Gatis Krūmiņš (6.I 1973. - 18.XI 1998.)

Gatis Krūmiņš ienāca viegli samulsis, sabozies Benjamiņu pārdaiļajā interjerā, kas tolaik vēl apmirdzēja literātu humpalainās godakārtas. Pēc neilga laiciņa mēs sapratām, ka esam kopā ar dzejnieku, kas nav nobijies nedz no vispretīgākās īstenības, nedz no neizbēgamiem eksistences jautājumiem, nedz skaistuma un laimes brīžiem. Gata Krūmiņa dzejoļi pirmajā brīdī var atgādināt blīva tērauda stieņus, kuros iejusties un iedziļināties pagrūti, bet izskalojot acis, sapurinot savu miesu, dvēseli, valodu, redzams - tā ir asu nažu brāzma, kas drausmā ātrumā lido vienā virzienā - neizvairoties ne no kā sevī un apkārtnē, izmisīgi turoties pie neredzamās lidojuma trajektorijas, iebrāžoties vienīgā patiesīguma katarsē. Kā tas varēja būt, ka viņš tik pēkšņi bija klāt? No dzimtajiem Talsiem caur Limbažu arodskolas gadiem, caur amatnieka darba gadiem atnācis dzejnieks, tobrīd Salaspilī piemitis kamīnu meistars, kas sīvi neieredzēja visu falšo un trulo, bet alka pēc pretējā. Dzirdu balsi: «Iedod kaut ko palasīt, tu jau zini, kaut ko tādu īsti patiesīgu...» Šogad Gatis pieredzēja pirmās lielās publikācijas (otrajā Lunā un 17.oktobra Jaunajā Avīzē), Dzejas dienās apprecējās, saspringti, nospļaudamies uz pārslodzēm, deldēja kāzu parādus. Viņš bija priecīgs par sava dzejoļa iekļūšanu Noasa grāmatā Blīvā upe. Tikai daži pērn dabūja izlasīt viņa pirmās grāmatas manuskriptu, kuru viņš pats pēc tam nežēlīgi izbrāķēja. (Tas labi, grāmata ir pelnījusi viņa šī gada dzejoļus.) Pavisam nedaudziem draugiem ir pie sienām viņa gleznotās gleznas. Esam dzirdējuši prozas ieceres. Nakts uz 18.novembri. Bezjēdzība, nejaušība, tumsa, murgs. Gatis sadega savā automašīnā. Piedod. Mana gludenā valoda nespēj neko jēdzīgu pateikt par Tevi. Izvadīšana otrdien, 24.novembrī, plkst.13.00 no Talsu Jaunās kapličas