Ināra Makārova aiziet no kadra

Pēc pāris stundām Ināra ir klāt priecīga, smaidoša - nudien, pēc atlaistas viņa neizskatās! Virpinot rokās mašīnas atslēdziņu, viņa apsēžas, pārliek kāju pār kāju un, uzklausot manu jautājumu, kas īsti viņas dzīvē notiekot - atlaista jeb pati aizgājusi, Ināra skanīgi un dzidri smejas. Pārmaiņas bez pārmaiņām «Notiek tas, ka patiesībā nenotiek nekas īpašs. Es tikai aizeju no kadra. Šim solim briedu jau sen, gatavojos tam un domāju visa pēdējā gada laikā. Taču, kad ieej ikdienas ritmā, viss turpina ritēt savā gaitā un nekas nemainās. Tā bija aptauja, sākās jauns gads, un sapratu, ka tagad ir īstais brīdis, jo - kā ir ar viesībām - vienmēr jāiet prom tad, kad ir visjaukāk, nav ko nīkt līdz rīta gaismai, tas visu sabojā. Tā arī te. «Labāk, lai par mani saka - žēl, ka viņas vairs nav kadrā, nekā - oh, kā tā Makārova apnikusi!» Ināra ir pārliecināta, ka viņa aizgājusi īstajā laikā un īstajā reizē. 30.decembrī Ināra bija vizītē pie LTV ģenerāldirektora Rolanda Tjarves, jo vecajā gadā vajagot nokārtot visas lietas. Visu izstāstījusi, argumentējusi. Tjarve noklausījies un piekritis. «Mani saprata arī tie cilvēki, kuri paši regulāri iet kadrā. Popularitāte, skaistie diktoru tērpi, frizūras un grims ir medaļas patīkamā puse, bet katrs raidījums paņem lielu enerģiju, tas ir stresa pilns darbs. Kad piesaki, piemēram, sižetu un nezini, vai tas jau samontēts. Lēnām runāju un dzirdu soļus pa koridoru - tātad nes kaseti.» Ināra atzīst, ka televīzijā jebkurš raidījums ir komandas darbs - no viena cilvēka var būt atkarīgs daudz, bet nozīme ir katram brigādes loceklim, kaut arī skatītājiem bieži vien liekas, ka par visu atbild tikai tas cilvēks, kas ir kadrā. «Sižets nokavēts, iestājas stulba pauze, un es klusēju, jo zinu, ka tūlīt tūlīt tas sižets būs, bet... varbūt arī nebūs. Esmu sevi izsmēlusi un nogurusi.» Astoņu darba gadu laikā uztraukums vienmēr bijis tikai pirmās piecas minūtes: «Tā ir likteņa ironija - ja sākumā gadās kļūme, tad raidījuma gaitā būs arī otra un trešā... Dzīvajam raidījumam ir nervs. Vienīgais, no kā neesmu tikusi vaļā, ir smiekli. Esmu tāds cilvēks - ja raudu, tad no sirds, ja smejos - arī no sirds. Kadrā iet nopietnas ziņas, bet kaut kas atgadās un tad smieklus vairs nenovaldīt. Bet nu esmu nogurusi.» Kolēģi tagad Inārai «draudot» - «tu aiziesi un tevi aizmirsīs», bet popularitāte uzliekot arī žņaugus: «Ja mani uzkrītoši pētī no galvas līdz kājām, tas mani traucē.» Ģimene ir priecīga Meita Signe, kurai teju teju jau būs desmit gadu, priecājas, ka tagad ar mammu beidzot būs kopā savā dzimšanas dienā. Līdz šim ģimene allaž pakārtojusies Ināras vajadzībām. «Signe man vienmēr teikusi - man apnikušas tavas Panorāmas! Tagad viņa ir priecīga. Vīrs Aivars pats ir televīzijas cilvēks - videoinženieris Labvakarā, pašam darbi vakaros un naktīs, viņš respektē manu izvēli. Darbā es sastresojos, un tas allaž nācis pār manu ģimeni.» Ināra rīt un turpmāk Ināra apgalvo, ka nekad neatteiksies atvaļinājuma vai slimības laikā aizvietot kādu kolēģi, bet tagad viņa grib strādāt radoši, braukt, veidot sižetus, intervēt. Viņai joprojām vajadzīga rosība. «Šonedēļ pēc Vecgada lielās pārraides vienkārši atpūšos, skaidroju situāciju un skaidrojos ar presi, kuru tāpat kā tevi satraukušas tās trakās baumas. Nedēļas nogalē aiziešu uz kādu jubileju, būšu kopā ar Signi un vīru. Nākamnedēļ tikšos ar svētdienas Panorāmas brigādi, man ir dažas idejas, kuras pašreiz negribu atklāt, par to tad arī nerunāsim. Gribu strādāt radoši, esmu taču beigusi žurnālistus.» Ināra atzīst, ka viņas dzīve ir kā vilnis - kur tas nes, tur aiznes. No Panorāmas laikiem Inārai palikšot skapī dažas pēc pārraides par savu naudu iegādātas Rīgas Modeļu nama kleitas iemīļotajos dzīvīgajos toņos, kas viņai tik ļoti piestāv, piemēram, lašu krāsā, un kolosāla spēja mobilizēties jebkurā situācijā. Viņa domā, ka, ģimenei par laimi, viņa tagad būs mierīgāka, gatavos garšīgus ēdienus un cer, ka autoinspektori joprojām būs pret viņu labvēlīgi, jo Ināra mīl relaksēties, ātri braucot.