Godprātīgs noder visām varām

Dzimis astoņus gadus pirms LU dibināšanas, godājamais pedagogs, kuram tagad rit jau 94.mūža gads, ir bijis ne tikai cienīts augstskolas pasniedzējs, bet pirms tam arī Universitātes "mūžīgais students". Savā garajā mūžā Latvijā piedzīvojis septiņas varas maiņas, viņš, lai cik neticami tas liktos, arī veselības dēļ izvairījies no dienēšanas dažā labā armijā. Nupat, 10.septembrī, ar sievu nosvinējuši arī 65 gadu laulības jubileju. "Svinēšana jau nekāda nebija, tikai bērni un mazbērni cits pēc cita te pienāca." Zelmeņa kundze, kurai jau 91 gads aiz muguras, ilgi strādājusi Universitātes bibliotēkā par bibliogrāfi. "Kā mēs paši smejamies, pirms 65 gadiem es viņu zem rokas vedu pie altāra, tagad tāpat - uz tualeti, un varam dziedāt to dziesmu: Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats, līdz beigsies mūža gadi, un gaišs būs skats..." pedagogs nav zaudējis humora izjūtu. Arī aktivitāti ne. Nupat sekots diskusijai, ko ieviest sākumskolā - ticības mācību vai ētiku? "Uztaisīju stratēģisku projektu par ētikas prioritāti. Man nav iebildumu, ka ticīgo vecāku bērni mācās ticības mācību, bet ir iebildumi pret to, ka šie bērni paliek ārpus ētikas kursa. Tas ir zaudējums, jo jāpaceļ morāles līmenis skolās. Ja izejam no kristietības principiem, tad morāle ir Dieva gribas izpausme, un kristiešiem tā ir jāievēro. Bet ko tie, kas nav baznīcas piekritēji? Zinātniskās ētikas pozīcija ir citāda - tā uzskata, ka morāle ir sabiedrības eksistences nosacījums. Ja to neievērosim, neviens īsti laimīgs nedzīvos." 17 studenta gadi Ar Universitāti man ir sakari kopš 1932.gada, atceras bijušais dabaszinātņu students: "Septiņpadsmit gadu esmu bijis Universitātes studentu sarakstos. Studēju ar lieliem pārtraukumiem un nevienu dienu neesmu bijis bez algota darba. 1932.gadā Universitātē nebija kursu sistēma, bet priekšmetu sistēma. Bija tāda pabieza grāmatiņa, tajā bija sarakstīts, kādi mācību spēki kuros laikos lasa lekcijas un kad pieņem eksāmenus, kādas ir laboratorijas un kur notiek semināri. Ja esi uzņemts un samaksājis naudu, tad vari iet jebkurā vietā un mācīties. Kursu sistēma sākās tikai padomju laikā, kad augstskola it kā piemērojās skolai." Naudas trūkuma dēļ Zelmenis dažus gadus nestudēja un strādādams krāja lekciju naudu un gatavojās eksāmeniem. Tad sākās varas maiņas, un katra nākamā vara neatzina iepriekšējās varas laikā nokārtotos eksāmenus. Tā nu 1945.gadā Zelmenis tika ieskaitīts tikai Bioloģijas fakultātes 2.kursā, un Universitāti beidza tikai 1949.gadā. "Daži mācībspēki, teiksim, ģeoloģijas docents Zāns paskatījās manā ieskaišu grāmatiņā un teica: "Vai, jūs taču pie manis esat licis eksāmenu! Dodiet, es jums ierakstīšu par jaunu." Bet bija arī tādi gnīdas, kas turējās pie priekšrakstiem un lika eksāmenus pārlikt. Redzat, tas tos 17 gadus sagādāja. Es jau neesmu pa korporācijām pļēgurojis - man nebija ne naudas, ne patikas tur darboties." Zelmenim paticis skolotāja darbs. Viņš ir skolas dabaszinību grāmatu līdzautors. Jautāts, vai gribējis kļūt par dabaszinātnieku vai skolotāju, Zelmenis atbild: "Grūti pateikt. Kad 1949.gadā beidzu, man jau pašam bija 38 gadi. Mani gribēja iesaistīt zinātniskajā darbā, bet sapratu, ka esmu par vecu, lai kādus dziļākus pētījumus darītu. Bet man aiz muguras bija Rīgas Skolotāju institūts; sapratu - kā pedagogs varēšu vairāk dot. Tā nu no zinātniskā darba atteicos un aizgāju par pedagogu - mani nozīmēja par 4.vidusskolas direktoru." Varas nemīlēts Visām varām ir derīgi cilvēki, kas labi un godprātīgi strādā, bet neviena vara nemīl tādu, kas patstāvīgi domā, saka V.Zelmenis, saukdams sevi par nevienas varas nemīlētu: "Manu darbu vērtēja, to gan." Universitātē strādāt V.Zelmenis sāka 1951.gadā, lasīja pedagoģijas lekcijas, vadīja praksi. Universitātē viņu pieņēmis mācību prorektors Kārlis Pugo (Borisa Pugo tēvs). Pensijā V.Zelmenis aizgāja samērā nesen, 1998.gadā, kad pašam jau bija 87 gadi un acu dēļ vairs tik raiti nevedusies grāmatu lasīšana. "Mana stiprā puse ir didaktika, mācību teorija," V.Zelmenis rāda savas padomju laikā izdotās grāmatas un piemetina, ka tām gan esot "sārtais oreols" klāt. "Tolaik bija neoficiāla prasība, ka pedagoģijas mācību grāmatām jābūt piesātinātām ar ideoloģisko propagandu. Ievados to arī nācās dot, tālākais saturs jau ir lietišķs." Jau pensionāra gados uzrakstīti un trīs izdevumos iznākuši Pedagoģijas pamati. Tagad sagatavots aforismu krājums, un V.Zelmenis vienu no tiem uzreiz citē: "Draugi brīnās, kāpēc man neesot neviena ordeņa. Tāpēc, ka vēl nav tik zemas šķiras, kas man derētu." Īpašas pedagoģiskas gudrības V.Zelmenim garu mūžu neesot nodrošinājušas. Toties jaunībā ir daudz sportots, braukts ar divriteni, pēckara gados nedēļas nogalēs pie sievas vecākiem uz Zaļeniekiem pēc lauku labumiem dodoties. Arī kāres pēc smēķēšanas nav bijis: "Pat badojoties krievu armijā ne - pamēģināju, bet nekādas baudas nebija. Hospitālī man blakus gulēja moldāvu vīrs, tas bija gatavs atdot savu maizes un cukura devu, ja tik došu viņam savu tabakas devu. Atdevu viņam to tāpat." Arī dzeršana Ugāles pagastā, kura pagāja V.Zelmeņa jaunība, nebijusi izplatīta, toties pretalkohola kustību bijis daudz. "Tagad ir otrādi." Tomēr jezuītisks atturībnieks viņš neesot, no glāzes vīna viesībās neatsakoties un vitamīnu vietā visiem iesaka lietot humoru.