Es vēl drīkstu piederēt mājām

Tobrīd viņa bija tikko pabeigusi Mūzikas akadēmiju un Siguldā piedzīvoja ugunskristības pirmajā īstajā operas lomā, turklāt starptautiskā komandā, kurā bija slaveni mākslinieki no Sanktpēterburgas Marijas teātra un Meksikas. Šogad Arnita ir vienīgā, kas Siguldā dziedās divreiz - gan jauno balsu koncertā Valša ritmā, gan galā koncertā. Šīs pašas operas uzvedumā šomēnes Kuldīgā viņa jau dziedāja galveno - Adīnas lomu, ko sagatavoja, vairākus mēnešus mācoties Vīnē. Šonedēļ Arnita tikko atgriezusies no XI Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Čikāgā. Mūsu saruna notiek trīs stundas pēc lidmašīnas piezemēšanās Rīgas lidostā... Vai, dziedot starp debesskrāpjiem, sajūta bija citāda, nekā Dziesmu svētkos Latvijā? Ļoti atšķirīga. Pirmkārt, tāpēc ka šoreiz man bija ļoti liela atbildība. Bija jādzied solo ārkārtīgi skaistā koncertzālē. Tā bija kā maza opera, ar balkoniņiem. Es apbrīnoju cilvēkus, kas varēja noorganizēt koncertu šajā vietā. Sajūta bija pilnīgi cita, jo Čikāgā dziedāju solo gan garīgās mūzikas, gan kopkora koncertā, taču Dziesmu svētkos Latvijā līdz šim esmu dziedājusi tikai korī vai spēlējusi pūtēju orķestrī. Esmu sajūsmā par svētkiem Čikāgā, jo savu mūžu neesmu tikusies un runājusies ar tik daudz latviešiem! Dziedot Andreja Jurjāna kantāti Tēvija, man saskrēja acīs asaras. Esmu to dziedājusi arī Rīgā, bet nekad nebija tik liels saviļņojums. Vai tad uz Amerikas lielpilsētu, turklāt pirmoreiz mūžā, bija vērts braukt latviešu dēļ?! Katrs nāca klāt, teica tik daudz mīļu vārdu un stāstīja par savu dzīvi. Tas mani ļoti pārsteidza, un par to esmu lielā sajūsmā. Viņi cenšas kontaktēties. Viņi izstāsta par sevi un grib zināt, kas tu esi un ko dari. Tas ir pasakaini. Gāju pa ielu, un cilvēki nāca klāt. Viesnīcā, lielajā Hotel Mariott, bija pilns ar latviešiem. Vestibilā, pašā Čikāgas centrā, bija izkārts Latvijas karogs un skanēja latviešu mūzika. Visur runāja latviski. Tur, tik tālu svešumā, likās, ka esmu starp savējiem: «Labrīt! Labvakar! Uz redzēšanos! Laimīgu ceļu!» Es to nekad neaizmirsīšu. Esmu atklājusi sev jaunu Latvijas daļiņu. Man par to nebija nojausmas, jo man ārzemēs nav ne tantes, ne onkuļu. Bet Ameriku - Jauno pasauli? Mani tur visvairāk fascinēja latviskā vide. Liekas, pat vairāk, nekā spēja vilināt pati Amerika, lai gan biju ļoti aizņemta. Jā, protams, debesskrāpji, kuros skatoties, atliektā galva var nolūzt, uzbraucu arī augstajā Sears Tower. Vai Amerikā izjustais latviešu kontaktēšanās siltums un sirsnība ir tas, kā tev pietrūkst šeit, Latvijā? Jā, noteikti! Pēc koncertiem visi cits ar citu runā, iet pie māksliniekiem. Pie manis nāca pat starpbrīdī... Latvijā cilvēki ir noslēgtāki. Es, piemēram, uzskatītu, ka neklājas traucēt mākslinieku starpbrīdī. Īpaši tad, ja viņam jākoncentrējas skatuves iznācienam... Bet tas bija patīkami! Es tur jutos gaidīta. Mīlēta. Vai tas nozīmē, ka pati centīsies mainīties? Vajadzētu mums, latviešiem, vienam ar otru parunāties. Tikai es nezinu, vai tas ir iespējams? Mēs par daudz esam katrs par sevi, ar savām rūpēm. Es gan saprotu, ka Amerikā ir cita vide, nav tik asas izdzīvošanas problēmas. Tomēr jākontaktējas, jārunā vienam ar otru, nevajag noslēgties - tas neko labu nenes. Apbrīnojami, ka cilvēki tik tālu projām ir saglabājuši kopības apziņu un spēj noorganizēt sev svētkus Čikāgas centrā, nevis nomalē, kur būtu daudz lētāk. Redzot Amerikas latviešu patriotismu, domāju: mums šeit tādu vajag! Rīgā man ļoti patīk iet pie mammas uz aptieku, jo arī viņa strādā ar cilvēkiem. Viņi nāk ar saviem dzīves stāstiem. Dažreiz mamma aprunājas ar kādu tantiņu, un viņai vairs nemaz nevajag tabletes. Arī tur redzams, ka cilvēki alkst sarunas. Tur var parunāt arī par tējām. Man ļoti patīk pašai vākt ārstniecības augus. Ja vasarā tos nesalasu, tad tā pagājusi bez manis. Šovasar vismaz paspēju salasīt rasaspodiņus un kumelītes. Pēdējos divos gados tavā dzīvē ienāca debijas pirmajās lomās Opermūzikas svētkos Siguldā un Kuldīgā, pabeigta Mūzikas akadēmija, pusgads pavadīts Vīnē, redzēta Amerika... Esi pati savas laimes kalēja? Īstajā brīdī manā dzīvē ierodas liktenīgie cilvēki, kas pēkšņi pagriež manu dzīvi ceļos, kādus vispār nebiju paredzējusi. Dainis Kalns uzaicināja dziedāt Siguldas Opermūzikas svētkos, Ruta Jostsone (viena no Dziesmu svētku organizācijas komitejas) uzaicināja uz Ameriku. Tas nozīmē, ka vajag tikai pacietīgi gaidīt? Manā dzīvē līdz šim bijis tā: ārkārtīgi liels darbs, izturība un tad, kad brīžiem liekas, ka iet tālāk vairs nav manos spēkos, uzrodas kāds cilvēks. Tad tiek attaisnots un atalgots viss, kas līdz tam darīts, varbūt pat ciests. Likteņa dāvana tad liekas tik liela, ka domāju: ārprāts, vai es esmu tam gatava un cienīga? Dziedāju visparastākajā koncertā Kuldīgā, mani dzirdēja Dainis Kalns, un pēkšņi viņš saka: dziedāsi Opermūzikas svētkos Siguldā! Kad tie jau bija pagājuši, bija labdarības koncerts Pētera baznīcā Rīgā, un pie manis pienāca Ruta Jostsone: varbūt būs iespēja aizbraukt uz Ameriku. Ko, pēc gada - Amerikā?! Tu nekad nezini, kas tevī klausās šķietami visnecilākajā koncertā. Tāpēc vienmēr jābūt gatavai, vienmēr - formā. Viņi nāk neziņas brīdī, kā Dieva sūtīti. Tie ir liktenīgie cilvēki, un tad vēl ir cilvēki, kuru rokās es laimīgā kārtā nonāku. Vai vari nosaukt līderus šajā tavu cilvēku grupā? Bruno Egle, pie kura pārgāju mācīties Mūzikas akadēmijā un, kuram pateicoties, vispār to pabeidzu. Vai tad varēji arī nepabeigt? Bija dzīves krīze, gaisa bedre (smejas, ka jaunā terminoloģija apgūta, tālajā un ilgajā lidojumā uz Čikāgu), turklāt dzīvot uz Kanādu pārcēlās mana pirmā profesore Ludmila Brauna. Bija pat doma: kāpēc nedarīt kaut ko citu? Bet, kad nonāc pie īstā cilvēka, tiec atkal uz pareizā ceļa. Mūzikas akadēmijā sastapos arī ar koncertmeistari Silviju Deiduli. Tik daudz, cik viņa man devusi, nav devis neviens. Kopā esam veidojušas visas manas koncertprogrammas, arī Čikāgai. Viņa arī ieteica braukt uz Vīni mācīties pie Oliveras Miljakovičas. Vienmēr esmu apbrīnojusi vokālistu koncertmeistares: vienlaikus skatuves partneres, skolotājas, pacietīgas aukles un sirdsdraudzenes... Tas ir tāpēc, ka vokālistu koncertmeistari redz visgrūtāko un nepateicīgāko smago darbu. To, ko nevajag redzēt nevienam. To, kā nesanāk. Viņi kļūst par taviem personiskajiem cilvēkiem. Ļoti ļoti tuvi, jo savādāk nav iespējams. Tāpēc ka tā ir balss - dzīvs instruments, bet ar to jāstrādā dzīviem cilvēkiem, kam ir labas attiecības, tuvi kontakti. Darbs ar instrumentālistiem nav tik personisks. Vai arī tavs vīrs ir cilvēks, kuram laimīgi esi nonākusi rokās? Andrejs ir abi divi kopā: gan cilvēks, kura rokās nonācu, gan liktenīgais cilvēks, kurš pagriezis manu dzīvi daudz savādāk nekā līdz šim, jo viņš mani ir ļoti atbalstījis mūzikā. Tuvu tam, ko man nozīmē mamma. Tas, manuprāt, tradicionālajai vīrieša attieksmei pret ģimenes dzīvi nemaz nav raksturīgi. Kad biju Vīnē un likās: vairs nevaru, gribu braukt uz mājām, viņš teica: «Nē, tu nebrauksi. Tu paliksi!» Andrejs tevi saprot tāpēc, ka arī pats nāk no mūziķu aprindām? Paldies Dievam, ne! Viņš ir enerģētiķis, inženieris plānotājs, strādā Baltijas Enerģētikas centrā. Viņš ir blakus ikdienā un visos svarīgajos brīžos, zina par mūziķu dzīvi un redz aizkulises. Man dažreiz liekas, ka viņa vietā es jau nezin ko būtu izdarījusi un nevarētu tādu sievu paciest. Normāls cilvēks to nevar panest, jo dziedātājs ir smaga personība. Vīrs man vienmēr licis nepadoties. Viņš saka - tikai uz priekšu! Pat nedomā skatīties atpakaļ! Savukārt Dainis Kalns mēdz atkārtot - galvenais ir nebaidīties. Un tu - nebaidies? Vai esi no tiem, kas uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī? Pirms tam ir uztraukums kā visiem. Neziņa, kā būs. Bet, kad izeju uz skatuves, man ir publika. Es un publika, un tas, ko varu tai dot. Parastais ceļš pēc augstskolas - Operā, bet tev ir cits maršruts. Vēl neesi apsildījusi degunu Baltajā namā, toties esi jau gana koncertējusi Vīnē... Protams, arī mans sapnis ir Latvijas Nacionālā opera. Taču liekas, ka jāļauj mākslinieciskajai dzīvei tecēt kā upei. Tā pati zina, kā un kur jātek. Kur jāmet līkums un cik liels. Un vēl jābūt iekšējai paļāvībai, jo to, ko vajag, dzīve ar mani izdarīs. Taču, ja pats neko nedari, upe netek un paliek tikai dīķis. Jābūt nepārtrauktā kustībā. Kā tava upe aiztecēja līdz Vīnei un pat līdz tās koncertskatuvēm? Notiek brīnumainas, bet likumsakarīgas lietas. Varbūt nozīme ir iekšējai uzņēmībai, kas lika uz Vīni aizbraukt par spīti, ka sākumā bija daudz problēmu. Kaut vai - kur dabūt naudu? Taču, ja tu mērķtiecīgi ej, tu naudu arī dabū. Mani atbalstīja Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome. Protams, arī mana ģimene, taču arī es pati Austrijā pelnīju naudu ar koncertiem, lai varētu samaksāt par mācībām. Man paveicās, jo sākumā dzīvoju par līdzekļiem, ko man piešķīra Latvijā, bet pēc tam man jau maksāja stipendiju Austrijā. Katoļu institūts Janineum, kas atbalsta Austrumeiropas zinātniekus un kultūras darbiniekus, man nodrošināja dzīvošanu Vīnes centrā un nelielu stipendiju. Par to es dziedāju Austrijas pazīstamākajos klosteros un baznīcās, propagandējot Austrumeiropas kultūru un arī šo institūtu. Man tās bija brīnišķīgas ekskursijas. Interesanti, ka mani ļoti noteikti lūdza dziedāt arī latviešu mūziku. Skaisti... Pabiju Tirolē Alpu kalnos. Divi koncerti bija Dienvidslāvijā. Man bija koncerts pat Vīnes Konzerthaus. Pirms tam tur klausījos klaviermūziku. Sēdēju un aizsapņojos: vai kādreiz varētu tur dziedāt. Pēc neilga laika tas notika, turklāt kopā ar Milānas La Scala operdziedoņiem. Noskatījos daudzas operu izrādes gan Vīnes Valsts operā, gan Tautas operā. Opera tur ir pieejamāka nekā koncerti arī finansiālajā ziņā: lētās stāvvietu biļetes var atļauties pat Latvijas vistrūcīgākais cilvēks. Es vairs nebrīnītos, ja atklātos, ka arī uz Katoļu institūtu palīdzēja tikt kāds liktenīgais cilvēks? Tas bija abats no Altenburgas, pie kura nonācu pēc Rīgas katoļu ģimnāzijas direktora ieteikuma. Abats ļoti mīl Latviju un palīdz mūsu nabadzīgajiem bāreņu namiem. Kad aizbraucu pie viņa uz Altenburgu (tas ir ārkārtīgi skaists klosteris), pārsteigta ieraudzīju uz galda viņa darba kabinetā Latvijas karogu un latgaļu žuburoto māla svečturi. Iedomājies, kaut kur klosterī Austrijā viens abats nemitīgi vāc ziedojumus bāreņiem Latvijā, palaikam ciemojas Cēsīs. Tā mazas lietiņas, sākumā šķietami bez savstarpējās sakarības, saiet vienā milzīgā. Liekas, ka kāds bruģē celiņu - un tieši līdz Vīnei. Droši vien Austrijā guvi ne tikai jaunas mūzikas atziņas? Varu tikai apskaust austriešus par to, cik lepni viņi ir par savu tautu. Sākumā pat bija nepatīkami, jo visu laiku jutu attieksmi: esi ieradusies pamācīties, bet kad brauksi projām? Vīnē sākumā biju sajūsmā par visu, bet pēc kāda laika atgriezusies ieraudzīju, cik Latvijā ir skaistas pilis, cik skaisti mākoņi. Tāda parka kā pie Operas ar kanālu Vīnē nav! Man bijušas asas situācijas ar austriešiem: viņi jautāja, kā man patīk Vīne, bet es atbildēju, ka Rīga ne ar ko nav sliktāka. Mums ir ļoti labs operteātris, ļoti labi koncerti, skaisti parki, baznīcas, nu jau sakoptais Rīgas centrs, laukos varu basām kājām iebrist pļavā. Tad mums bija asi savstarpējie acu skatieni: kā es uzdrošinos pateikt, ka Rīga ir skaistāka nekā Vīne? Bet es tiešām varu lepoties ar Rīgu un Latviju. Tu teici - esi spēlējusi pūtēju orķestrī. Es nepārklausījos? Kopš bērnības spēlēju flautu un turpinu to darīt arī tagad. Esmu rīdziniece, bet 14 gadu vecumā braucu stāties Jelgavas mūzikas koledžā, jo man gribējās turpināt mācīties flautu pie vīrieša. Kopš P.Jurjāna bērnu mūzikas skolā biju mācījusies pie Aivara Asarīša, man likās, ka pie skolotājas sievietes tas nav iespējams. Viņš man ārkārtīgi patika, bija jauns un skaists, šķiet, visas meitenes bija viņā samīlējušās. Turklāt viņš pats bija beidzis Jelgavas mūzikas vidusskolu. Man likās, ka man arī tur jāmācās, un gāju viņa pēdās... Bet ar dziedāšanu bija pavisam vienkārši. Man nebija savas flautas, to vienmēr bija jāaizņemas, un skolas instrumenti bija ļoti slikti. Skolotājs, pie kura mācījos koledžā, uz beigu eksāmenu neiedeva savu flautu. Es biju tik ļoti apvainojusies, ka likās: viss, flautu vairāk nespēlēšu. Nospēlēju eksāmenu ar to pašu veco, iznomāto melno koka flautu - tā bija vienkārši baismīga! - un pietiek. Kad nav, tad nav! Nolēmu, ka dziedāšu un būšu pati sev instruments. Absolūti neatkarīga. Taču pagājušogad par honorāru, ko nopelnīju Opermūzikas svētkos Siguldā, nopirku sev flautu. Tagad man ir balss - savs instruments un vēl flauta. Es vienreizēji labi jutos, jo tas bija sapnis, ko līdz šim nevarēju piepildīt. Man bija tāda iedvesma: beidzot! Es ar flautu jau koncertēju Austrijā: sākumā vispirms dziedāju, bet programmas noslēgumā spēlēju. Vai, tavuprāt, dziedātājai jābūt elegantai un piesardzīgai dāmai vai var arī atļauties trakulības? Man personiski tas atkarīgs no iekšējā stāvokļa, taču tas var ātri un pēkšņi mainīties. Man dažreiz patīk būt dāmai un patīk arī uzvilkt vai izdarīt kaut ko dullu, ja vien jūtos tam gatava. Domāju, vajag kaut ko spilgtu, jautru, un Amerikā nopirku eksotiski puķainas bikses. Mūsu dzīve ir pelēka, uzvelku tādas bikses, un arī garastāvoklis kļūst spilgts un jautrs. Ar melnajām drēbēm jāuzmanās, jo tās pielīp - kad tās sāc valkāt, drīz jau liekas, ka vispār vairs nevari neko spilgtāku uzvilkt. Veikalā Amerikā ieraudzīju kleitu un sapratu, ka tā ir tieši Pavasara balsīm (J.Štrausa valša, ko Arnita svētdien dziedās Opermūzikas svētku galā koncertā). Kāda tā ir - tad jau redzēs. Vai vari atklāt savu lielāko trakulību? Iepazinos Mūzikas akadēmijas Studentu kluba diskotēkā ar savu nākamo vīru, un pēc trim mēnešiem apprecējāmies, nevienam nezinot, pilnīgā slepenībā pat no vecākiem. Biju domājusi, ka izdejošos ar viņu kopā vienu vakaru, bet nu dejojam pa dzīvi jau četrus gadus. Šovasar nopirku skrituļslidas, un tagad man ir jauna aizraušanās. Braucu ar visu ekipējumu kā Švarcenegeram, un tā ir lieliska atslodze. Taču bērniem gan vajadzētu skrituļošanu aizliegt - tik viegli var dabūt traumas uz mūžu. Pēc Opermūzikas svētkiem abi ar vīru paņemsim piepūšamo laivu un brauksim makšķerēt. Beidzot taču esmu mājās! Es domāju: lielās zvaigznes kā Pavaroti vai Sazerlenda vairs nedrīkst piederēt tikai sev. Viņi pieder pasaulei. Mana priekšrocība ir tā, ka varu piederēt mājām. Opermūzikas svētki beigsies, nāks rudentiņis, kas būs tālāk? Tad atkal ir viens tāds brīdis, kad vajadzētu atpūsties, apsēsties un padomāt. Kas būs tālāk, es nezinu. Ir tikai jautājuma zīme, bet man pat liekas, ka tam tā ir jābūt. Man šī neziņa ir ļoti salda. Sajūta kā pirms koncerta. Labi, man nav pastāvīga darba, taču ir paļāvība. Ņemšu visu, kas nāks. Esmu ar brīvām rokām.