kā izteikti erotisku vietu, un man atliek viņam tikai piekrist. Vai tu, iedams pa bibliotēku, maz spēj pacelt acis no ikdienas problēmām, vai lasītājas arī pamani? Jā. Kad redzi, ka jauna, slaida studente rakņājas pa kataloga kastīti, meklē kādu likumu vai standartu grāmatu... Pavisam nesen vēl redzēju, ka divi jauni lasītāji bučojas. Vai jaunajā ēkā, kur vairs nebūs šaurības, erotika paliks? Samīlējušies studenti būs vienmēr. Par Tartu universitāti zinu noteikti, ka tur studentu pārīši mēdz jaunajā bibliotēkā pavadīt turpat vai visu dienu - šo to palasa, pamīlējas, kafejnīcā uzkož... Tava pirmā mīlestība bija bibliotekāre? Nē. Pirmā bija bērnudārzā - Eolikas Ilona. Taču mana sieva ir bibliotekāre. Vai latviešu valodas saglabāšanās tev ir problēma? Pasaulē ir ļoti maz nelatviešu, kas prot latviski. Izzūdot mazas tautas valodai, izzudīs arī viss, kas tajā radīts. Angļiem tas būtu pilnīgi abstrakts jēdziens, bet latviešiem tā ir pirmā lieta. Ja valoda izzūd, zūd jēga daudzu paaudžu dzīvei. Man nepatīk patosi - «Rainis», «folklora», bet tā ir. Vēsture vai ģeogrāfija var būt jebkurā valodā, bet literatūra - tikai savā. Vai redzi kādus draudus latviešu valodas pastāvēšanai? Pārāk liels optimists neesmu. Vienu laiku latviešu valodas mācīšana skolā bija kļuvusi par tādu kā soda veidu. Mums latviešu valoda bija svarīga tāpēc, ka mēs negribējām būt krievi. Jaunajai paaudzei šīs motivācijas vairs nav. Vai viņu patoss būs: «Mēs gribam būt latvieši tāpēc, ka mēs negribam būt eiropieši?» Vairs nav imunitātes sajūtas. Jādara viss iespējamais, lai latviešu valoda būtu līdzvērtīga citām valodām kompjūteros. Citādi būs otrais Gūtenberga efekts. Savulaik izzuda to tautu valodas, kurās nesāka iespiest grāmatas. Savukārt, pateicoties kompjuterizācijai, rakstu valodu ieguvušas daudzas indiāņu ciltis... Kāpēc tad latvieši varētu šīs iespējas neizmantot? Utilitārisma un pragmatisma dēļ. Teiksim: «Vai vajag izdot zinātniskas grāmatas latviešu valodā, ja tām būtu divsimt pircēju? Kāpēc zinātniekam nerakstīt savu darbu uzreiz angliski?» Bet zinātniskās literatūras valoda ir viens no augstākās kvalitātes valodas sliekšņiem, jo tur ir ārkārtīgi precīza un noslīpēta terminoloģija, visas tā saucamās lielās, gudrās lietas noformulētas. Zinātniskā literatūra ir ļoti labas valodas kultūras pazīme. Tu beidzamajā laikā daudz braukā pa pasauli. Bibliotēkas lietas kārto vai baidies, ka Baronielas māja var sabrukt? Tas, ko daru komandējumos, nāk par labu bibliotēkai. Taču mani «ievelk» arī apkārtējie jautājumi, kam nav tieša sakara ar bibliotēku. Jā, tur ir problēma. Bet man vienmēr patīk sākt ko jaunu, kopš zināma laika tikai bibliotēkas sfērā justos par šauru. Ir bijis Kultūras fonds, Sorosa fonds, tagad ir Nacionālā kultūras padome... Netieši arī tas palīdz bibliotēkai. Kaut vai tāpēc, ka labi pazīstu ļoti plašu Latvijas sabiedrības loku. Tas ir diezgan svarīgi, un visur, kur tas nerobežojas ar interešu konfliktu, bibliotēku neaizmirstu. Kāpēc nepiekriti būt par kultūras ministru Birkava valdībā? Pirmām kārtām, tolaik uzskatīju, ka ir lielas izredzes drīz sākt LNB jaunās ēkas celtniecību. Tas man bija svarīgāks projekts nekā īslaicīga atrašanās ministra krēslā. Otrām kārtām, uzaicinājums nāca pēc vēlēšanām, man likās, ka tas ir nenopietni: «Aha, mums ir vēl viena vieta, bet nav ministra, nu tad paņemsim Vilku.» Treškārt, šodienas acīm skatoties, es tolaik tam vēl nebiju gatavs. Vai tu krasi mainītu dzīvesveidu, ja kļūtu skaidrs, ka latvieši tomēr nekad nebūvēs bibliotēku. Teiksim, vai spētu aiziet dzīvot uz laukiem, kā tagad tava mamma? Laukos jau ir labi... bet tomēr ne. Esmu tipisks akmeņu cilvēks, bēnībā man Tallinas iela likās lielākā Rīgā. Uz mazpilsētu jau nu noteikti nevarētu aiziet. Mums viena paziņa pēc augstskolas tika aizsūtīta uz Rūjienu, mēs pēc kāda laika aizbraucām viņu apraudzīt. Tupējām viņas dzīvoklī, pa pilsētu nestaigājām. Nākošajā rītā aizejam uz veikalu, stāvam rindā, tantuks pagriežas pret mums un prasa: «Jūs pie Mārītes esat atbraukuši?»... Kā kļuvi par bibliotekāru? Līdz 10.klasei biju saaudzis ar ģeogrāfiju. Visas iespējamās kartes biju sapircies. Nodarbojos ar «ceļošanu neklātienē». Pamazām ģeogrāfija transformējās humanitārās interesēs: kultūra, māksla, literatūra... Par tehniku neinteresējies? Absolūti. Neesmu izjaucis nevienu pulksteni vai līdzīgu daiktu. Pat mana mamma un vecāmamma brīnījās, vai tiešām negribu nevienu atskrūvēt un paskatīties, kas tam iekšā un kā darbojas. Arī mašīnas neinteresēja, arī ieroči? Nē, tad jau vairāk zvēri. Pret militāro sfēru esmu, maigi izsakoties, vienaldzīgs. Kara katedrā man bija tikai trijnieki vai ņeud.. Tātad tavs sacensības gars izpaudās tikai sportā? Jā, sports man vienmēr ir ļoti paticis, īpaši komandu spēles. Pamēģināju akadēmisko airēšanu, bet izturēju tikai trīs treniņus - ne jau slodzes dēļ, bet tāpēc, ka man tas bija garlaicīgi. Basketbols, futbols, volejbols, tās bija manas spēles. Reakcija bija laba, futenē ar savu rumpi varēju stāvēt vārtos. Mūsu klase skolā dominēja visās sporta spēlēs. Dažreiz mums čaļiem visa skolas diena pārvērtās par fizkultūru, bastojām pa trim, četrām stundām un dzīvojāmies pa ASK stadionu, kamēr meitenes sēdēja stundās. Kāds bija tavs pirmais alkohols? Sākumā jau es būtu varējis būt atturības kustības līderis, biju nozvērējies sev: nemūžam! Bet kādā astotajā vai devītajā klasē vienam klases biedram vecāki dzīvoja Dārziņos, un visi tie Dārziņi faktiski sastāvēja no jāņogu krūmiem... Nekad pēc tam vairs neesmu dzēris tik garšīgu jāņogu vīnu! Mums bija tradīcija pēc katras ballītes nolikt uz skolas trepēm visas izdzertās pudeles. Uz kurām trepēm? 24.skolas. Tajā ņēma tos, kas citās skolās nebija tikuši iekšā. Apkārt bija smalkās skolas: 50., 6., turpat 1. un 7.vidusskola... Atceroties skolu, jāteic, man patika, ka tajā nebija nekāda elitārisma. Mūsu klasē tikai divi vecāki bija komunisti! Visi bija vienkārši cilvēki, no Grīziņkalna, Artilērijas ielas rajona... Vēl šodien, ja jūtu samāksloto elitārismu, man vienkārši nāk vēmiens. Un pieņemšanās, kurās tāds gaidāms, tu saglabā dvēseles līdzsvaru, uzlikdams savu Parīzē pirkto šlipsi, kuras «oficiālā» puse ir stīvi atturīga, bet otrā pusē redzama plika meitene... Vai bibliotekāros stājies, patiesu elitārismu meklēdams? Man bija daudzas intereses. Vidusskolas beigās perfekti zināju arī latviešu dzeju. Līdz pēdējam brīdim gribēju iet studēt ekonomiku, tā man patīk vēl šodien. Bet kaut ko salaidu algebrā. Ar grāmatniecību mani aizrāva Aleksejs Apīnis. Pirmajā kursā viņš mums lasīja grāmatniecības vēsturi. Tā trāpīja visu manu interešu šķērsgriezumā: vēsture, literatūra, māksla, grāmatizdošana, tātad arī ekonomika... Sapratu, kas tas ir tas, ko es gribu. Jo līdz tam... Es gribētu redzēt bērnu, kurš aptaujā raksta, ka grib kļūt par bibliotekāru. Kas pašlaik ir latviešu lielākais grāmatnieks? Patriarhs ir Helmars Rudzītis. Pērn nomira Miķelis Gopers, man ar viņu bija labi kontakti. Te Latvijā padomju laikos gaišs punkts bija Ivars Riekstiņš. Tagad ir citi laiki, zinātniskā literatūra rentabilitātes ziņā ir pēdējā vietā, un viņam iet ļoti grūti. Jauna ēra latviešu grāmatniecībā nāk ar Viju Kilbloku un Juri Visocki, viņi prot sabalansēt grāmatniecībā kultūras un biznesa kausus. Vai darbs bibliotēkā ir mainījis tavu attieksmi pret grāmatām? Esmu sapratis, ka visu nopirkt nevar. Tāpēc pa šiem gadiem ir cietusi savā ziņā mājas bibliotēka. Kamēr nebiju iestrādājies bibliotēkā, pirku ļoti daudz grāmatu. Arī sievas bibliotēkā bija daudz izcilu Latvijas laika izdevumu. Tagad man ir ļoti stingri kritēriji, pērku tikai to, bez kā nevaru iztikt. Normālā nācijā nav šādu pārrāvumu kā latviešiem - tiklīdz viena paaudze paceļ galvu, to aizslauka. Mums «trīsdiplomu inteliģences» ir ļoti maz, nevar atrast nevienu, kam senči būtu, teiksim, grāmatnieki kopš XVII gadsimta. Mājas bibliotēka iet vienkopus ar šo pēctecību. Arī latviešu zemniekiem bija bibliotēkas, kas veidojušās vairākās paaudzēs. Latviešu mājas bibliotēkas ir liels fenomens. Amerikāņiem, atskaitot zinātniekus, vispār mājā grāmatu nav... Bet, ja šie pārrāvumi notiek, tad mājas bibliotēku tradīcija grāmatplauktā atdzimst kā daudzas Viļa Lāča muguriņas vai lubu literatūra. To nevar vērtēt tikai pozitīvi. Atceries, padomju grāmtniecības mārketings bija tās grāmatu sērijas - Apvārsnis, Ievērojamu cilvēku dzīve, dabas sērija, vēstures... Pērc un krauj plauktā. Man arī tās sērijas stāv mājās. Tad rodas disproporcija starp to, ko tu pērc, un to, ko spēj izlasīt. Bet viena lieta ir vairs nepirkt, otra - mest ārā. To latvietis nevar! Ārzemju lidostās ir pilnas miskastes ar grāmatām. Grāmata allaž ir bijusi arī fetiša objekts. Tu vari neizlasīt, bet tev tai jābūt. Ja nu tur kāds vārds ir Dieva ierakstīts... Jā. Teiksim, to, kā dziedāja Galante, tu saviem bērniem neizstāstīsi, bet nopirktu grāmatu tu vari nodot tālāk. Iespēja turpināt grāmatu kolekciju tomēr ir forša lieta. Jāprot izvirzīt kritēriju, domāt ne tikai par to, kas tev vajadzīgs, bet arī par to, kas būtu vajadzīgs dēlam un mazdēlam. Iznīcināt nevajag nevienu grāmatu? Mēs paši bibliotēkā beigu beigās daudzas grāmatas iznīcinām... Es domāju kvalitātes ziņā - vai ikviens nosaukums būtu saglabājams? Protams, visu saglabāt nav iespējams, un visu, kas uzrakstīts, nevajag izdot. Bet, ja ir noticis izdošanas fakts, tas nozīmē, ka vismaz kaut kādu aprobācijas līmeni tas ir izgājis. Attiecībā uz Interneta tekstiem ir problēma, ka tu nezini, vai attiecīgā teksta multiplicēšana kādam ir vajadzīga, zūd kritēriji. Nerunāju par grafomānijas vai politiskas konjunktūras gadījumiem, bet normāla grāmata top zināmā procedūrā: autors kaut ko grib pateikt, un ir kāds, kas to var samaksāt. Izdevēji taču neizdod visu, ko kāds saraksta, ja grafomāns to grib, viņam jāmeklē liela nauda. Modernais elektronikas laikmets ienesīs daudz vairāk sēnalu, nekā bija iespējams iespiedtekstu laikā. Kaut vai redaktoru trūkuma dēļ. Kurš tev internetā rediģēs tekstu? Tas noplicinās arī valodu. Pats lasi jaunas grāmatas vai tikai pārlasi agrāk lasītās? Varbūt tā ir garīguma krīze: bailes iekrist kaut kādā tādā, kas tevi «saņems». Šķiet, ka pietiek ar to, kas ir apkārt un ko tu dari. Varbūt tāpēc triviālliteratūra ir tik dzīvīga - cilvēki dod priekšroku tam, kas tikai imitē dzīvi. Seriāliem. Īsti labas lietas tomēr atstāj nāvīgu iespaidu. Kā tie smagie, dziļie sapņi, kad pēc tam divas dienas nevari saprast, vai tā bija īstenība vai sapnis. Vai pats esi gribējis papildināt tekstu skaitu, kaut ko sacerot vai izdodot? Vidusskolā pablēņojos. Tagad, ieejot grāmatnīcās, man pietrūkst Zelta ābeles, Gopera izvirzītā kvalitātes etalona. Viņam tikai dažas izdevniecības pasaulē likās pietiekami labas. Stokholmā viņam bija plauktiņš, kurā stāvēja tikai kādas sešas, septiņas grāmatas, tās viņš atzina. Mūsu grāmatas tuvojas rietumu vidusmēra standartam, bet ir tālu no tā, ko varētu saukt par meistardarbu. Progress ir, bet tagad visi izdevēji domā par to, kas patiks, nevis par to, kas jāizdod. Tas ir dabisks kritērijs. Bet ikvienā laikā ir bijis kāds, kas arī kaut ko uzspiež. Piemēram, viens no visu laiku spožākajiem Rīgas grāmatizdevējiem Hartknohs vienkārši ņēma un izdeva Kantu. Labi, šai mājā, kur mēs sēžam (Tim Mc'Shanes), dzīvoja Broce, te Hartknoha darbi bibliotēkā bija uz galvošanu, bet vai daudziem rīdziniekiem tolaik vajadzēja Kantu? Kādi vispār ir bibliotekāri? Erotiskā aspektā, ja? Man ļoti patīk, kā ķīnietis saka par baltajiem: «Jūs man visi vienādi liekaties.» Arī bibliotekāri ir dažādi. To starpā būs maz cilvēku ar milzīgām ambīcijām, maz tādu, kas būtu īpaši komunikabli, un te nav daudz cilvēku, kam ir vēriens spektrā no Ostapa Bendera līdz Imantam Ziedonim... Bet būs daudzi ar astmu un citām profesionālām slimībām. Jā, alerģiju netrūkst. Bet to, ko nozīmē bibliotēka, varbūt labāk var saprast tad, kad esi no šīs vides ārā. Daudzi bijušie kolēģi, kas vairs nestrādā bibliotēkā, man ir teikuši: «Esmu strādājis tur un tur, tagad es labi nopelnu un tā tālāk, bet tik labas attiecības starp cilvēkiem, kā bija bibliotēkā, nekur nav bijušas.» Te ir daudz labu cilvēku, ko tur vairāk teikt.