Es lasu lubenes!

Viņas ļoti labi saprot gan to, ka šo romānu virtuālie vīrieš- un sievieškārtas varoņi(-es), ja neņem vērā labo izskatu un lielisko mantisko stāvokli, īstenībā pieder pie riebīgāko mačo/stereotipiskāko pelnrušķīšu tipiem, kuriem ar reālajā dzīvē satopamām būtnēm ir maz līdzības, gan to, ka tuvākajā apkaimē prinču ir tikpat daudz, cik princešu, t.i., nav nemaz. Taču, ja Cosmo, Santa, Una pilnām mutēm māca, ka dzīves līdzgaitnieks jāizvēlas no tā paša visiem zināmā esošā materiāla, ka labāki VIŅI nemēdz būt, tāpat regulāri top mācīts, ka sevi cienošai sievietei nāk par labu būt vienai utt., sievietes atrūc: «Zinām, jau zinām,» un ķeras pie lubenēm, kuras tomēr sniedz ilūziju par abpusēju mīlas reiboni, kas nepāriet. Arī lubenītēm ir sava mode - vēl pirms padsmit gadiem pieprasītākās autores rakstīja par «sabiedrības krējuma» pārstāvēm, kurām pietrūkst tikai viena: patiesu jūtu. Šādus romānus vēl joprojām raksta Daniela Stīla un Barbara Teilore Bredforda. Apmēram tajā pašā laikā pieauga arī tieksme pēc misticisma, pseidogotiskām šausmām un dažādiem cilvēkveidīgiem necilvēkiem, kuru eksistence tika apdziedāta un romantizēta. Šeit kā viens no veiksmīgākajiem projektiem būtu minams ASV rakstnieces Annas Raisas Vampīru hronikas, no kurām latviski gan, šķiet, ir tulkotas tikai pāris - Velns Memnohs un Intervija ar vampīru, kas kā pati labākā sērijas grāmata reiz tika arī ekranizēta. Pirms gadiem desmit priekšplānā izvirzījās romāni ar pseidovēsturisku ievirzi, darbība risinājās laikā no divpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, un sižets pāris vārdos varētu skanēt pavisam vienkārši - spītnieces/spītnieka savaldīšana (savaldzināšana, apburšana, pakļaušana). Viena no populārākajām autorēm šajā žanrā ir Džūdita Maknota, kuras daudzie romāni izdoti arī Latvijā un tiek ar sajūsmu lasīti daudzās mājās. Pēdējā laikā galvenā loma šādos romāniņos tiek atvēlēta pavisam parastām mūsdienu sievietēm. Spilgtākais no šāda veida romāniem, kas turklāt sākās kā parasta sieviešu sleja laikrakstā Independent, ir angļu rakstnieces Helēnas Fīldingas Bridžitas Džounsas dienasgrāmata. Bridžita drīzāk ir antivarone, būtne, kas netiek galā ar sevi pašu un, pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksni, visai nesakarīgi metas dzīvē ar skaidri manāmu nolūku. Taču lasītāju šarmē ne tik daudz Bridžita kā tēls, kā viņas nīgrās atziņas par mūsdienu realitātēm (šad tad taču ir gadījies padomāt ko stipri līdzīgu!). Vieglā literatūra nekad arī nav bijusi domāta tam, lai ar tās palīdzību celtu savu intelektu. Gluži otrādi, tā ir radīta, lai lasot cilvēks varētu atpūtināt domāšanas centrus. Un nestāstiet man, ka tas ir lieki un nevajadzīgi. Katarse, kas pārņem pēc lieliska dzejoļa izlasīšanas, ir pavisam kas cits, kā izjūtas, kādas nogurušam cilvēkam sniedz labs vieglais romāns. Vienalga kādam žanram tas piederētu. Arī tā ir katarse, atvieglojums pēc dienas darbiem un nedarbiem, neveiksmīga projekta, kārtējās piezīmes bērna dienasgrāmatā un mūžam netīru trauku pilnās izlietnes. Kāpēc pieļaut, ka šo mazo prieciņu kāds apsmej un nonievā? Piebildīšu, ka neesmu spiesta saldināt savu vientuļo dzīvi vismaz ar sapņiem par laimīgas mīlestības iespējamību, neesmu arī sevi nerealizējusi maniace, kas sapņo par iespēju nogalināt. Man vienkārši patīk lasīt par notikumiem, kas mani tieši neskar. Varbūt tā realizējas klaču vecene manī - ka varu ielavīties svešās, nereālās dzīvēs. Valoda nav pārlieku poetizēta (ticiet, lai kā man patīk poētiska valoda, es nespētu sazināties tikai tajā!), notikumi ir nesamāksloti, varoņu raksturi vienkārši, un darbība spraiga. Viss notiek ātri, un vēl arī beigas parasti ir laimīgas... Nu ko vēl vairāk var gribēt? Lai es nepārtraukti staigāju ar skābi gudru sejas izteiksmi? Snobiskāk noskaņotiem varu atgādināt, ka lielākā daļa no tā, ko mūsdienās sauc par literatūras klasiku, sākotnēji arī tika nievīgi dēvēta par lubenēm - kaut vai Mārgaretas Mičelas Vējiem līdzi, kaut vai (pakāpjoties vēl laiciņu atpakaļ) Čārlza Dikensa Saltais nams vai Gija de Mopasāna Mīļais melis, Džeinas Ostinas un māsu Brontē darbi... Šodien tā ir obligātā literatūra vismaz filoloģijas studentiem. Tā ka, pirms nievājiet, apdomājiet labi - varbūt jau pēc gadiem divdesmit vai piecdesmit tās grāmatas, ko jūs lasāt paslepšus, stāvēs sava laika snobiskāko ļaužu grāmatu plauktos tumši sarkanos ādas imitācijas vākos ar zeltītām muguriņām!