Gribēju būt labā burve

Nupat iznācis jauns disks Atkal un jau Ievas grupai Simulācija. Dodos apciemot Ievu Mežaparkā, kur viņa dzīvo kopā ar dēlu Matīsu un vīru, arī radošo partneri Armandu Cālīti. Pēc brīža kafija ir galdā, mēs - iekārtojušies mājai atbilstošos antīkos klubkrēslos, un saruna var sākties. Vai tu jau bērnībā zināji, ka būsi dziedātāja, vai tev bija pavisam citi plāni? Vecmāmiņa bija nolēmusi, ka man vajadzētu būt daiļslidotājai vai dziedātājai. Daiļslidotāja no manis neiznāca - nemaz nemēģināju. Mani vairāk uz mūziku vilka - klavieres sāku spēlēt jau četrarpus gadu vecumā. Nāca skolotāja uz mājām. Vēl gribēju būt labā burve. Ko tu gribēji burt? Drīzāk es gribēju būt tāda kā dziedniece - kaut kas tāds mežonīgs un dabīgs. Dziedināt cilvēkus. Ceru, ka man tas ir izdevies, jo var taču dziedināt arī ar mūziku. Pirmoreiz dziedāju grupā, kad man bija gadi piecpadsmit. Valdis Vanadziņš, mans bērnības draugs, spēlēja ģitāru, Griķis Jānis bija pie taustiņiem. Ā-ā!! Pareizi, vēl taču 49.vidusskolā mums bija meiteņu vokāli instrumentālais ansamblis - laikam toreiz spēlēju ģitāru un dziedāju. Vai uzreiz arī dziesmas sāki sacerēt? Kaut kādus dzejolīšus rakstīju pati. Bet dziesmas iesāku rakstīt tikai ap 20 gadiem. Tā pēkšņi ienāca prātā, ka es pati taču arī varētu kaut ko sacerēt. No 16 gadiem strādāju par aktrisi Liepājas teātrī - biju gandrīz nolēmusi kļūt par komedianti, kā Ņurbulis saka. Viņš aktierus sauc par komediantiem. Vai neizklausās mīļi? Mums bija ļoti muzikāls teātris - tēloju operetēs, Kalniņa rokoperu Ei, jūs, tur! iestudējām. Iepazinos ar tādiem burvīgiem cilvēkiem kā Miervaldis Kalniņš, Austra Pumpure, Uldis Briedis, viņiem bija Haralda Sīmaņa ieraksti. Kad tos izdzirdēju, tad sapratu, ka arī mans aicinājums ir tā dziedāt. Haralds dzied skaistāk par visiem pasaulē. Reiz, kad no Rīgas bija atbraucis Raimonds Pauls, es viņam piedāvājos par dziedātāju. Un viņš mani pieņēma uz izmēģinājuma mēnesi. Man darba grāmatiņā ir ierakstīts, ka esmu strādājusi pārbaudes laiku filharmonijā. Pēc mēneša mani atlaida: atzina par negatavu. Varbūt vari justies par to pateicīga? Ja ne viņam, tad liktenim. Patiesībā man tas bija liels trieciens! Tāds dvēseles kliedziens iekšā, baigā depresija. Izmisusi stāvēju uz ielas stūra un vaicāju pasaulei un Dievam - kas ar mani tagad notiks? Liepājas teātri es esmu atstājusi, kauns iet atpakaļ. Pauls mani atlaidis. Kas ar mani tagad notiks? Un tad man balss no debesīm teica: paskaties augšup! Paskatījos debesīs un ieraudzīju vijoles nošu atslēgu. Man bija skaidrs: tā ir zīme, ka patiesībā viss ir kārtībā - mani gaida mūzika. Tobrīd likās, ka tā nošu atslēga man ir rādījusies, vēlāk aizgāju uz to vietu Lāčplēša un Valdemāra ielas stūrī un ieraudzīju, ka tur patiešām uz mājas sienas ir milzīga vijoles atslēga. Kā nonāci Pērkonā? Vēlāk strādāju Operetes teātrī divus gadus, mācījos konservatorijā, kamēr Jānis Lūsēns ieteica mani Jurim Kulakovam, kurš tolaik veidoja savu jauno grupu. Viņš meklēja dziedātāju. Satikāmies kondženes kopmītnēs, viņš noklausījās, kā es dziedu. Kā Juris pats teica, viņam paticis, ka esmu profesionāla aktrise. Vēl viņam paticis mans uzvārds. Jurim ir svarīgi sajust intelektuālu radniecību. Katrā ziņā Kulakovs bija tas, kas ir mani izauklējis. Tā ir tāda brīnišķīga platoniska mīlestība, kas mūs saista. Viņš man ļāva brīvi izpausties, nekad neteica, kas un kā jādara. Pēc otrās Pērkona aizliegšanas dziedāju Kapitālajā Remontā, bet, kad tas pajuka, atkal atgriezos. Atceros, tu reiz stāstīji, ka Pērkonā esi pārkliegusi un sabojājusi savu balsi. Bija tā, ka es savu balsi reizēm nesargāju, un arī puiši bija pārāk jauni, lai saprastu šīs problēmas nopietnību. Neskaitot kaut kādus vājuma brīžus, kaut kādus stresus (kam negadās?), kopumā ņemot, mums tomēr Pērkonā vienmēr bijušas brīnišķīgas attiecības. Vai nav kādreiz tā, ka šausmīgi negribas dziedāt, bet koncerts ir paredzēts? Mums ir ārprātīgs apzinīgums, tas man atgādina kaut kādu gadsimta sākuma mākslinieku ideālismu, kad viņu māksla, teātris, izrāde ir svarīgāks par visu. Vienalga, vai daudz vai maz publikas, vai mēs esam noguruši vai ne, katrs koncerts ir goda lieta, tas tiek maksimāli apzinīgi izpildīts, to arī publika jūt, tāpēc arī cilvēki Pērkonu dikti mīļo. Vai tu daudz dzīvo atmiņās? Es nemēdzu pagātnē īpaši iestrēgt. Ar prieku daudzko atceros, bet tā pagātnē dzīvoties man sevišķi patīk. Ir man, protams, atmiņā arī visādi īslaicīgi projekti, kuros esmu piedalījusies. Sadarbība ar Hardiju Lediņu man ļoti patika. Tā bija ārkārtīgi inteliģenta, izsmalcināta sabiedrība. Es esmu arī kantrī grupiņā spēlējusi kopā ar krievu puišiem. Viņi šo to man iemācīja, kaut kādus balss locījumus, kaut kādu izjūtu. Ar Igo mums bija viena jauka platīte, un no tās izauga mūsu jaunais projekts ar Aivaru Hermani - plate iznāks rudenī. Protams, mana visu laiku galvenā muzikālā izpausme ir grupa, kas saucas Simulācija. Cilvēki arī - pasakaini: Armands Cālītis kā grupas ģenerators, Kulakovs, Aigars Voitišķis, Olafs Vilks. Viņi ir tādi brīnišķīgi vīrieši: ja uz viņiem paskatās fotogrāfijā, tad var redzēt, ka lielāku mākslinieku uz zemeslodes nav. Ir tikai tikpat lieli mākslinieki, bet lielāku nav. Tā ir laime strādāt kopā ar tādiem cilvēkiem. Es lielīties esmu iemācījusies pēdējos gados, jo kapitālisma diktāts liek palielīties. Lai tevi ievēro, jo visu kautrīgi noklusēt arī gluži nedrīkst. Varbūt to varētu drīzāk formulēt kā prieku par lietām, kas izdevušās. Man liekas ļoti skaisti, ka mūsu disks ir iznācis. Radio reizēm dzirdama tava iedziedātā reklāma par Kellog's Cornflakes pārslām. Vai pēc Pērkona un Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai tas negrauj tavu tēlu? Neuztver to tik sāpīgi! Reklāma paliek reklāma. Es to sevišķi nopietni neuztveru. Tas tāds interesants darbs, tāds kā joks. Visvairāk no šiem sīkumiņiem man patīk multfilmās kaut ko ierunāt vai iedziedāt. Kopā ar filmēšanas grupu leļļu filmai Avārijas brigāde reiz iedziedājām Klusa nakts, svēta nakts kā mazais korītis, kas stāv pie bankas kaut kur Ziemassvētkos. Viņi dzied tikai ar patskaņiem: «Ū-ū-ā-ā, ē-ā-ā-ā» - dikti mīlīgi tas skan. Tad iebļāvu vienu lomiņu multfilmiņā par cūku kaušanu - tur bija viens mīļš ruksītis, kuru nenokāva. Tēloju saimnieci, kas bļāva, kokā uzkāpusi. Tas bija smieklīgi. Ieskaņoju arī saniknoto bulli, kurš iznāk no kūts un šausmīgi elso. Pieliek mikrofonu pavisam tuvu pie mutes un dziļi elpo, tā ka viss norūc. Ierakstu studijā bija visādi vīrieši, bet nevienam neizdevās tik labi ieelsot drūmo vērsi kā man. Vai tu pēc dabas esi tik mierīga kā pašlaik vai kādreiz mēdz iztrakoties? Ar mani ir kā visiem Vērša zīmē dzimušajiem. Mierīga, mierīga, bet, ja saniknojas, tad kļūst kā zilonis trauku veikalā. Vēlos būt mierīga. Patīk lielās izjūtas, kad jādara kaut kas īsti spēcīgs, tad tiešām tā, ka viss plīst un lūst. Ar ārprātīgu enerģiju, vareni un spēcīgi. Vai, ilgāku laiku sēžot mājās, tev prasās būt sabiedrībā? Neprasās. Man patīk būt vienai vai ar savu ģimeni. Visšausmīgākā un nogurdinošākā man liekas stundām ilga pļāpāšana pie galdiem, kad cilvēki sanāk publiskās vietās, ilgstoši neko nedara un neko arī neizrunā. Protams, man patīk aprunāties ar labiem draugiem, domubiedriem, kad notiek radoša domu apmaiņa. Vai tevi nenogurdina tas, ka cilvēki tevi pazīst uz ielas? Nē. Es jau esmu izlutināta ar to, ka mani pazīst, un tas man ļoti iepaticies. Bet, kad tā kļūst par daudz, es taču varu kaut kur aizmukt projām, noslēpties. Man pat liekas īpatnēja un svešāda sajūta, kad aizbraucu uz ārzemēm un pēkšņi uz ielām neviens mani nepazīst. Reiz ar Matīsu divatā braucām no Anglijas cauri visai Eiropai. Ar mašīnu. Tāda brīvības izjūta! Bet man labāk patīk braukt koncertturnejās, kad es braucu no darba vai uz darbu, nevis kā kāds tūrists ar fotoaparātu. Vai Matīss arī ir muzikāls? Jā. Vienu gadu viņš klavieres mācījās, divus gadus klarneti mūzikas skolā, tad pameta. Tad pusgadu pie Armanda Alkšņa mācījās ģitāru. Bet ilgi viņš nevar turēties pie vienas lietas - Dvīņu zvaigznājā dzimis. Tagad Matīss daudz klausās repu. Ļoti interesanta mūzika, sākumā es to nesapratu, likās sveša, bet Matīss man šo to paskaidro, un tagad man patīk. Tas ļoti noder, ka mājās ir padsmitnieks, kurš tiešām ir ar sirdi un asinīm iekšā visā tajā jaunajā mūzikā. Negribu būt aizspriedumaina. Tas taču ir stulbi, kad māte saka: tikai šito mūziku un citu nekādu. Matīss man kādreiz arī diezgan labus padomus dod. Un, kad viņš mani par kaut ko uzslavē, tad es jūtos laimīga. Daudzas Latvijā populāras sievietes pozējušas Klubā. Vai tev nav bijusi tāda doma? Nē. Es neslimoju ar ekshibicionisma tieksmēm. Daļai no viņām iznāk smukas bildes, bet es tomēr to nevēlētos. Tas galīgi nepiestāvētu manam imidžam. Man nav tieksmes publiski atkailināties, neesmu arī sajūsmā par to, ka barā skrien pliki ezerā. Varu noklausīties šādus stāstus, bet pašai nav tādas vēlēšanās. Nesen gan kopā ar Valda Atāla sievu Ivonnu un viņu meitiņu trijatā pērāmies īstā lauku pirtiņā. Un tad mani pirmoreiz pārņēma vēlēšanās abām ar Ivonnu pēc pirtiņas paskraidīties miglā pa pļaviņu. Tā, lai viss augums saplūst ar dabu. Tās bija īstas izjūtas, bet kaut kā sevi demonstrēt un koķeti vilināt, taču īstenībā liekuļot - tas man nepatīk. Arī šajās kailuma lietās man nepieciešamas īstas, lielas izjūtas. Tas ir kaut kas skaists, svēts, un brīnišķīgs, kā tāds noslēpumains zieds saistīts ar mīlestību un auglību. Kā tu tiec galā ar ikdienišķiem darbiem: tīrīšanu, mazgāšanu, ēst taisīšanu? Istenībā man iznāk par to rūpēties, jo esmu ne tikai dziedātāja, bet arī mājsaimniece. Man patīk kaut ko garšīgu uztaisīt, man patīk, kad cilvēki ēd un viņiem garšo, bet tādi ikdienišķie darbi, protams, ir nogurdinoši. Mana skolotāja Ilga Tiknuse kādreiz teica, ka dziedātājai saimniecība nekad nav perfektā kārtībā, ja viņa grib ziedoties dziedāšanai pilnībā. Vai tu esi dienas vai nakts cilvēks? Es neesmu nakts medību dzīvnieks. Vasarā, kad saules ir vairāk, man patīk no rītiem agrāk celties. Ne gluži ar sauli reizē, bet tomēr pēc saules vadoties. Nesen satiku Andri Kārkliņu. Nebijām ilgi tikušies, un viņa pirmais jautājums bija: nu, kā tu pārziemo? Muzikanti ir vasaras saules cilvēki, vasarā viņiem ir īstais dzīvības laiks. Kad pienāk vasara un es esmu aizsprukusi no visa projām, un varu būt pie jūras saulē, man liekas, ka esmu atkal laimīgi izglābusies no ziemas. Vai tu arī kritiskos brīžos esi pārliecināta par to, ko dari? Grūtākā brīdī es nemēdzu šaubīties par savas idejas pareizību. Par ideju es esmu pilnīgi pārliecināta, bet atliek sagaidīt, kad citiem tā būs vajadzīga. Tam brīdim ir jāpienāk, ja ļoti apzināti un pacietīgi iet uz to. Periodiski tas pienāk. Un tad atkal ir labi. Vai tev piemīt vājības uz kaut kādiem priekšmetiem? Varbūt tu kaut ko krāj? Drīzāk krāju atmiņas par izjūtām, ainavām un piedzīvojumiem. Sevī krāju. Es pat nefotografēju, kad kaut kur ceļoju. Man ir tāda iek-šējā filma, ļoti labi atceros bērnību un visu savu dzīvi. Citreiz tas man pat traucē. Ja es pie Niagāras ūdenskrituma ņemtu un fotografētu, man liekas, ka tā atmiņas paliku tikai uz bildes. Un tad es viņu apskatītu, tādu aukstu un svešu, bet manī tas nebūtu iedzīvojies. Taustāmās lietas var ātri sabirt rokās, iekšējās izjūtas sakrājas un paliek mūžīgi. Man nevajag arī nekādus mākslīgus apreibināšanās līdzekļus. Kad es uzlieku Vangeļa mūziku, aiztaisu acis un apguļos, es redzu brīnišķīgas multfilmas. Esmu pat pierakstījusi dažas. Citreiz redzu gleznas vai pusnomodā prātā ienāk kāda melodija. Ja būtu iespēja patīt laiku atpakaļ, vai tu gribētu kaut ko mainīt? Nē, negribētu. Viss ir labi. Interesanti. Ko tad es varu mainīt? Varbūt tu būtu gribējusi piedzimt citā laikā, citā vietā? Var jau būt, ka vēl piedzimšu. Vēl viss priekšā. Varbūt neatcerēšos neko no šīs dzīves, varbūt atcerēšos. Kā būšu pelnījusi, tā arī būs. Ko darīsi pēc gadiem divdesmit? Pēc divdesmit gadiem? Tiešām nezinu. Varbūt būšu smilšu kalniņā. Varbūt nē. Varbūt spriņģošu apkārt priecīga. Un skaista. Man patīk dzīvot realitātē - es nedomāju par kaut ko tālu un neaizsniedzamu. Ir idejas, kuras gribētu īstenot un vienkārši rakstīt skaistu mūziku.