Inovāciju augsne – labs līderis un spēcīga komanda

Daudz kas sākas ar labiem līderiem, saka britu līderības guru Dž.Edeirs, uzsverot, ka noteikts līderības potenciāls katram cilvēkam ir iedzimts, taču daudz tā attīstīšanā var panākt ar mācīšanos. Latvijai patlaban vajadzīgi spēcīgi biznesa līderi, kas veiksmīgi strādātu ne tikai «šodienas biznesā», bet spētu attīstīt arī «nākotnes biznesu», saka Dž.Edeirs.

Jūsu nupat latviski iznākušās grāmatas nosaukums ir Līderība un inovācija. Vai varu jūs lūgt īsumā aprakstīt galvenās īpašības, kas nepieciešamas līderim?
Līderim būtu jāpiemīt entuziasmam pret savu darbu, viņiem jāmīl savs darbs, viņiem jābūt patiesiem — tā ir īpašība, kura liek cilvēkiem jums uzticēties — jums ir jārunā patiesība. Viņiem jābūt arī diezgan prasīgiem un stingriem — līderība prasa ko augstāku par viduvējību. Ļoti svarīgs ir taisnīgums, pazemība — iedomības, lepnuma trūkums — tas nozīmē atvērtību idejām un gatavību atzīt, ka esat kļūdījies. Jums vienmēr jābūt ieinteresētam mācīties — līderiem konstanti nepieciešams mācīties.

Pārejot pie grāmatas nosaukuma otrās daļas — inovācijas. Pie mums Latvijā patlaban daudz tiek runāts par to, cik ļoti svarīgas ir inovācijas mūsu nākotnei. Vai jūs lūdzu varētu aprakstīt, kāda varētu būt inovācijas veicinoša vide?
Inovācijas ir svarīgas. Daudzi cilvēki cīnās ar jautājumu, kā tās raisīt. Ir divas prasības, kas nepieciešamas inovācijām — viena ir radošums — jaunas idejas — ne tikai jauni produkti, jauni pakalpojumi, bet arī jaunas idejas, kā darīt lietas labāk. Tam būtu jāietilpst katra organizācijas darbinieka pienākumos. Inovācija ir ieceres novešana līdz tirgum — panākšana, ka tā sāk darboties. Tam vienmēr nepieciešams komandas darbs, nevis tikai viens radošs cilvēks. Tas nav tā, kā mēs domājam par organizācijām — ka tās nodarbojas ar šodienas biznesu. Kamēr tās nodarbojas ar šodienas biznesu, tās rada arī rītdienas biznesu. Latvijai šeit labi jāstrādā. Pie tā strādā visa pasaule.

Kas būtu pirmā lieta, pie kuras mums būtu jāķeras?
Daudz kas sākas ar labiem līderiem. Līderi rada klimatu un izvirza standartus.  Dažās organizācijās ir klimats, kas veicina izaugsmi un jaunus darbības veidus, piemēram, viņi ir diezgan toleranti pret neveiksmēm — viņi ir saprotoši pret cilvēku neveiksmēm. Ja jūsu organizācijā ir klimats, kas soda cilvēkus par to, ka viņi piedzīvojuši izgāšanos, viņi nekad neizmēģinās jaunas lietas. Viņi turēsies pie vecā. Tolerēt neveiksmes ir diezgan svarīgi. Nepieciešams radīt arī klimatu, kur cilvēki viens otru papildina. Kaut arī kāda ideja varbūt uzreiz neliekas īsti laba, to var attīstīt un izveidot ko labu. Līderim jārada labvēlīgs klimats un jāspēj saredzēt cilvēkos potenciāls. Līderi un komandas darbs — labs komandas gars ir ļoti svarīgs, lai radītu inovācijas.

Jūsuprāt par līderi piedzimst vai par to iemācās kļūt?
Angliski ir sakāmvārds, ka par līderi piedzimst, nevis kļūst. Mani ar to uzaudzināja. Tomēr es domāju, ka tikpat patiesi ir teikt, ka neviens nepiedzimst par līderi, viņš par tādu kļūst. Tomēr noteikts potenciāls ir vajadzīgs — līdzīgi, kā mūzikā. Es varbūt gribētu diriģēt Latvijas simfonisko orķestri, bet man nav tādu spēju. Cilvēki ir dažādi un pieņemot, ka lielākajai daļai ir kaut kāds līderības un komandas darbinieka potenciāls, to var attīstīt, jo mums tagad ir diezgan labas apmācības metodes, kas cilvēkiem ļauj kļūt par labākiem līderiem. Jūs nekad nevarēsiet kādu, kuram ir zems līdera potenciāls, izveidot par izcilu vadoni, tomēr jūs varat cilvēka spējas līderībā uzlabot vismaz par 20% un to ir vērts darīt.

Jūs noraidījāt uzskatu, ka līderis nedrīkstētu būt kautrīgs. Kādi vēl sabiedrībā valda nepareizi stereotipi par to, kādam jābūt līderim?
Par līderiem ir daudz stereotipu. Kad es sāku darboties šai jomā, bija trīs ļoti lieli stereotipi par līderiem — ka līderim jābūt vīrietim, jābūt militāram un jābūt rietumnieciskam. Neviena no šīm lietām neatbilst patiesībai. Latvijā ir spēcīgs saraksts ar sievietēm, kas uzņēmušās līdera lomu. Arī šodien, globāli vērtējot, daži joprojām domā, ka līderiem jābūt vīriešiem. Tomēr tas strauji izzūd. Lielbritānijā 50% līderu ir sievietes. Noteikti nav svarīgi būt militāram, kaut arī ir svarīgi, lai armijā būtu labi līderi. Labam līderim nav jābūt rietumniekam — Ķīnā un Japānā ir labi līderi. Japāna tikai tagad sāk domāt par līderu apmācībām, bet Ķīna jau ir tālu tikusi un tai ir arī lieliskas tradīcijas līderībā. Vēl viens stereotips ir tas, ka līderim jābūt ļoti skaļam, pašpārliecinātam, ekstravertam. Tā nav taisnība. Daži no pašiem labākajiem līderiem ir diezgan klusi un turklāt vēl visai kautrīgi. Vēl, man šķiet, rietumu tradīcijā tiek domāts, ka tev ir jābūt visai agresīvai personībai. Es nedomāju, ka tā jābūt. Priekšstats par līderi kā egotistisku (egotisms — pašcentriskums, sevis izcelšana, doktrīna par to, ka individuālā ieinteresētība ir pareizs un derīgs motīvs visām apzinātām darbībām — red.) tipu, kas ir rietumos, sevi neattaisno — ja paskatās globāli, vislabākie līderi vairāk sevi redz kā kalpus, nevis kā kungus. Piemēram, cilvēki kā Nelsons Mandela sevi vērtē zemu. Jums nav jābūt egotiskam, lai jūs būtu līderis. Unikāla personība, bet ne egotisms.

Jums ir militāra pagātne…
Man? Ne gluži, nē. Es biju attiecīgajā vecumā, kad mūsu valstij bija jāveic militāras darbības, tādēļ man divus gadus bija jāpavada obligātajā militārajā dienestā. Tad 60.gados es biju civilais lektors militārajā akadēmijā un tur es nācu klajā ar jaunu pieeju līderībai, kas izrādījās ļoti veiksmīga. Man ir bijis daudz saistību ar armiju, taču es nesauktu sevi par militāristu.

Kas rosināja jūs pievērsties līderības jautājumiem un attīstīt savu teoriju?
Mani vienmēr tas ir personiski interesējis. Kad es nonācu armijā, es atklāju, ka viņi joprojām strādāja pēc principa, ka par līderi piedzimst, nevis kļūst. Man bija zināšanas no ārpuses, ka ir labākas iespējas attīstīt un apmācīt līderus. Jā, laikam tā bija, ka es redzēju vajadzību pēc tā. Tā nebija vajadzība pēc līderiem, jo cilvēki visā pasaulē zina, ka ir vajadzīgi līderi, tas, kur es novirzīju savu fokusu, bija iespējas attīstīt un apmācīt līderus. Mēs esam ļoti labi 10—12 cilvēku komandas vadīšanā — mēs zinām, kā to darīt, bet mēs vēl tikai eksperimentējam, kā sagatavot cilvēkus stratēģiskai vadībai. Arī tur ir progress.
Latvija par 15 gadiem atpaliek no pārējās pasaules attiecībā uz līderību. Es domāju, ka jums Latvijā vajag attīstīt, iespējams, sadarbībā ar Lietuvu un Igauniju, līderības stratēģiju, kurai būtu jānosedz skolas — piemēram, dažās Austrālijas skolās tagad ir līderības apmācību direktori, universitātes — daudzās ir ļoti īsi līderības kursi visiem, kuriem ir saistība ar līderību — skolotājiem, slimnīcām, sabiedrisko un privāto pakalpojumu sniedzējiem. Viens no trikiem līderības apmācībā ir arī iesaistīt dažādus sektorus, tai skaitā mākslu, mūziku. Valstis, pat mazas valstis, piemēram, Armēnija, Serbija sāk līderības programmas. Lai arī līderība neatrisinās visas jūsu problēmas, tā var palīdzēt darba gaitā. Latvijas lielākais resurss ir cilvēki — tā ir jūsu galvenā lieta. Jums ir lieliski cilvēki. Tas droši vien nākotnē varētu izvērsties par zināšanu, tehnoloģiju resursu, bet vajadzīgi daži cilvēki, kuriem būtu vīzija par līderību. Pie tā es daļēji strādāju Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) — rosinu valstis — nupat biju sešās dažādās Āfrikas valstīs — attīstīt līderības stratēģijas. Es domāju, Latvija varētu būt viena no vadošajām.

Vai pasaulē patlaban ir konkrētas valstis, kas uzskatāmas par vadošajām līderības attīstības un apmācību jomā?
Diezgan grūti atbildēt. Es nedomāju, ka ir kāda valsts, kur šai ziņā viss būtu perfekti. Paskatoties uz Āfriku — tā droši vien varētu būt Madagaskara, kurai ir ļoti enerģisks līderis — tās prezidents. Viss kabinets ir izgājis cauri līderības komandas veidošanas apmācībām — viņš ir izvirzījis līderības priekšzīmi visai Madagaskarai. Skotijā ir spēcīgi līderības pamati, bet, man šķiet, nav nevienas valsts, kur tas notiku pilnīgi pareizi, cik tālu tas attiecas uz līderu attīstīšanas stratēģiju. Ir daudz kursu utt., bet daudzās valstīs nav nekāda lielā progresa. Galvenā joma, pie kuras arī es strādāju, ir līderības programma politiskajiem vadītājiem, jo patlaban tas attīstījies tik tālu, ka skar visus — biznesa cilvēkus, militāristus, medicīnisko personālu, māksliniekus — izņemot politiķus. Nevienam politiķim nav iespēju iziet apmācību, kur varētu gūt skaidrību par to, ko nozīmē būt labam līderim un kāda ir laba līderība brīvā sabiedrībā. Domāju, ka demokrātijā ir nepieciešami labi līderi, bet mums vēl nav sistēmas, kas palīdzētu kļūt cilvēkiem par labiem līderiem. Tāpēc demokrātija daudzviet ir grūtībās. Ja jūs aptaujātu 50 cilvēkus Latvijas parlamentā, vaicājot — vai jūs kādreiz esat lasījis grāmatu par līderību, jūs noskaidrosiet, ka ļoti maz no viņiem ir to izdarījuši. Tas ir šausmīgi. Cilvēkiem būtu jādomā par to, pirms viņi nonāk līderības pozīcijās. Nav nekāds brīnums, ka viņi sataisa jucekli.

Ko iesākt ar politiķiem?
Es runāju par to, ka vajadzētu sākt diezgan īsas 3—4 dienu programmas, kur tiktu uzaicināti cilvēki no dažādām valstīm. Tie droši vien būtu cilvēki, kuri pēc pieciem gadiem varētu atrasties ministru amatos, viņi, iespējams jau darbojas parlamentā un viņiem ir augsts potenciāls. Šajās grupās viņi varētu diskutēt par to, ko nozīmē būt labam līderim, uzklausīt kādus cilvēkus, kas varētu būt labi piemēri un varētu izveidot paši savu līderības filozofiju. Āfrikā, Tuvajos Austrumos nav šādu iespēju, tas ir tas, par ko mēs domājam ANO un Pasaules bankā. Tomēr šīs organizācijas ir birokrātijas un vajadzīgs ilgs laiks, lai tās iekustinātu, taču esmu apņēmies to izdarīt.

Mēs esam daudz runājuši par to, ko un kā vajadzētu darīt līderiem, vai tagad varat pateikt — kādam līderim noteikti nevajadzētu būt?
Ir bezgalīgi daudz lietu, ko nevajadzētu darīt. Patiesībā lielākā daļa par līderību visvairāk iemācās, strādājot pie sliktiem vadītājiem. Abi mani vecākie bērni strādā pie saspringušiem vadītājiem un es viņiem saku, ka jūs no sliktiem vadītājiem varat par līderību iemācīties vairāk, nekā jūs domājat. Nepareizās lietas, ko var izdarīt līderībā, ir neskaitāmas. Vieglāk ir ieraudzīt nepareizo, nekā pareizo un definēt, kas ir laba līderība. Tiklīdz tiek iecelts slikts vadītājs, cilvēki uzreiz zina, ka viņš ir slikts. Viņi var pat identificēt — kāpēc. Ja izmantojam manu trīs apļu modeli, slikts vadītājs nesaprot, kur viņš iet, viņš nejūt virzienu vai ved nepareizā virzienā, otrkārt, viņš izraisa šķelšanos — sadala komandu, nevis rada harmoniju un veicina komandas darbu, treškārt, viņi necenšas labi attiekties pret indivīdiem, viņi nerespektē cilvēkus, ir ciniski un zemu vērtē citus un dabū no viņiem ārā sliktāko. Saka, ka cilvēki iet projām no vadītājiem, nevis no darba. Ja jums ir augsts darbinieku mainīgums, tas var norādīt, ka vadītājs nav labs.

Vai varat nosaukt kādu, kuru uzskatāt par labāko līderi vēsturē un labāko līderi mūsdienās? Varbūt varat nosaukt arī kādu cilvēku no Latvijas, kurš atzīstams par labu līderi?
Vēsturē ir diezgan grūti noteikt labāko — dažādās jomās ir dažādi cilvēki, kas izcēlušies, bijuši ģeniāli. Vairāk saistībā ar militāro darbību cilvēki, kas uzskatāmi par līderības ģēnijiem, ir Aleksandrs Lielas, admirālis Nelsons un citi. Kad uz viņiem paskatās, redzams, ka viņos bijušas daudz tās iezīmes, par kurām es iepriekš runāju. Viņi tādi bija, jo viņiem bija dabīgas dotības, ģenialitāte. Reliģisko vadītāju vidū — patlaban es rakstu par viņu grāmatu — ir pravietis Muhameds, Buda, Jēzus, Mozus. Ir lieli līderi — skolotāji — Sokrāts, Konfūcijs. Šodien, ja skatās vēsturiski, jāskatās uz divām lietām — jābūt lielai nācijai, lielai krīzei un lielai personībai. Piemēram, Lielbritānijā bija liela nācija, liela krīze 40.gados, kara laikā un mums bija liels līderis — Vinstons Čērčils. Tāpat ir Abrahams Linkolns ASV, Šarls de Gols Francijā. Vēsturiski ir ļoti grūti būt lielam līderim, ja dzīvo Lihtenšteinā miera laikā. Ir viens liels līderis, kas dzīvo šodien un kas atbilst šī prasībām — liela nācija, liela krīze un liela personība. Tas ir Nelsons Mandela Dienvidāfrikā. Varbūt Mihaels Gorbačovs varētu ietilpt šajā kategorijā, bet viņš nebeidza tik labi, kā sāka. Mandela ir vienīgais politiskais līderis Āfrikā, kas brīvprātīgi atkāpās no prezidenta amata — viņš izvirzīja līderības standartu, kurā ir pazemība un kalpošanas apziņa. Latvijā — nezinu. Varbūt jums vajadzētu sarīkot aptauju — konkursu, lai noskaidrotu, kuru šeit uzskata par izcilu līderi. Tad jūs varētu sarīkot nelielu ceremoniju un pasniegt viņam «Oskaru».

Šo interviju lasīs biznesa auditorija — vai varat minēt kādu, kas ir izcils līderis biznesā?
Bils Geitss, kas jau daudz pieminēts, acīmredzami ir izcils līderis. Džeks Velšs (Jack Welch) no General Electric — tagad viņš ir pensijā. Ričards Brensons, domāju, ir labs līderis. Ar biznesa līderiem ir mazliet grūtāk — ne visi zina viņu vārdus. Varbūt Latvijā ir kāds izcils biznesa līderis. Daudzi labākie biznesa līderi patlaban ASV un Lielbritānijā ir diezgan jauni uzņēmēji. Viņi cenšas darīt lietas savādāk, nekā pārējā masa. Lielbritānijā mums ir ļoti liela kompānija Tesco, kur strādā apmēram pusmiljons cilvēku. Prezidents Hulio Kvintana (Julio Quintana) ir diezgan kautrīgs cilvēks, bet viņš, iespējams, ir visveiksmīgākais un noteikti pelnošākais uzņēmējs Lielbritānijā.  Viņš strādā pie līderības, viņiem ir līderības akadēmija. Es domāju, jums Latvijā vajadzētu veikt aptauju un noskaidrot piecus labākos līderus biznesā. Ja tādi neatrodas, jūs varēsiet uzdot jautājumu — kurp tad mēs ejam? Ir starpība starp biznesa līderiem un menedžeriem — līderi attīsta biznesu, menedžeri to organizē. Vajadzīgi cilvēki, kas attīstīs biznesus ne tikai šodienai, bet arī rītdienai. Vajadzīgi cilvēki — tādēļ svarīga arī mana grāmata — kas redz sasaisti starp līderību un inovācijām. Ja jūs varat atrast piemērus, kur ir labi līderi un viņu uzņēmumi ir inovatīvi, tad jūs esat uz pareizā ceļa.

Ir vēl viens jautājums, ko gribētos jums uzdot. Šeit Latvijā mēs esam redzējuši daudzus cilvēkus, kas no līderiem biznesā un citās jomās kļuvuši par līderiem politikā un otrādi. Vai cilvēks, kuram ir labas līdera dotības, var būt labs līderis jebkurā jomā — biznesā, politikā, izglītībā?
Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Par to ir daudz diskutēts jau kopš Sokrāta laikiem. Vispārējā tendence ir tāda, ka jūs droši vien kļūstat par labu līderi vienā jomā, nevis daudzās. Tagad pāreja no vienas jomas uz citu kļūst arvien retāka, tehnisko un profesionālo zināšanu attīstības pakāpes dēļ. Jums būs diezgan grūti panākt, lai Latvijas armijas virspavēlnieks kļūtu par Hansabankas prezidentu. 100 gadus atpakaļ varbūt tas būtu iespējams, bet tagad bankas un armija attīstījušas tik tālu, ka tas kļūst ļoti grūti. Jums ir lielākas iespējas pāriet no vienas jomas uz citu, ja jums ir spēcīgas zināšanas par līderības principiem, jo daļa, kas pāriet no vienas jomas uz citu, ir zināšanas par cilvēkiem, nevis tehnoloģijām. Ja jums ir labas zināšanas par cilvēkiem un līderības principiem un jums ir spējas ātri mācīties, jums ir iespējas. Ir tādi piemēri. Tomēr tā nav vispārēja prakse. Tas ir zināšanu dēļ. Līderim nepieciešamas zināšanas konkrētajā jomā, jo tas dod respektu. Piemēram, es varu mācīt līderību, bet es būtu ļoti ierobežots, ja man būtu jāmāca Ķīnas kultūra. Mēs esam mazliet ierobežoti šai ziņā. Tomēr vienas jomas ietvaros jūs varat būt ļoti elastīgs. Jūs varat vadīt banku, apdrošināšanas kompāniju vai ko citu, jo jums ir daudz tehnisku zināšanu finanšu jomā. Tomēr kļūst arvien grūtāk paņemt uzņēmēju un iecelt viņu par universitātes vadītāju. Tāpēc viens no līderības apmācības posmiem uzdod jums atrast jomu, kurā vēlaties darboties, kura jums patīk. Visdrīzāk jūs kļūsiet par līderi jomā, kuru jūs mīlat nekā jomā, kurā jūs darbojaties tikai naudas dēļ.

CV
Džons Edeirs
Dž.Edeira profesionālo gaitu sākums saistīts ar militāro karjeru. Viņš ir bijis uzbrucēju grupas komandieris Skotu Gvardē Ēģiptē un pēc tam kļuvis par vienīgo nacionālo militārpersonu Arābu leģionā, kur tika iecelts par adjutantu beduīnu pulkam, vēlāk komandējis garnizonu Jeruzalemē.
Pēc tam Dž.Edeirs strādājis par vecāko lektoru militārajā vēsturē un padomdevēju līderības apmācībā Karaliskajā Militārajā Akadēmijā Sandharstā. 
Dž.Edeirs ir ieguvis Oksfordas universitātes maģistra grādu literatūrā un doktora grādu filozofijā Kinga koledžā Londonā. 1979.gadā viņš kļuvis par pirmo līderības profesoru pasaulē, iegūstot profesora grādu līderības studijās Surejas (Surrey) universitātē.
Dž.Edeirs ir palīdzējis nodibināt Eiropā pirmo Līderības studiju centru Ekseteras universitātē.
Patlaban Dž.Edeirs darbojas kā nacionālais un starptautiskais konsultants līderības attīstībā un pilnveidošanā. Viņa izstrādātās līderības programmās piedalījušies vairāk nekā miljons organizāciju vadītāju pasaules mērogā un viņš ir vairāk nekā 40 grāmatu autors.