Inde bez īstas jūtu ķīmijas

Kaut gan Ulda Pūcīša - Armanda Zvirbuļa Izpostītā ligzda, tāpat Zvirbuļa Rīgas gambīts un Intas Gorodeckas Cukura nams ir bijuši tie ārkārtā patīkamie filmteātra izņēmumi, kad nīstais seriālisms aizmirsies, jo pārliecinoša bijusi spilgtu raksturu atklāsme robežsituācijās. Un tas, ko sauc par režisora personas rokraksta spēku. Tā arī šoreiz - jau Gorodeckas vārds solīja kvalitāti. Rezultāts - neviendabīgs, brīžiem pat problemātisks, apšaubāms, bet tik un tā dāvāja interesantu vielu pārdomām. Videofilmētā brīvdabas uzveduma Saldā indes garša scenāriju pēc Jāņa Jaunsudrabiņa romāna Jaunsaimnieks un velns motīviem rakstījušas Inta Bernova un Gunta Kalniņa, lieki necimperlēdamās gar valodas stila ziņā drusku vecmodīgo klasiķi: kamdēļ 2001.gadā likt noticēt arhaiskai valodai, kuru jaunā paaudze nedz lieto, nedz arī īsti saprot. Tādēļ nav jābrīnās, ka «motīvētā» J.J. varoņu mutēs skan mūsdienu specifiskā netīrā leksika, par kuras lietājumu pirmavota autors, iespējams, kapā grozītos kā vilciņš. Tāpat attēla vaļības (vide, atribūtika, kostīmi: plastmasas plēves, dzelzsbetona būves, gumijas riepas ratos, padlaiku kafijtases un sintētiskie tērpu audumi... šīs lietas, ko nepazina tajos laikos, par kuriem it kā vēsta seriāls), kas iesākumā šokē un šķiet attaisnojamas tikai ar sīkbudžetisko paviršību, tak vēlāk saproti - nav tik vienkārši! Izskatās, ka Indes garšas autori ir veidojuši filmu par «Latvijas laukiem vispār», pilsētas TV lūriķī spītīgi radot iespaidu par savveida paradīzi, kas joprojām ir tepat blakus. Laiks, kurā dzirkstī un sprēgā seriāla varoņi, ir pietiekami abstrakts un, atvainojos, vienlaikus «vēsturisks», lai Saldā indes garša kļūtu par romantizēta, idealizēta Latvijas lauku koptēla zīmi (iespējams, lauku cilvēkiem smieklīgi «neticama»). Tā ir reklāmvide, kurā jaunsaimniekiem nemaz tik sūri nav jāstrādā, var ļauties visādiem mīlas priekiem. Uzkrītoši speciālais erotisms pirmajās trijās sērijās patiesi lika domāt - mī un žē, vai Jaunsudrabiņš nu būtu īstais erotomāns, kurš pelnījis tādu - tik vaļīgi demonstrētu puskailu cilvēku sekspozu enciklopēdiju, latvisko kamasutru?! Un, loģiski, vaicājumu: pa kuru laiku šie cilvēki ar laukus, slauc govis, baro cūkas, sēj labību, ja jau dienas un naktis pavada gultā, pļavā, ezerā mīlējoties? No otras puses - šķiet, pirmo reizi TV ekrānos latvieši rādīti kā jutekliski svabada tauta, kam «nekas ķermenisks nav svešs» un kuru dzīvē seksam ir tikpat svarīga vieta kā... tai pašai govju slaukšanai. No trešās puses - Indes varoņi jau nav «tipiski cilvēki», bet gan visi kā viens īpatņi, karakteri, kaislību apmāti ļautiņi, kas dionīsiskā likteņdejā - dzīves rituālā velk katrs savu «rētu». Un tad kļūst interesanti līdzekļi, ar kuriem seriālā tiek pierādīta šī tipu savdabība. Vai ievērojāt, ka pavisam mazie bērni filmā ir blondi eņģelīši, pusaugos tumsnē, bet visjancīgākie pieaugušie ir rudi (Manga, Grundulis, Aina)? Ka Velns un tam, šķiet, radniecīgā Mangas ģimene ir vizuāli līdzinieki gluži vai Goltjē drānās tērptiem industriālajiem fauniem - spokainās rūķcepures, karnevāliski spilgtas drānas? Ka «parastākie mīlētāji» apģērbā ir pieticīgāki, bālāki - nu, kā jau tīrasiņu letiņi - pagarlaicīgi. Ka ekscentriskākie tēli, seriālam attīstoties, ieņem arvien vairāk teritorijas (sāk abi Lazdovski, tad Grundulis, tad Roziene ar Sīlīti, Manga, Deglis), kamēr galvenie - Krastu pāris - 6., 7.sērijā kļūst par dramaturģiskās shēmas ilustrāciju samierinājušās ģimenes ikdienišķajai parastībai, kur meli kļūst sinonīms jūtām. Protams, šāda tradicionālā sižeta deformācija ir diskutabla, taču Indes garšas autoru nolūks ir nepārprotams - lai vairāk dzīvo jocīgie un nesaprastie. Un arī nevajag viņus mēģināt loģiski izskaidrot! Lai cilvēki ir tādi, kādi tie ir - kamēr vieni aprimuši zemdegās, citi - deg un liesmo līdz sāpēm. Seriāls - groteska par košajiem latviešiem mūsdienu laukos. Lieki bilst, ka varonības vērts ir viena operatora (Vilmārs Valters) darbs visā seriālā, ka te redzēti virkne labu, pat izcilu aktierdarbu (I.Skrastiņš, G.Zariņa, A.Anužīte, A.Vecvagare, S.Putniņa, Ģ.Krūmiņš, M.Vilsons, J.Gornavs, V.Daudziņš), ka režisorei īpaši veicies ar bērniem lomās (Dāvis Tropiņš, Miķelis Rēdlihs, Toms Grēviņš, bet sevišķi - Lūkass Forstmanis). Sarežģītāka ir Jura Žagara un Natālijas Grebņevas nelīdzsvaroto varoņu vieta šai raibajā kompānijā. Rādās, režisorei īsti nav sirdī skaidrs, kas te vairāk žēlojams, kas nožēlojams - diezgan pagarlaicīgā Aina vai viņas maitīgi muļķīgais Indriķis? Īstas jūtu ķīmijas starp Krastiem nav un, šķiet, nav bijis, līdz ar to skatītājs saimnieka sāņsoli ar efektīgo Mangu uztver kā likumsakarīgu nolemtību (tādā gadījumā viņa atteikšanās par labu ģimenei šķiet dubultfalša - cieš pats, cieš Manga, bet ģimene slīgst melos!). Tāpat žēl, ka komponists Imants Kalniņš bijis tik skops un 7 sērijām elektroniski bezgalīgi variējis vien divas dažu taktu meldijas. Tiesa, lipīgas līdz apnikumam.