Gaļa un kefīrs? Tas sunim

Pagaidām par vegānu dzīvesveidu, proti, uzturu, kurā netiek lietoti ne gaļas, ne piena produkti, neesam pārlieku interesējušies, tātad zinām tikai to, ka īsts vegāns neēd neko, kas met ēnu. Izrādās, ārēji vegānu namiņš tomēr pārāk neatšķiras no citām mājām: dzīvžogs savā vietā, dārzā ābelītes ar zaros iekārtām putnu barotavām. Pretī skrien divi veselīgi suņi, istabās rosās divi kaķi. Čaklākais vēlāk, kad ēdiens nāk gatavs, pamanās uzkāpt arī uz galda. "Bez suņu un kaķu spalvām mums ēdiens reti sanāk," saimniece it kā taisnojas par savu humānismu. Priekšnamā būris, kurā, izrādās, atrodas vēl viens kaķis, nupat izglābts no iemidzināšanas kādā iestādē. Virtuvē uz plaukta stikla trauku rinda ar dažādiem graudiem - griķiem, pupām, Indijas riekstiem. Pie griestiem daudz āķu, pie daža karājas arī pārtikā izmantojamas lietas. "Mārdadži," uz vienu saišķi norāda Jānis. Ārstnieciski augi, kuru sēklas vegāns var ēst. Gluži kā ēzelītis I-ā, nodomāju. Saulainajā istabā daudz zaļumu, virs gultas karājas zāļu tējas. Šis tas aug virtuves podos uz palodzes. Visi šīs mājas apdzīvotāji tomēr nav vegāni. Kad tiek atvērts ledusskapis, ieraugām tajā arī kefīru un vistas gaļu. "Tas kaķiem un suņiem," paskaidro Jana. Vegāns pagaidām nav arī trīsgadīgais dēls Orests - viņa ēdienkartē vēl ir arī mammas piens. UZVARĒJA ALERĢIJU "Skumja un bēdīga!" Jānis smiedamies atbild uz jautājumu, kāda ir vegāna dzīve. Un uz otru jautājumu - kurš viņu pamudinājis izvēlēties vegāna dzīvesveidu - smejas atkal: "Laikraksts Diena!" Jana viņu uzreiz papildina: "Ar gardēžu stāstiem? Vai tad gardēdis ir tas, kas ēd lakstīgalu mēlītes un fuagrā?" Jana ir veģetāriete jau sešpadsmit gadu. Bērnībā, protams, gaļu ēdusi. "Man primārais iemesls, kāpēc esmu veģetāriete, ir nevēlēšanās slaktēt dzīvniekus, Jānim, cik noprotu, - veselīgums," ķerdamās pie vegānisko ēdienu gatavošanas, stāsta Jana. "Vairāk vai mazāk taču visi saprot, ka tas nav īpaši forši no humānisma viedokļa - ēst gaļu. Jānis, kļuvis par vegānu, tika vaļā no ādas alerģijām. Dzīvnieku olbaltumvielas ir ļoti alerģizējošas." Kad tu ēd, vienmēr vajag domāt, ko tu ēd un vai tev tas ir vajadzīgs. Šis ir viens no ceļiem, kas cilvēku var novest līdz veģetārismam. Janai lielas pārliecības, ka bez gaļas var iztikt, nebija ļoti ilgi. Labu laiku viņa vēl ēdusi zivis. "Tas, protams, nav veģetārisms - vienīgi Latvijā par veģetāriešiem tiek uzskatīti arī tie, kas ēd tikai zivis un citus jūras produktus. Pēc tam no zivīm atteicos. Viena lieta ir pašas zivis - to man īpaši nav žēl, kaut gan zivis arī jūt sāpes un viņām arī nav labi pāri darīt. Bet otra lieta ir tā, kā zivis tiek iegūtas - tralēšana, tīkli. Tur taču iet bojā roņi un delfīni. Tas ir ārprāts. Vai kādas zivs dēļ es gribu, lai ronis nosmok? Negribu. Tad labāk neēdu to zivi." Vispirms tiekam uzcienāti ar brūnām aprikozēm. Tās esot žāvētas dabiskāk nekā oranžās. Drīz kļūst skaidrs, ka vegāniska ēdiena gatavošanā liela nozīme ir blenderim. Tas tiek lietots vairākas reizes. Vispirms Jana sablendē Indijas riekstus. Pēc tam masu, ar kuru tiek apziests veikalā pirkts lavašs. Masā ir ķiploki, jūras sāls, olīveļļa, paprikas pulveris un ābolu etiķis. Kamēr lavašs karsējas cepeškrāsnī, tiek uzlikts sildīšanai viens no pamatēdieniem - griķi. Tie ir nevis brūni, bet gaiši kā nomizots kārkls. "Pārdevēja bioloģiskās pārtikas veikalā man stāstīja, ka šiem griķiem virskārta ir noņemta mehāniski dzirnavās, "parastie" brūnie griķi ir apstrādāti ar tvaiku," saka Jana. "Šie dīgst, brūnie nedīgst. Ja dīgst, tad ir dzīvi." Tomēr nav tā, ka vegānam būtu jāiepērkas tikai bioloģiskās pārtikas veikalos. Tomātus un dažus zaļumus Jana un Jānis audzē paši, ķiplokus, burkānus un vēl šo to nopērk no zemniekiem, bet iepērkas arī parastos lielveikalos. "Jā, normālu griķu tur nav, bet, piemēram, Indijas riekstus pērkam tur. Cik nu ēdam maizi, tik pērkam ekoloģisko maizi, un to var nopirkt arī lielveikalos. Piemēram, Ķelmēnu maizi. Skauģa? Tā mums drusku par dārgu." Vai vegāna dzīve mūsu klimatā nav dārgāka? Jana apgalvo, ka tas ir kārtējais mīts. "Ir jau dzirdēts, ka dažs labs saka: labprāt kļūtu par veģetārieti, bet tas taču ir dārgi. Mēs jau nepārtiekam tikai no Indijas riekstiem! Jā, speciālie veikali ir dārgi, bet tur jau pārdod arī bioloģisko gaļu, kas ir dārgāka." Kafejnīcās atrast sev piemērotu ēdienu vegānam neesot pārāk viegli, bet tomēr iespējams. Nesen viņi bijuši Rideļu dzirnavās, tur ēduši krāsnī ceptu kartupeli ar gaileņu mērci. Vai tad sēnes vegāns var ēst? Tās taču nav augi. "Jā, bet sēnes nejūt sāpes," paskaidro Jana. Ja sēnes justu sāpes, tām būtu saraušanās, mukšana vai kādi līdzīgi refleksi. Par vegāniem Jana un Jānis kļuvuši 2005.gada Jāņos. "Neēdām vairs Jāņu sieru… Kāpēc tā? Jau sen gribēju būt vegāne, bet man bija lielas bažas, ka nepietiks olbaltumvielu un visa pārējā." Šīs bažas Janai izkliedējusi ārstes Gaļinas Šatalovas grāmata. Bijusī ķirurģe Šatalova, pamatojoties uz kuņģa skābuma, zobu uzbūves un citiem parametriem, ar laiku nākusi pie secinājuma, ka cilvēks nav gaļēdājs un pat ne zālēdājs, bet augļēdājs, tāpat kā pērtiķis, stāsta Jana. "Otrkārt, apgalvojumi, ka ar augu barību nevar aizstāt tās aminoskābes, kas ir gaļā, ir pilnīgas aplamības. Visu cilvēkam vajadzīgo iespējams uzņemt no augu valsts barības. Viņa arī raksta - ja jūs to publicēsiet, mani nomētās ar puvušām olām -, ka modernā uzturzinātne ir pilnīga kvazizinātne un ka uztura piramīda un uzskats par nepieciešamajām 2000 kalorijām ir radies XIX gadsimta beigās, pētot Bavārijas zemnieka vidējo uzturu - to tagad uzskata par normu un uz tā balstās." PIRMAIS - SALDAIS Piedāvādama mums pie tējas medu, Jana atzīstas, ka īsti vegāni viņi tomēr neesot - medu vēl lietojot un arī no vilnas paklājiem neesot atteikušies. Lauku saimniecībā audzētai aitai cirpšana nekādu skādi nenodara, bet pārtikas lielražošanas nežēlīgums vegāniem riebjas. Kamēr dzeram tēju, graužam "vegānu čipsus" - uzkarsēto lavašu - un, mērcēdami eļļas un ķiploku mērcē, Jāņa cepto rupjmaizi, tikmēr tā aizpļāpājamies, ka griķi, kuriem bija jābūt tikai uzkarsētiem, jau ir kārtīgi pavārījušies. Griķi un bietes šoreiz ir mūsu pamatēdiens. Garšo ļoti veselīgi. Tāpat arī saldais - sablendēti banāni, Indijas rieksti un citi augļi. Jana un Jānis taisa arī vegānu saldējumu - no kokosriekstiem. Saldo mēs, kā vegāniem klājas, ēdam pirmo, jo tas ātrāk sagremojoties. Brokastīs ideālā variantā tiek dzerta svaigi spiesta sula. Tajā noteikti liek klāt bietes, tās esot ļoti labas zobu emaljai. Kad iedzer sulu, kādu laiku neko neēd, kamēr sula pārstrādājas, stāsta Jana. "Pēc tam taisām kādas putras: griķu putru, bukstiņputru. Klāt salātus. Kuskusu ēdam, bulguru, humusu…" Vai tad nevajag ēst tikai to, kas aug tajā reģionā, kur tu dzīvo? Vajag, vajag, Jana piekrīt. Pusdienās ēdienkarte mainās - ja brokastīs ir griķi, tad pusdienās būs kaut kas cits. "Varam kaut ko cepeškrāsnī uztaisīt, varam tikai svaigu ēst. Jūsu pašu Dienā bija labas svaigēdāju zupas, bet tās vairāk gribas uz pavasari," stāsta Jana. Kopumā ģimenes ēdienkarte esot daudzveidīgāka nekā tad, kad Jana vēl ēda piena produktus un zivis. Arī sāta sajūtu ar vegānisko pārtiku varot dabūt ātrāk, ar mazāku pārtikas daudzumu. Protams, ja vakar ēdi steikus, šodien tev ar vegānisko pārtiku vien uzreiz nepietiks. To gan uzrakstiet, saka Jana: "Daudzas sievietes veģetārietes, kad viņas paliek stāvoklī, radi un tuvinieki baida, teikdami, ka vajag ēst gaļu, bez tās nevarot. Tad nu viņas negribēdamas to ēd tāpēc, ka "bērnam vajag". Biedēt grūtnieci nav godīgi." Viņa uzskata, ka visiem, kam ir bērni, būtu jākļūst par vegāniem, jo jādomā par bērnu nākotni - esot taču pierādīts, ka piena un gaļas lauksaimniecība ir tā, kas rada visvairāk oglekļa dioksīda izmešu un noplicina planētu. "Vulkāns rada vairāk? Bet vulkānu mēs nevaram ietekmēt." Ko vegāns atbild, kad viņam norāda, ka dabā visi cits citu ēd? "Daba ir daba, bet cilvēkam taču ir kāda personiska atbildība." IDEĀLS - SVAIGĒŠANA Veģetārietim ļoti mainās garšas īpašības. Kad Jana kļuva par veģetārieti, ilgu laiku viņa nebija ēdusi garneles, un viņai šķitis, ka tās arvien ļoti gribas. "Reiz pēc kādiem ciemiem palika neapēstas garneles. Ciemiņi aizbrauca, domāju - vai tad nu garneles jāatdod suņiem kaķiem, uzēdīšu ka pati. Uzēdu un sajutu, ka tā garša nemaz neatbilst tam, kas manā atmiņā saistījās ar garneļu garšu!" Pašlaik Jana un Jānis ir ceļā uz nākamo stadiju - svaigēšanu. "Viens viedoklis ir šāds: Dievs tev ir devis pārtiku, kāpēc vēl ar to ķeckāties, termiski apstrādājot? Ēd tādu, kādu Dievs devis," stāsta Jana. Dzirdēts arī tāds svaigēdāju uzskats: ja tu ēd termiski apstrādātus produktus, zarnu bārkstiņas pārklājas ar ķēpām un vairs nav spējīgas gandrīz neko uzsūkt. Vai vegānam nav nepatīkami skatīties uz mājdzīvniekiem domāto gaļu ledusskapī? "Latvijā tādus neesmu satikusi, tikai lasījusi: ir tādi vegāni, kas arī savus suņus un kaķus baro tikai ar vegānisku pārtiku," zina stāstīt Jana. Teiksim, kaķiem dod melones, suņiem - izmērcētus un sablendētus turku zirņus. "Ja jau viņus tiešām tā baro, viņi to ēd un spalva spīd - kāpēc ne?" Janas un Jāņa acīmredzamā ģimenes idille liek domāt, ka viņu suņi un kaķi par šādu ceļu vēl nav informēti.