Iesnas bija, ir un būs!

«Ja deguns neelpo kā nākas, dzīvībai briesmu nav, bet veselībai gan,» skaidro Latvijas Medicīnas akadēmijas Ausu, kakla, deguna slimību klīnikas vadītāja docente Ligija Ķīse. Kāpēc deguns niķojas Ir ap 200-300 vīrusu, kas izraisa iesnas - tātad cilvēkam pietiek visam mūžam. Mūsu klimatiskā zona ar biežajām temperatūras svārstībām ir sevišķi pateicīga vide cilvēku uzņēmībai pret vīrusiem. Ļoti auksts vai karsts laiks nav tik bīstams kā strauja temperatūras maiņa, kas nenorūdītam cilvēkam bieži beidzas ar pilošu degunu un slimību. Taču iesnas un to komplikācijas pēdējā laikā visā pasaulē kļuvušas biežākas, jo pieaug apkārtējas vides piesārņotība un samazinās ozona slānis. Deguns pirmais nonāk kontaktā ar gaisu, tādēļ cieš visvairāk. Vēl pirms trim gadiem Jaungvinejā iedzīvotāji nepazina alerģiskās iesnas, tagad jau slimo vairāki tūkstoši cilvēku. Latvijā pieaugušie ar akūtām iesnām slimo vidēji divas trīs, bērni - pat sešas reizes gadā. Ja iesnas piemetas daudz biežāk, ir jānoskaidro un jānovērš cēlonis. «Akūtas iesnas trīs dienas nāk, trīs dienas paliek un vēl trīs - iet prom. Bet, ja paliek un prom neiet, nākamo divu nedēļu laikā būtu jādodas pie ārsta,» iesaka ārste Ķīse. Galvenais ir neļaut veidoties hroniskām deguna slimībām, kas, ilgstoši neārstētas, var neatgriezeniski bojāt deguna dobuma gļotādu, līdz tā vairs nav spējīga normāli pildīt savas funkcijas. Ja deguns vairs kārtīgi neelpo: pasliktinās galvas smadzeņu asinsrite, kas izraisa nogurumu, miegainību, plaušās nonāk neattīrīts un nesasildīts gaiss - tas var izraisīt bronhītu, plaušu karsoni, ar laiku pat hronisku astmu; sirdij jāstrādā ar lielāku piepūli, kas ar laiku var radīt paaugstinātu asinsspiedienu un sirds slimības; zūd spēja sajust smaržas, kas ietekmē cilvēka emocionālo dzīvi. «Pat savus dzīvesbiedrus mēs neapzināti izvēlamies pēc smaržas, un, ja ožas funkcija ir traucēta, mūsu izvēle var būt kļūdaina... Zīdainītis pirmajā dzīves laikā savu mammu pazīst tikai pēc smaržas. Bērniem mājas sajūta saistīta ar smaržu. Ziemassvētki - arī tās ir smaržu asociācijas. Ja «nav deguna», emocijas par Ziemassvētkiem ir stipri bālākas. Oža sagatavo arī gremošanas procesu: kuņģa sula izstrādājas, jūtot ēdiena smaržu, un no tā lielā mērā atkarīga ēšanas labsajūta. Visiem zināms, kā garšo ēdiens, kad ir iesnas. Tie ir tie gadījumi, kad sieva vīram var izbarot suņu konservus, sakrājot naudu kažokam. Vīriem derētu apsvērt, vai izdevīgāk nebūtu izārstēt hroniskās iesnas,» smejas ārste Ķīse. Ožai ir arī aizsargfunkcija - tā brīdina no nekvalitatīva ēdiena, gāzes u.c. Iesnu komplikācijas steidzami ārstējamas Parastajām iesnām var būt nepatīkamas un pat bīstamas komplikācijas. Bērniem visbiežākā akūtu iesnu komplikācija (20 reizes biežāka nekā pieaugušajiem!) ir vidusauss iekaisums, jo bērna dzirdes eja, kas savienojas ar deguna dobumu, ir īsāka, platāka, vairāk atvērta, līdz ar to baktērijas no slimā deguna ātrāk nokļūst ausī. «Ja bērnam sāk sāpēt auss, tajā nekas nav jāpilina, ne arī jābāž ģerānija, bet auss noteikti jārāda dakterim, jo ir sācies vidusauss iekaisums, jautājums tikai, kurā stadijā. Ja to pāris dienu ielaiž, var rasties aizauss kaula sastrutojums, ko var izārstēt tikai ķirurģiski,» skaidro AML Bērnu klīniskās slimnīcas Ausu, kakla, degunu slimību klīnikas vadītājs docents Jānis Sokolovs. Pieaugušajiem biežākā iesnu komplikācija ir deguna blakusdobumu iekaisums, par ko liecina šādi akūtām iesnām vai hronisku iesnu paasinājumam pievienojušies simptomi: spīlējošas galvassāpes, galvenokārt pierē, deniņos, arī pakausī, kas pastiprinās, noliecot galvu uz leju; sāpes var būt tikai vienā sejas pusē; galvassāpes var būt vairāk no rīta pamostoties, bet pieceļoties un pastaigājot mazinās, jo daļa strutu, kas guļot sakrājušās, no slimā dobuma iztek; gļotaini, strutaini (dzeltenīgi, zaļgani) izdalījumi no deguna; paaugstināta temperatūra, taču ne vienmēr. Šos simptomus nevar atstāt bez ievērības, un nepieciešama speciāla ārstēšana, jo strutas galvā - tas ir bīstami. Iekaisums var pārvietoties uz acu dobumu (par to liecina miglošanās acī), kas apdraud redzi. Mikrobi ar asinīm no slimajiem dobumiem var nokļūt arī sma- dzenēs, radot smadzeņu iekaisumu. Ir dažādas iesnas: akūtas, hroniskas, alerģiskas, medikamentu izraisītas. Akūtām iesnām desmit dienu laikā (vēlākais) jābeidzas. Ja iesnas ilgst divus trīs mēnešus, tās kļūst hroniskas. Ar hroniskām iesnām pasaulē slimo ap 10% cilvēku. Par hroniskām iesnām liecina pat tikai viens no šiem simptomiem: pastāvīgi izdalījumi no deguna; pastāvīgi vairāk vai mazāk apgrūtināta elpošana caur degunu. Nereti tā notiek caur muti, sevišķi naktīs, un tad cilvēkam izžūst arī rīkles gļotāda, radot problēmas ar kaklu. Hronisko iesnu cēlonis var būt: smēķēšana (nikotīns noēd bārkstiņas skropstiņepitēlijam, kas attīra degunu), arī pasīvā smēķēšana. Tādēļ vairāk slimo smēķējošu vecāku bērni; putekļi, ķīmiskas vielas; vitamīnu trūkums; deguna anatomiskās īpatnības. Pat vairākus gadus ilgušas hroniskas iesnas var izārstēt, un cilvēks atkal atgūst normālu elpošanu un spēju sajust smaržas. Ap 10% cilvēku pasaulē sirgst ar alerģiskajām iesnām, kuru simptomi ir: šķaudīšana, bieži vairākas reizes pēc kārtas; kņudināšanas sajūta degunā; apgrūtināta elpošana; daudz ūdeņainu izdalījumu Svarīgākais ir izvairīties no alerģiskās iesnas izraisošā alergēna, kas var būt: ziedputekšņi (tad iesnām ir sezonas raksturs); mājas putekļos dzīvojoša ērcīte (svarīgi telpas regulāri uzkopt ar mitru lupatu); suņu, kaķu spalvas u.c. Kaut gan alerģiskās iesnas pilnīgi izārstēt nevar, tās var un vajag kontrolēt, lietojot medikamentus profilaksei, kā arī nepatīkamo simptomu mazināšanai. Alerģiskās iesnas neārstējot, ar laiku var attīstīties astma, jo alergēns, elpojot caur muti, var nonākt plaušās. Bieži sastopamas ir medikamentu iesnas, ko rada nepareizi, galvenokārt ilgstoši lietotas deguna zāles. Par medikamentu iesnām liecina pierašana jeb atkarība no zālēm - cilvēks pēc trim nedēļām konstatē, ka nevar vairs normāli paelpot bez deguna preparātu lietošanas. Ar medikamentiem ilgstoši panāktais deguna asinsvadu sašaurinājums rada gļotādas sabiezēšanu, kas kļūst par mehānisku šķērsli gaisa plūsmai. Tādēļ nevienas deguna zāles bez ārsta ziņas nedrīkst lietot ilgāk kā 4 -6 dienas. Medikamentu iesnas ir izārstējamas, bet ielaistos gadījumos tikai ķirurģiski, nogriežot sabiezināto gļotādu. Kā šņaukt degunu Deguna dobuma skropstiņepitēlijs visus putekļus un mikrobus kopā ar gļotām virza uz aizdeguni, un norijot tie nonāk kuņģī, kur sālskābe tos padara nekaitīgus. Tam ir liela jēga, jo pa ceļam uz vēderu mandelēm tiek nodota informācija - iepazīstināšana ar attiecīgajiem mikrobiem, lai organismā veidotos imunitāte. «Bērni zina, kas jādara, šņaucot degunu «uz iekšu» un nevēloties to darīt kabatlakatā. Pilnīgi pietiekami būtu tikai noslaucīt pilošu degunu. Taču ar puņķiem pilns deguns var radīt diskomfortu, un to, protams, var izšņaukt, tikai to nedrīkst darīt stipri, lai infekcija netiktu iepūsta deguna blakusdobumos vai pat vidusausī,» - tā ārtse Ķīse. Gadās, ka vīrieši, no visa spēka šņaucot degunu, salauž kaula plātnīti, kas atdala blakusdobumu no acs dobuma, un pēc pāris stundām aizpamst acis, un nekavējoši nepieciešama speciālista palīdzība. Vispareizāk ir izšņaukt vienu un tad otru nāsi, nevis abas reizē. Ko, kad un vai vispār pilināt degunā? Jūtot pirmās pazīmes, kas vēsta tuvojamies iesnas, var mēģināt tās apstādināt vai vismaz vājināt ar kāju izkarsēšanu ūdens bļodā un kūpošas tējas malkošanu. Bet, ja iesnas sākušās, tās jāizslimo, un naivi būtu mēģināt tās ārstēt, iesaka ārsts Sokolovs. Arī ar deguna medikamentiem tas neizdosies, jo tie spēj tikai atvieglot elpošanu vai novērst citus nepatīkamus simptomus, taču ne izārstēt akūtas iesnas. Tādēļ zāles būtu ieteicamas tikai gadījumā, kad iesnas kļuvušas pavisam apgrūtinošas. Cilvēkiem, kam iepriekš bijuši deguna blakusdobumu iekaisumi, akūtu iesnu gadījumā gan vajadzētu profilaktiski lietot ārsta ieteiktos medikamentus. Nav vēlamas arī zāles ar stipru darbīgo vielu koncentrāciju, jo tās rada gļotādas mazasinību un vājina tās aizsardzības spējas. Ne vienmēr iedarbīgākās zāles, kas labi novērš simptomus, ir degunam labvēlīgākās. Nereti gluži otrādi - tās var traucēt atveseļošanās gaitu. Ārsti brīdina cilvēkus uzmanīgi lietot tik «niknus» preparātus kā Twice a day, naftizīns un halazolīns, ko izmantot varētu īpašos gadījumos, piemēram, stipru iesnu reizē lidojot ar lidmašīnu. Kā jau minēts, nevienas deguna zāles bez ārsta ziņas nebūtu prātīgi lietot ilgāk par 4-6 dienām. «Iesnas ir ļoti nopietna slimība zīdainītim, jo apgrūtina vai vispār padara neiespējamu zīšanu. Sākoties iesnām, bērnam degunā var pilināt mammas pienu, kas satur antivielas. Ieteicami būtu arī interferona pilieni. Tos vajadzētu profilaktiski lietot, ja mājās kāds šķauda un klepo, bet, ja zīdainis tomēr saslimst, interferona pilieni mazinās iespēju attīstīties komplikācijām,» ieteic ārsts Sokolovs. Tie jālieto ne vairāk kā 5-6 dienas. Jāatceras, ka bērniem līdz 4 gadu vecumam nevienas deguna zāles nevajadzētu lietot bez konsultēšanās ar ārstu, jo deguna un smadzeņu asinsvadi nav atdalīti, bet deguna zāles bērnam viegli iespējams pārdozēt, un, tā kā tās sašaurina asinsvadus, var sākties elpošanas traucējumi un krampji. Neveselo māju sindroms Pasaules veselības organizācija 1988.gadā ieviesa jēdzienu «neveselo māju sindroms», attiecinot to uz telpām, galvenokārt birojiem, kuros cilvēkiem ir apgrūtināta elpošana, kas rada nogurumu un veicina deguna slimības. Šīs neveselīgās telpas raksturo mīkstais grīdas segums jeb paklāji un lielas galda virsmas, kas nokrautas ar papīriem - tā ir lieliska vide putekļiem un mikrobiem. Otra neveselo māju sindroma pazīme - daudz vienā telpā strādājošu cilvēku, kā arī telpas, kurās apgrozās daudz ļaužu - tie katrs nāk ar savu mikrobu, kas ieķeras paklāja rievā... Profilakse Jādzer daudz šķidruma, lai gļotāda būtu pietiekami mitra - tas palīdz ražot gļotas un aizvadīt prom mikrobus. Ja deguns sauss, gļotās rodas pārblīvējums ar mikrobiem, kas sāk karot savā starpā. Arī sakaltušas gļotas ir laba vide mikrobiem. Vairāk jā-dzer cilvēkiem, kas daudz runā, piemēram, skolotājiem, jo viņi vairāk patērē šķidrumu. Nepieciešama fiziskā aktivitāte, jo tā stimulē imūnsistēmu. Jānorūdās, lai organisms spētu normāli reaģēt uz straujām temperatūras svārstībām. Netuntuļot bērnus un netuntuļoties pašiem. Norūdīšanos sākt ar norīvēšanos ar aukstu dvieli, tad vēsu dušu. Protams, rūdīšanās jāatliek, ja iesnas vai slimība jau klāt. Jālieto vitamīniem bagāts uzturs, jo deguna gļotādu nelabvēlīgi ietekmē vitamīnu trūkums. Degunā un rīklē ir organisma aizsargmehānisms, kas vīrusus padara nekaitīgus. Cilvēkiem, kas bieži slimo ar iesnām un saaukstēšanos, šo aizsargvielu ir par maz. Lai uzlabotu imunitāti, konsultējoties ar ārstu var lietot augu valsts preparātus, piemēram, ehināciju. Par alerģiskajām iesnām liecina šādi simptomi: šķaudīšana, bieži vairākas reizes pēc kārtas; kņudināšanas sajūta degunā; apgrūtināta elpošana; daudz ūdeņainu izdalījumu. Par hroniskajām iesnām liecina pat tikai viens no šiem simptomiem: pastāvīgi izdalījumi no deguna; pastāvīgi apgrūtināta elpošana caur degunu. Nereti tā notiek caur muti, sevišķi naktīs, un tad cilvēkam izžūst arī rīkles gļotāda, radot problēmas ar kaklu. Par deguna blakusdobumu iekaisumu liecina šādi simptomi: spīlējošas galvassāpes, galvenokārt pierē, deniņos, arī pakausī, kas pastiprinās, noliecot galvu uz leju; sāpes var būt tikai vienā sejas pusē; galvassāpes var būt vairāk no rīta pamostoties, bet pieceļoties un pastaigājot mazinās, jo daļa strutu, kas guļot sakrājušās, no slimā dobuma iztek; gļotaini, strutaini izdalījumi no deguna; paaugstināta temperatūra, taču ne vienmēr.