Gunārs atbruņo Zaļo jumpravu

Jau pirms diviem gadiem Račs, kurš ir arī mūzikas izdevniecības Mikrofona ieraksti mārketinga direktors, Gunāram parādījis mūzikla scenāriju un teicis, lai gatavojas - viņam būšot Do loma. Račs esot to izplānojis jau pirms pieminētā Gunāra albuma ieraksta, par puisi tolaik sabiedrībai bija zināms tikai tas, ka viņš reiz Dzeguzītē dziedājis Babušķa s ģeduškoi un dziesmu par mazo panku kopā ar Laimu Vaikuli. Pirms gada mūzikas ierakstu kompāniju gada balvas pasākumā pirmoreiz izskanējusi Dziesma par meklēšanu no mūzikla, toreiz duetā ar jauno dziedātāju Kristenu. Vēlāk Gunāra partneres, Sī lomas tēlotājas, kandidāte bijusi viena no grupas Rimmel Roses konkursā atrastajām meitenēm vārdā Dace, tomēr galu galā izvēlēta Ieva Pļavniece, kurai jau bijušas aktrises iemaņas. Gunārs ar Ievu kopā esot mācījies Rīgas Doma kora skolā, tāpēc izpalikušas pirmās biklās iepazīšanās procedūras: kā tevi sauc, kāda ir tava mīļākā krāsa? Tas palīdzējis ātrāk iejusties lomā, jo laika bijis ļoti maz. Pašam Gunāram arī uz skatuves šoreiz nāksies ne vien dziedāt, bet arī runāt un dejot. «Mūzikla varoņi ir mūzikas koledžas skolēni no Anglijas, kas dodas ekskursijā uz Latviju, nezinot par šo valsti neko. Pa ceļam lidmašīnā gadās teroristi, kas sagrābj Do mīļoto Sī un viņa kaut kā izkrīt no lidmašīnas. Es lecu pakaļ, lai glābtu savu mīļoto meiteni. Pārējie piezemējas Dundagā, pārnakšņo pilī, kurā ir spoki un Zaļā jumprava, kas viņus nobur,» Gunārs atvainojas, ka stāsta visai haotiski, bet viss beidzas laimīgi - pilī, kur joprojām ir arī teroristi un viņu gūstā Sī, ierodas Gunārs un ar mīlas dziesmu savu meiteni atbrīvo. «Jo to burvestību var salauzt ar dziesmu, kas dziedāta no visas sirds. Patiesībā Do ir tāds biklais čalītis, tāds sīciņais, vājiņais, kuru skolā visi apceļ...» Šeit mēģinu iestarpināt jautājumu, vai Gunārs arī pats nav tāds bijis. Viņš, acīmredzot uz šādu jautājumu atbildi jau sagatavojis, saka: «Es vēlāk pateikšu,» - un turpina stāstīt lugas saturu, kamēr pienāk kārta arī paša dzīvesstāstam. «Īstenībā ir baigā likteņa sakritība: tas, kas notiek ar Do, man jau kādreiz ir bijis. Arī mani skolā ir apcēluši, kādreiz esmu bijis arī izstumtais no kolektīva. Vēl mani ar Do vieno tas, ka arī es kādreiz esmu iemīlējies, nezinot, vai mīļotais cilvēks ir dzīvs vai nav...» Kā tas iespējams, ka tu nezini, dzīvs vai ne? Nu... nē, tas neattiecas uz mūziklu. Bet tas ir vismaz interesanti. Karš, zemestrīce? (Sakautrējies) Nekādā karā nē... Bet jūtami tālu prom no Latvijas. Loģiski, ka, kādu laiku nesazvanoties, tu domā sliktas domas, ka tur vilciens nogājis no sliedēm vai kuģis nogrimis. Tad notiek atkalredzēšanās pēc ilgāka pārtraukuma... Man ir vieglāk to notēlot, jo es atceros sajūtas, kas bijušas tajos brīžos. Cerams, tagad ar to cilvēku viss kārtībā? Jā. Bet tagad mēs vairs nedraudzējamies tā, kā pirms tam draudzējāmies. Tagad ir Dina. (Gunārs ir tik sakautrējies, ka tikai precizēju presē lasīto, ka viņa tagadējā draudzene ir Dina Kalandārova, pagājušā gada Mis Latvija. Viņš piekrīt.) Kas mainījies tavā dzīvē pēc diska iznākšanas? Negribu sēdēt, nolikt to albumu uz galda un priecāties: re, kāds es tagad esmu krutais čalis. Gribas riktīgi strādāt. Pēc Zāļās jumpravas atkal būs albums. Vajag, lai nemitīgi ir ko darīt. Jo es ciest nevaru bezdarbību. Bija tāds periods, kādas trīs nedēļas, kad četros dienā man visi darbi beidzās, un no tā es noguru visvairāk. Kā attiecies pret kritiku? Uztver to sāpīgi? Sāku piedzerties tajā brīdī. (Iesmejas) Nē! Īstenībā ir tā, ka pēdējā laikā esmu sācis par daudz ko aizdomāties. Par kritiku runājot, es neesmu pieci lati, kas visiem patiks. Līdzīgs teiciens nupat bija uz Lingas diska. Apmēram. Man to pateica vācu valodas skolotāja. Es taču tāpēc netaisos pārtraukt dziedāt! Es pat uzrakstīju dziesmu par negatīvajiem kritiķiem. Par tiem, kas kritizē un aplej tevi, piedodiet, ar sūdiem. Vienalga, ar kādiem līdzekļiem, es iešu uz savu mērķi, un pēc divdesmit trīsdesmit gadiem varbūt būšu aizgājis mazliet tālāk par tiem, kas būs sēdējuši un tērējuši laiku kritizēšanai. Varbūt viņi paši nav sevi piepildījuši un nevar paciest, ka kāds astoņpadsmitgadīgs kverplis tagad baigi kaut ko no sevis iedomājas. Nesen mani gandrīz izmesta no Rīgas Doma kora skolas, kur es mācos mūzikas menedžmentu, tomēr paturēja. Es nespekulēju ar to, ka esmu sabiedrībā pazīstams, un skolā cenšos būt tāds pats kā citi. Negribu, ka mani uzliek uz kaut kāda pjadestāla un gaida, kad sākšu rīkoties kā zvaigzne. Kā rīkojas zvaigznes? Iedomājas, ka ir pārāki. Bet priekš kam? Man tas nav vajadzīgs. Es gribu būt normāls parasts cilvēks kā visi pārējie. Gribu, lai cilvēki izturas pret mani kā pret līdzīgu.