Iegūt pareizo garastāvokli

Esam šķīrušies, un es neko netaisos mainīt, jo šeit mani ar to pazīst. Jā, esmu četrus gadus dzīvojusi Amerikā, bet zini, negribu, ka tu ļoti daudz uzsver to Ameriku. Tagad visi ir bijuši...» Savā CV viņa nav iekļāvusi mazus projektus, kam, viņasprāt, pieskaitāma pa visiem Amerikas štatiem izblandījusies izstādīte, ar vārdiem neaizskar lietas, par ko personīgs cenzors neļauj aizpļāpāties. Mūs šķir kāds metrs paklāja, uz kura sēžam Rīgas galerijas otrā stāva «skatu laukumā». Juta ir ģērbusies pasteļtoņos un vieglās zempapēžu kurpes uz brīdi noauj, lai kājām ērtāk. Lejā, centrālajā izstāžu telpā, taisnās līnijās stāv viņas vāzes. Kā kolonnas. Kā sargkareivji. Par pieticīgām tās nevar saukt. Reljefas formas un zīmējumi, sīki dekoratīvi elementi, tāds rūpīgs vieglums... Balts un balts. Netek «Tā ir akmens masa. Agrāk no tādas taisīja balzama pudeles - stiprs, izturīgs materiāls. Stiprāks par mālu, bet tikpat cēls kā porcelāns. Ar to ir viegli strādāt - rokas, kājas nelūst figūriņām nost. To var noglazēt, tāpēc ka tas ir gaišs,» Juta pacietīgi skaidro. «Man patīk (pareizāk sakot, patika - tagad tas jau ir beidzies) gaiši toņi. Baltā un baltā attiecības. Man patīk visi keramikas materiāli - gan māls, gan porcelāns, gan akmens masa, gan šamots. Viss ir atkarīgs no tā, ko tu gribi taisīt. Ja es taisītu smalkas krūzītes, neņemtu šo masu, ņemtu porcelānu. Lielām vāzēm, kam apkārt ir sarežģīti izaugumi, šis ir vispateicīgākais materiāls. Jau labu laiku taisu tieši vāzes. Ir bijušas visdažādākās formas: gan klasiskas, gan šķības, līkas... Man patīk tas priekšmets - vāze. Tas var būt tik bagātīgs! Pašā būtībā esmu amatniece. Māku to vāzi uztaisīt. Manā diplomā ir rakstīts «lietišķās mākslas meistare»,» viņa parodē sevi teju Singajevskas intonācijā. «Tā vāze var būt dekoratīva, bet tu to vari izmantot arī vienkārši tā.» Vienā telpas stūrī novietotās sīkmantiņas - saldās lietiņas arī slēpjot krietnu pašironijas devu. Jutai patīk lietas, kuras var lietot. «Ir gadījies, tu nopērc skaistu vāzi, un tā tek. Vai šīs netek?» iedzīvojos spēlē, tad apraujos, bažīgu aci skatīdamās uz elitārajiem Rindinas darbiem. «Ceru, ka ne,» viņa neapvainojas. «Šajā periodā gribējās taisīt vāzes, kuras būtu mākslas priekšmeti pašas par sevi. Katrai vāzei apakšā ir savs stāstiņš. Skatītājiem tas nav jāzina. Vispirms uzzīmēju skici. Skice nav tikai papīra lapa, bet patstāvīgs grafisks darbs. Tas, kas pēc tam tiek taisīts no materiāla, bieži vien stipri atšķiras - materiāls uzstāda savus noteikumus. Tomēr grafika ir palīdzējusi uztaisīt mālā. Iegūt pareizo garastāvokli. Process, kamēr tu noskaidro, ko taisīt, ir salīdzinoši ilgs. Kad sākas pati taisīšana, iet ātri. Es taisu ļoti aktīvi. Kustas viss, kas var kustēties. Es ēdu, es runāju pati ar sevi. Tehnoloģija arī daudz ko nosaka... Vienreiz jānodedzina, tad jānoglazē, otrreiz... Glazēju ar otiņu. Var nopūst ar glazūru, bet man tas nepatīk. Tu visu laiku dzīvo kopā ar to mālu, un tas ir tā, kā taisīt makijāžu. Ja es pūstu, starp mums nostātos kaut kas svešs. It kā es sev nekrāsotu ģīmi, bet paņemtu - švikt - nopūstu!» Atgriešanās un nepacietība Šīs vāzes tapušas pāris pēdējo gadu laikā. Izstādītas, jo licies: vajag tās «norakstīt no sevis nost», bet īsti neatspoguļo gandrīz desmit gadu ilgo periodu kopš iepriekšējās Rindinas personālizstādes Latvijā. Mākslas kritiķi jau paspējuši apjautāties - vai esi mainījusies? Uz to ticis atbildēts, ka pieredze ir nākusi klāt, bet cilvēks jau būtībā nemainās. Kā iznāca starplaikā dzīvot un izstādīties Amerikā? «Nu, kā iznāca..., man gribējās tur palikt,» Juta nesāk vērt skaistas vārdu krellītes. «Jau pirms tam biju tur bijusi un strādājusi - pasniegusi Hārvarda universitātes keramikas studijā - un braucu ar domu, ka varēšu palikt. Kad pirmoreiz iebraucu Bostonā, man bija sajūta, ka esmu mājās. Bet, vārdu sakot, esmu atpakaļ. Jau divus gadus.» Vai bija grūti ieiet Amerikas mākslas apritē? «Nu, protams,» viņa atbild. «Tu neesi nekas. Rīga ir tik maziņa, ka zini visus māksliniekus sejā. Tādā Ņujorkā... Kāds prasa CV. Latvijas Mākslas akadēmija, nu, un... Tev sevi jāpierāda ar saviem darbiem. Tu ej un bāzies virsū. Ja tie kādu interesē, tad tos paņem. Tiešām var redzēt, kas tu esi. Kas tu patiesībā esi. Tas viss ir grūti un sarežģīti, protams. Nē, es neiedzīvojos kompleksos. Absolūti ne. Vienīgā lieta, kurā jūtos labi, ir mana māksla. Lai ko man teiktu kāda galerija, es zinu savu cenu, es zinu savu vietu, es zinu, ko es varu. Tikai braucot projām, īsti aptvēru, kā viss notiek. Tur ir viens posms, kā Latvijā vēl nav: mākslas dīleris, menedžeris, kas visu notur rāmjos. Ja kāda veida darbs nopelnīs naudu galerijai, tad arī nākošo vajadzēs tādu. Tu esi tā vista, kas to zelta olu dēj! Tu vari teikt, ka esi kaut ko sasniedzis, ja izstādies Ņujorkā. Tas man izdevās. Pašā lielākajā lietišķās mākslas izstādē SOFA īrē vietu ļoti prestižas galerijas no visas pasaules, kas tik viegli neņem cilvēku no malas. Līdz tai nenokļuvu. Saka, vajadzējis Amerikā nodzīvot piecus gadus. Es to gadu nenocietos.» Mānīgā drošība Lielākā summa, par kādu ticis nopirkts kāds mākslinieces darbs? «Šis jautājums man nepatīk,» Rindina atkal atrauc komiskā erzacbalstiņā. «Šiten ir citas cenas, tur citas. Kaut ko sacīt ir komerciāli nepareizi.» Amerika tiešām nepārkārtoja viņas domāšanu - māksliniecisko vai komerciālo? «Jā,» Juta kļūst pielaidīgāka. «Kļuvu košāka, atraisītāka. Man sāka patikt tādi krāsu salikumi, kādus nebiju lietojusi - Latvijā nu galīgi ne: rozā ar zeltu... Man patika būt daļai no tās zemes.» Pats amerikāniskākais, ko viņa darījusi? «Pirmkārt, es nepārtraukti braucu. Nu, brauc - līdz ar to tev aug dibens. Ja veikals ir tikai 200 metru no mājas, tu sēdi mašīnā un brauc. Aizbraucu ar diviem bērniem un mammu. Sāksim ar to, ka aizbraucu ar naudu. Biju turīgs cilvēks. Ir tāds labs teiciens (dzirdēju no kāda emigranta - laikam krieviski jāsaka): «Toļko načaļi žiķ horošo, kak ģeņgi končiļis*,» viņa smejas. «Nu tā, viens bērns visu laiku bija blakus, bez tevis viņš nekur neiet. Tā drošības sajūta man patika. Es naktī Ņujorkā staigāju, ir miers... Te manā Dzirnavu ielā jau vienpadsmitos nevar iet ārā. Bet lielākais ieguvums no Amerikas - tā ir pašapziņa. Viss bija jāiemācās. Kā lietot bankomātu, noīrēt mašīnu. Bērni bija gudrāki - viņi mācēja valodu. Viņi runāja pa telefonu vai, vēl labāk, uzrakstīja, kas man jārunā. Lasīju, neko nesaprotot. Apkārtējie cilvēki bija fantastiski. Ierēdnis, pie kā nāku ar savu problēmu, nesaka: «Tā ir tava problēma.» Viņš lien no ādas laukā, kamēr viņš to atrisina! Pirmais, ko sākumā bļāvu jebkurā vietā: «Es nemāku runāt angliski!» Tā sanāca, ka vajadzēja braukt atpakaļ. Es raudāju. Kad atbraucu šeit, divas nedēļas negāju no mājas ārā. Bet to nevajag uzsvērt. Lielākais bērns atbrauca atpakaļ uz Latviju jau pēc diviem gadiem. Viņam riebās. Viņa nevarēja pārdzīvot, ka viņa tur nav nekas. Ka skolā ir pati dumjākā, jo nezina, kā tur vajag tusēties. Taču es zinu, ka varu dzīvot Ķīnā, ka varu dzīvot jebkur, bet Rīgā man ir brīnišķīgi kolēģi, brīnišķīga darbnīca. Nevaru sūdzēties. Esmu viena no viņiem. Arī kā meistars augusi starp viņiem - tas viss uz mani ir atstājis ļoti dziļu iespaidu. Maskavas ielā 255 (slēptā reklāma!) strādā 12 mākslinieki, visi dažādi. Nāciet skatīties!»u *Tiklīdz sākām labi dzīvot, tā izbeidzās nauda - krievu val. *** Izstāde Keramika un zīmējums Rīgas galerija 6.VIII - 19.VIII Juta Rindina Dzimusi 1953.gada 20.februārī Rīgā Beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu (1977) Līdzšinējās personālizstādes: Rīgas galerija, 1993., G.Šķiltera muzejs, Rīga, 1983 Dalība grupu izstādēs: lietišķās mākslas izstāde Atvērta forma, Rīga, 2002; Starptautiskais simpozijs Mazās formas, Rīga, 2001; Keramikas izstāde Dž.Harstokas galerijā Ņujorkā, 1998; Tredvelas mākslas festivāls, ASV, 1997; Baltijas keramika, ASV, 1996; Baltijas un skandināvu dizaina izstāde No sapņa līdz realitātei Latvija, Lietuva, Igaunija, Zviedrija, 1993; Mūsdienu Austrumeiropas keramika, ASV, 1992; Porcelāna simpozijs, Polija, 1990; Keramikas simpozijs, Ungārija, 1985; Starptautisks keramikas konkurss Faencā, Itālija, 1978 - 1981 Darbi kolekcijās: Latvijas Lietišķās mākslas muzejs, Krievijas mākslas fonds, Tredvelas mākslas muzejs, ASV, privātkolekcijas