Gatavojas knipelēšanas atmodai

Ne velti pasniedzēja Ira Ozola mācību kursu sāk ar to, ka audzēknes sēdina pie kārtīgi sakopta darba galda. Pēc tam viņa iedrošina - knipelēšana nav nekas sarežģīts: mēs krustosim un vīsim, krustosim un vīsim... Tieši tā - ar vienkāršiem darbarīkiem knipelītēm, vijot un krustojot diegus, tiek veidotas knipelētās mežģīnes. Saulessargi, apģērba detaļas un rotājumi, ziedi, dekoratīvas kompozīcijas, gultas veļas un dvieļu rotājumi - knipelētajām mežģīnēm pielietojumu var atrast jebkurā sadzīves jomā. Ar smalkumu, sarežģītību un skaistumu šie rokdarbi cauri gadsitmiem ierindoti patiesās mākslas vērtībās un apliecinājuši amata prasmes visaugstākos sasniegumus. Knipelēto mežģīņu darināšanas attīstībā laiku gaitā nozares uzplaukums mijies ar norietu. Mežģīnes - privileģēto kārtai Knipelēto mežģīņu darināšanas vēsture ir gadsimtiem ilga. Pedagoģijas maģistre, mežģīņu darināšanas amata meistare Gundega Zemture stāsta: «Pirmās ziņas par knipelēto mežģīņu darināšanu var sastapt jau XVI gs. Vispirms Itālijā, tad Francijā, Flandrijā, Zviedrijā meistares sāka darināt šos skaistos un greznos rokdarbus. Brisele kļuva un ir joprojām viens no knipelēto mežģīņu darināšanas centriem pasaulē. Jaunas meitenes ar lokaniem pirkstiem darināja izcili smalkas un gaisīgas mežģīnes no ļoti kvalitatīviem linu diegiem. Lai diegi būtu elastīgi un tievi, tos vērpa mitrās telpās. XVII gs. Francijā itāļu mežģīnes kļuva par pieprasītāko modes preci. Tolaik mežģīņu nēsāšanu reglamentēja karalis. Francijā atvēra knipelētāju amata skolu. Savukārt zviedri uzskata, ka vissenākās knipelētās mežģīnes tapušas tieši viņu valstī. Starp citu, augusta sākumā Zviedrijas pilsētā Lundā notiks 9.pasaules knipelēto mežģīņu darinātāju kongress. Zviedrijā knipelētās mežģīnes arī mūsdienās uzskata par izcilu tautas kultūras vērtību. Krievijā knipelētās mežģīnes no Rietumeiropas ienāca XVII gs. Cara darbnīcās mežģīņu darināšanai izmantoja zelta un sudraba diegus, un šādas mežģīnes bija valdnieku un augstmaņu tērpa neatņemama sastāvdaļa, viņu augstā stāvokļa apliecinātājas. Vēlāk mežģīnes no linu, zīda un kokvilnas diegiem sāka darināt klosteros, kur tapa grezni, sarežģīti un dārgi izstrādājumi.» Latvijā kniplē un knipelēs Pagāja gandrīz divi gadu simti, kamēr knipelēto mežģīņu darināšanas tiesības ieguva arī vienkāršie cilvēki. XVIII un XIX.gs. mijā ar knipelēto mežģīņu darināšanu sāka nodarboties arī Latvijā. Stāsta Gundega Zemture: «Tolaik smalkais tonis prasīja, lai muižnieces prastu muzicēt, dejot, gleznot un strādāt izsmalcinātus rokdarbus. Muižnieku meitām knipelēšanu mācīja no Eiropas atvestās guvernantes. Pamazām knipelēšanas prasmi apguva arī latvietes - muižu kalpotājas - un no viņām arī zemnieces. Viņas iemācījās vienkāršākos knipelēšanas paņēmienus, bet vīri un dēli sievām darināja nepieciešamos darbarīkus. Latviešu lauku sievas radīja savai izpratnei un gaumei pieņemamus rakstus. Taču ar laiku amata prasme gāja zudībā, un XX gs. 20.gadu beigās Kurzemē bija sastopamas vairs tikai dažas māmiņas, kuras jaunībā pratušas knipelēt.» Šķiet, kura sieviete mūsu modernajā un straujajā gadsimtā atvēlēs laiku tik piņķerīgam un nopietnam darbam, turklāt šīs prasmes apguve prasa laiku un pacietību. Pie sevis nodomāju - es nu gan ne par ko nespētu neko uzknipelēt, man veicas darbi, kas dod ātru rezultātu! Taču pirms neilga laika Latvijā sāka atdzimt interese par knipelēšanas mākslu. Rīgā pastāv un sekmīgi darbojas knipelēto mežģīņu darinātāju apvienība Savija (nosaukums darināts no vārdiem siet un vīt), kas dibināta 1998.gadā. To vada mežģīņu darināšanas amata meistare Ira Ozola. Savijas nodarbību telpā viena otrai blakus sēž gan jaunas meitenes, gan sievietes gados, gan māmuļa, kurai jau pāri septiņdesmit gadiem. Ira Ozola stāsta, ka Savija dibināta ar vienu mērķi - īsā laikā atjaunot Latvijā vairāk nekā gadsimtu aizmirsto knipelēšanu: «Jau vairākus gadus nodarbojamies ar amata apguves programmas izstrādāšanu knipelēto mežģīņu darināšanā. Varam piedāvāt jauna tipa mācību programmu profesijas apguvē līdztekus vispārējai izglītībai. Izdevniecība Jumava laidusi klajā vērtīgu grāmatu Knipelēšanas ābece. Pašreizējo vispārizglītojošo skolu mājturības programmās knipelēšana iekļauta kā izvēles priekšmets. Taču knipelētās mežģīnes nav tikai vaļasprieks. Visā pasaulē pieaug pieprasījums pēc roku darba, tam no gada gadā ceļas vērtība. Latvijā šos tautas meistaru darinājumus vēl īsti saulītē neesam iecēluši, jo - kas gan cienīs to, ko var dabūt par lētu naudu? Ārzemnieki Rīgā ir īstenie un kārie pircēji mūsu meistaru radītajam - knipelējumiem, arī adījumiem, dzintara izstrādājumiem, pinumiem un citiem darinājumiem. Pasaulē notiek knipelētāju kongresi un starptautiski saieti - gadatirgi. Apmeklētājus tur skaita simtos tūkstošos. Knipelēšanas meistares, Savijas pasniedzējas Inese Šipkēviča un Gundega Zemture tikko atgriezušās no 18. vācu nacionālā knipelētāju kongresa. Viņas atveda daudz ierosmju, ideju un - galvenais - pārliecību, ka arī mums jābūt gataviem knipelēšanas atmodai Latvijā.» Tagad jau daudzas pilsētu un lauku skolotājas Savijā mācās šo seno amatu, lai tālāk mācītu to savās skolās. Savija 23. un 24.maijā organizē atklāto durvju dienu savās telpās Rīgā, Merķeļa ielā 11. Latvijas Pieaugušo izglītības centrā, 410. kabinetā. Ira Ozola saka: «Knipelētās mežģīnes ir bijušas dārgas visos laikos, arī tagad tām ir prestiža priekšmeta statuss. Mežģīnes un vērtslietas dotas mantojumā nākamajām paaudzēm, kļuvušas par ģimenes relikvijām. Tautas mazturīgākajai daļai knipelēšana ir amats, kas dos iespēju pelnīt iztiku. Savija veido patstāvīgas filiāles lauku novados un mazpilsētās. Tas ir ļoti izdevīgs mājamatniecības veids, kas neprasa kapitālieguldījumus un lielu ražošanas platību. Meistarei pilnīgi pietiks ar aptuveni 1,5 kv.m. darba vietu. Nebūs ne putekļu, ne trokšņa. Inventāra un darbarīku iegāde maksā aptuveni Ls 15-20, bet materiālu izmaksas - 2-4 % no izstrādājuma vērtības. Savija sāk dibināt kontaktus ar ārzemju firmām, kas iegādāsies mūsu mežģīnes. Esmu pārliecināta, ka mūsu centīgās audzēknes pārspēs savas skolotājas un visai drīz arī daudzas smalko aprindu turīgās dāmas novērtēs šos meistardarbus. Es varētu teikt tā - kas var būt skaistāks par elegantu dāmu, kuras vakarkleitu rotā grezna knipelētu mežģīņu apkaklīte. Piebildīšu - laiku laikos dāmas apkaklītes priekšpusē sasprauda ar briljanta saktu vai pērļu sprādzi.»