Eva neparakstījās un aizejot aizcirta čekas durvis

jūnija upuru piemiņai. E.Biteniece ir tā daiļā meitene ar cirtainiem matiem, kas redzama visās fotogrāfijās un videokadros par šo tautas vēsturē nozīmīgo notikumu. Evas tēvs Raimonds Bitenieks, tagad Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, meitu iesaistīja grupā Helsinki-86. Toreiz deviņpadsmit gadus jaunā meitene parakstījusi arī vairākus dokumentus, kas tika publicēti «neformāļu» izdevumos vai arī nosūtīti uz ārzemēm. «Tad viss norisinājās it kā pats no sevis. Mēs nevarējām paredzēt, kas notiks. Baiļu man nebija. Par to, kā rīkojāmies, man saglabājušās patīkamas atmiņas, taču, ja kaut ko tādu vajadzētu paveikt šodien, vairs nevarētu. Ja cilvēkam ir ģimene un bērni, tad viņš sāk domāt un rīkoties pavisam citādāk,» Dienai pastāstīja E.Biteniece. Vīrs Guntars, abu bērni - astoņgadīgais Raimonds un sešgadīgā Justīne - un Eva dzīvo kādā no Ezerkrasta daudzdzīvokļu namiem Liepājā. E.Biteniece pēc laulībām saglabājusi meitas uzvārdu. Ģimene aizņēmusi Evas tēva dzīvokli. Šogad pēc daudziem klejojumu gadiem starp Vāciju un Latviju R.Bitenieks atgriezīšoties dzimtenē. Rolands bija drošs un enerģisks E.Biteniece par politiskajiem notikumiem, kuros savulaik aktīvi piedalījusies, nevēlas daudz runāt. Jau 1988.gada vasaras sākumā esot apprecējusies, piedzimuši bērni. No toreizējo paziņu un domubiedru loka Eva attālinājusies. Vēlāk bijušie helsinkieši, izņemot, protams, tēvu, par viņu nav interesējušies, uz kādiem sarīkojumiem viņa arī neesot ielūgta. Vaicāta par tālajiem 1987.gada 14.jūnija notikumiem, E.Biteniece Dienai pastāstīja: «Dienu iepriekš ierados Rīgā. Pirms došanās uz Bastejkalnu ierados Silaraupa mātes dzīvoklī. Tur tad pirmo reizi satiku Rolandu. Jānis Rožkalns un viņa ģimene bija sagādājusi tautastērpu. Norunājām, ko darīsim, un tad devāmies ceļā. Noteikti atceros, ka rīkojos pēc brīvas izvēles. Tēvs man iepriekš bija teicis, kur man jāierodas. Neatceros, ko mēs ar Rolandu runājām, bet viņš man likās drošs un enerģisks.» Pēc gājiena un rituāla pie Brīvības pieminekļa miliči kādu brīdi aizturējuši R.Silaraupu, bet pie meitenes neviens no kārtības sargātājiem neesot pat pienācis. Tikmēr Eva saņēmusi neskaitāmus apsveikumus no tautas. Kāda sieviete viņai dāvājusi lielu sudraba piespraudi, ko tagad drosmīgā liepājniece vēl rūpīgi glabājot pie citām sev dārgām lietām. Tās pašas dienas vakarā E.Biteniece ar vilcienu atgriezusies Liepājā. «Mani toreiz nekas nevarēja iebaidīt» Uz jautājumu, vai pēc tam nesekoja vajāšanas, E.Biteniece pastāstīja, ka notikušas vismaz divas pratināšanas. Bet tā paša gada 18.novembrī, kad viņa vēlējusies braukt uz Rīgu, sev par pārsteigumu izsēdināta no vilciena. «Cerēju aizbraukt ar agro vilcienu. Vagonā iekāpa vīrietis civilā un lūdza uzrādīt dokumentus. Tad aicināja kāpt laukā un doties viņam līdzi. Vilciens aizbrauca, dokumentus man atdeva, izmaksāja arī zaudētās biļetes vērtību un atļāva doties mājās,» atceras E.Biteniece. Todien Liepājā viņa sajutusi sekotājus. E.Biteniece atceras, ka viņu pārmaiņus novērojuši divi vīrieši un sieviete. Netālu no vecmāmiņas mājas Jaunā ielā, kur tobrīd dzīvojusi, stāvējis milicijas bobiks. Cik personas tajā atradušās, viņa neesot saskatījusi. «Man no viņiem bail nebija. Pirms šiem notikumiem pietiekami daudz tiku pratināta par bēgšanu ar laivu. Biju pieradusi,» saka E.Biteniece. Tomēr E.Biteniece atceras, ka represijas pret viņu bijušas. Eva neesot pieņemta darbā pēc tam, kad tēvs par darbošanos grupā Helsinki-86 piespiedu kārtā izbraucis no Latvijas. E.Biteniece ar tiesas lēmumu izlikta no dzīvokļa, kas bijis piešķirts tēvam. «Precīzi neatceros - tas varēja būt 1988.gada ziemā, kad mani izsauca uz čeku. Izmeklētājs Arkādijs, krievs, kurš runāja diezgan labi latviski, uz galda nolika papīra lapu un lika to parakstīt. Uz tās jau bija uzrakstīts teksts. Man bija jāparaksta apņemšanās ziņot par Helsinki-86 grupā notiekošo. Ja es to papīru parakstīšu, viņi man piešķiršot dzīvokli. Es atbildēju, ka neparakstīšu. Mani nekas toreiz nevarēja iebaidīt. Piecēlos un, ejot ārā, aizcirtu durvis,» atceras E.Biteniece. Kopā ar bērniem bēg uz Zviedriju 1983.gada septembra sākumā Liepāju apskrēja baumas, ka daži cilvēki mēģinājuši ar motorlaivu aizbraukt uz Zviedriju. Drosminieki savu nodomu gandrīz esot īstenojuši, taču par nelaimi neitrālajos ūdeņos esot sabojājies laivas motors. Vēlāk atklājās, ka pusaudze meitene, kas bijusi šajā motorlaivā kopā ar tēvu, ir E.Biteniece. «Kad robežsargu kuģis mūs nogādāja atpakaļ Liepājā, mūs - vēl slapjus - aizveda uz čeku. Pēc vairākām stundām vēlā naktī pārveda mājās. Pēc tam daudzas reizes mani izsauca un tincināja, kā brauciens organizēts,» stāsta E.Biteniece. Mēģinājumu izlauzties no «dzelzs priekškara» sargātās šķietamās labklājības un vienlīdzības impērijas organizēja Evas tēvs un viņa paziņa, tagad jau mirušais Jānis Vansovičs. Abi toreiz riskantajā ceļojumā nolēma ņemt līdzi arī savus bērnus. Evai bija 14 gadu, Agrim Vansovičam - 15 gadi. Vecāki pirms brauciena 3.septembra vakarā vairākas reizes izlūkojuši apkārtni Pērkones ielas galā. Tad uz pludmali atveduši bērnus. Meitenei un puikam vajadzēja paslēpties kāpās un novērot, vai tuvumā neparādās robežsargi. Motorlaivu vīri pieveda ar vieglo automašīnu. Uz motorlaivas borta bija uzkrāsots sadomāts numurs un nosaukums angļu valodā, kas latviski nozīmēja Vienmēr laimīgs. Kad automašīna bija paslēpta kādā tuvākajā pagalmā un viss nepieciešamais braucienam sagatavots, 4.septembra naktī ap pulksten 2 bēgļi laivu iestūma jūrā un devās pretī tālajam un nezināmajam krastam. Par PSRS valsts robežas šķērsošanu bez noteiktas pases un attiecīgu valsts orgānu atļaujas strādniekiem R.Biteniekam un J.Vansovičam Latvijas PSR Augstākā tiesa tiesneša I.Gravas vadībā piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem labošanas darbu kolonijā. «Toreiz mācījos 48.profesionāli tehniskajā skolā par šuvēju. Skolas darbinieces man pastāstīja, ka par mani čeka pieprasījusi regulāri ziņot. Pēc brauciena līdz tēva notiesāšanai mani pratināja daudzkārt. Uzskatu, ka viņiem neko svarīgu tomēr nepateicu,» saka E.Biteniece. Politikas dēļ izšķiras tēvs un māte Eva tagad uzskata, ka ir mainījusies. Viņā vairs neesot agrākā nepatika pret krieviski runājošajiem. Sadzīvē daudzkārt esot piedzīvojusi, ka cittautieši ir izpalīdzīgāki un laipnāki par latviešiem. Kādreiz tēvs Padomju Savienību esot saucis par lielu cietumu. «Par laimi, tas laiks, kad nedrīkstēja skaļi runāt to, ko patiesībā cilvēks juta un domāja, ir beidzies.» Turklāt politika, kā uzskata E.Biteniece, ir vīriešu darbības joma. E.Biteniece pastāstīja, ka politikas dēļ māte šķīrusies no tēva. Tiesa, pēc tam vecāki esot apprecējušies otrreiz. Tas noticis ārzemēs - Dānijā. «Mamma par politiku nekad nerunāja, turpretim tēvs visus neskaidros jautājumus sīki izanalizēja. Tas man ļoti patika un interesēja, bet tagad ir citi laiki,» atzīst E.Biteniece. Viņa vēloties, lai bērni sekmīgi mācītos skolā, nedarītu blēņas, un cerot, ka izdosies atrast piemērotu darbu. Ar šuvējas darbu vairs nevar nopelnīt iztiku, tāpēc Eva domājot apgūt kādu citu profesiju. Katram jāmaksā par savām kļūdām «Katram par savām kļūdām ir jāmaksā. Es domāju, ka tam vīrietim, kurš mani izsēdināja no vilciena, tagad nevajadzētu strādāt atbildīgā amatā. Mans vīrs viņu pazīst, esmu prasījusi, kur viņš tagad strādā, bet tuvāk tomēr neesmu interesējusies,» tā E.Biteniece atbild uz jautājumu, vai padomju iekārtas balstītāji patlaban varētu ieņemt atbildīgus amatus. E.Biteniece sevi neuzskata nedz par disidenti, nedz padomju režīma vajāto. Ja viņai vajadzētu atpazīt tos cilvēkus, kas viņai sekoja 18.novembrī, lai neļautu aizbraukt uz Rīgu, E.Biteniece to nevarētu. «Tik ilgs laiks pagājis...»