Ir pacienti, kas kož

Dakterim bija darbadiena, un mēs iebraucām mājā tikai uz mirkli, lai avīzei taptu ģimenes foto. Dakteris Artis nevarēja īsti koncentrēties sarunai, viņam prātā bija uz ambulanci atvestā dobermaņu kucīte, kurai konstatēts smags dzemdes iekaisums. Arī saruna ar žurnālisti dakteri mulsina - viņš neesot runātājs. Kamēr top ģimenes bilde, uz jautājumiem spridzīgi atbild Kristaps un Kristīne. Zēns paziņo, ka viņš būšot lopiņu dakteris, bet Kristīne sapņo kļūt par jātnieci. Vēl viņa gribētu mājās zirgu. Ja nevar nopirkt lielu, lai tad ir maziņš, ponijs. Kristīne to piesies pie koka un par poniju rūpēsies. Skaidri saprotams, ka profesionālā orientācija šajā ģimenē jau notikusi, kaut arī Kristapam ir tikai septiņi, bet mazajai dāmai Kristīnei - pieci gadiņi. Kāds ir paša namatēva vaļasprieks? Artis (beidzot pasmaida). Celtniecība! Mums ir trīs dārzi. Šajā placītī ap māju gan vairāk darbojas mani vecāki, vasarnīcu Pabažos uzcēlām kopā ar tēvu, bet Mārupē, kur Ināras vecāki atguva zemi, ceļam māju. Tur beidzot būs katram sava istaba, plašums un visu iekārtosim pa savam. Jau esam tikuši līdz spārēm. Dārzā aug Ināras iemīļotās puķes, man patīk skuju koki. Tie ir kā bērni, aug lēnām, bet ir pamatīgi. Lūk, tūja aiz loga stādīta pirms sešiem gadiem, skaista, vai ne? Man patīk ķimerēties celtniecībā, tas ir mans lielais vaļasprieks. Ambulancē pēc darba sāku remontus, uzgaidāmo telpu skaisti ar koku izlikām. Vai ar Ināru esat studiju biedri? Ināra. Nē, es pie Arta viņa pirmajā darbavietā vedu kucēnu, kam bija jārauj piena zobi. A. Esam kopā jau septiņus gadus. Man ir 32 gadi, un uzskatu, ka tas ir pats sākums. Līdz divdesmit pieciem jāmācās, jāstudē, pēc tam ir darbs, veidojas klientu loks. Tagad ir laiks, kad jādomā, kā sasniegt iecerēto. Neaizsniedzamus sapņus nesapņojam, nospraužam konkrētus uzdevumus un mēģinām tos apgūt. I. Mēs esam vairāk pie mājas, kaut gan ballēs mums patīk dejot un draugu netrūkst. Taču Artim ir tāds darbs, cilvēki zvana arī naktīs, un Artis iet, jo - kā nepalīdzēsi? Katru dienu Čiekurkalna veterinārajā ambulancē esat kopā ar mājdzīvniekiem. Pagalmā redzēju sargu - skaistu Kaukāza aitu suni. Vai ar lopiņiem darbā pietiek, vai mājās ir vēl kāds četrkājainais? A. Ir vēl kaķis, desmit truši un vistas. Savu vistu olām ir pavisam cita garša, svētdienās galdā liekam pašu izaudzēta truša cepeti. Cilvēku ārsti savējos neārstē. Kā ir ar lopiņu ārstiem? Pats ārstēju arī savējos. Kaķeni sterilizēju, trušiem bieži ir problēmas ar ausīm, gailim guza bija pārpildījusies - ar kolēģiem kopā griezām vaļā. Gailis pēc tam vēl divus gadus nodzīvoja. Kā pilsētas puišelis kļuva par veterinārārstu? Nu, laikam jau nozīme bija tam, ka esmu dzimis Suņa gadā (smaida). Man vienmēr interesējis, kas sunim ir iekšā. Vecāki bija melioratori, vasarās braukāju viņiem līdzi, Ludzas rajonā dzīvojos pa kūtīm starp dzīvniekiem. Taisnību sakot, par savu profesiju man jāpateicas vecmāmuļai, kuru visi saucām par Āķīti. Viņa man desmit gadu vecumā nopirka vācu aitu suņa kucēnu ar visiem ciltsrakstiem. Pirms tam beidzām kursus, kuros mācīja, kā suns jāaudzina, kā jādresē. Pirmais kucēns nomira ar parvovīrusu, bet nākamais suns nodzīvoja trīspadsmit gadus. Es jau 8.klasē zināju, ka mācīšos par veterinārdakteri. 1993.gadā absolvēju Lauksaimniecības akadēmiju, pāris gadus nostrādāju dakteres Rudītes Stalbovas vadībā un tagad jau septīto gadu esmu šeit (sarunu turpinām Čiekurkalna veterinārajā ambulancē). Varējāt taču dabūt darbu arī kādā prestižā un dārgā Rīgas veterinārajā klīnikā. Čiekurkalna ambulance ir it kā nomaļus no centra - ne te plašums, ne eiroremonts. Mēs šeit strādājam kolektīvā, un man ir žēl kolēģu, kuriem jāstrādā pa vienam. Ikdienā man blakus stāv dakteres Dagnija Sīriusa un Mudīte Bēne. Trīs vienmēr ir gudrāki nekā viens. Tā nav konkurence, bet kopā strādāšana un kopā domāšana. Vienam ir prakse, otram rokas, trešam galva. Jā, tagad klīnikas ir vai uz katra soļa, un mēs esam zaudējuši vieglus pacientus, jo viņi tik tālu nenāk - kurš te brauks kaķim ausis tīrīt? Tāpēc arī grūtāk strādāt, jo ir smagāki gadījumi, sarežģītākas operācijas, grūtāka atveseļošanās, bet arī lielāks gandarījums, kad gandrīz bezcerīgi slims suns vai kaķis atkal ir uz kājām. Kas veterinārārsta darbā ir vissmagākais? Trijstūris. Tas te allaž veidojas - pacients, ārsts un dzīvnieka saimnieks. Ar suni var strādāt, ar cilvēku ir grūtāk. Jāmēģina būt psihologam, stāstot saimniekam, kas noticis ar viņa dzīvnieku, kādas manipulācijas būs jāveic pašam, kādas zāles sunim vai kaķim jādod. Es, piemēram, saku, ka suni desmit dienas nedrīkst laist vaļā no pavadas, bet cilvēks palaiž un visa ārstēšana vējā... Suns saprot, saimnieks nesaprot, tas ir vissmagākais. Bijis daudz dramatisma un kuriozu. Teiksim, izoperēju dzīvnieku, bet saimnieks vairs nerādās. Zvanu, un tas cilvēks lēnā, klusā balsī man saka: «Dakter, mēs pie jums vairs nenāksim...» Es pie šiem vārdiem sastingstu, jo par katru gadījumu ilgi piedomāju, bet tas cilvēks mierīgi turpina, «jo mums vakar jau bija pavisam labi...» Man kā akmens noveļas no pleciem, bet tas sākuma tonis... Vai esat strādājis liellopu fermā? Studiju gados biju praksē divās vietās. Trešajā kursā mūs nozīmēja uz Lejasciemu. Ieradāmies tur trīs praktikanti - topošie veterinārārsti. Jā, man patika fermā. Nācies arī Brasas cietumā kastrēt lielos vaislas kuiļus. Tagad ar lieliem lopiem vairs neiznāk strādāt, jo Pierīgā vairs liellopus netur. Zirgiem ir savādāka pieeja, viņi ir jūtīgāki. Ināra, mana sieva, varētu palīdzēt ar padomu, viņa pēc profesijas ir zooinženiere, bet tā specialitāte vairs nav aktuāla - liellopu ciltslietas, pareiza ēdināšana, turēšana. Ināra aizgāja uz zāļu firmu par izplatītāju, bet zirgi ir viņas hobijs no bērnu dienām. Rīgā viņa visu laiku brauc uz Kleistiem, arī bērni bieži jāņem līdzi, no turienes Kristīnei tā profesionālā orientācija uz zirgiem. Mums akadēmijā par mazajiem dzīvniekiem vispār nemācīja, šīs zināšanas apguvu kursos un semināros, Polijā mācījos suņu zobārstniecību. Plus prakse. Daktere Sīriusa ikdienā blakus, viņai ir tik liela pieredze. Vērtējam, konsultējamies, strīdamies no sirds. Tāpēc es no šejienes nekur neiešu un privātklīnika nav mans sapnis, man patīk strādāt kolektīvā. Mēs palīdzam, izejot no savas varēšanas un zināšanām, bet nekautrējamies atsevišķos gadījumos sūtīt pie zinošākiem kolēģiem, uz sonogrāfiju pie dakteres Reinikas Kalnciema ielā, ar smagiem kaulu lūzumiem pie daktera Drapčes Āgenskalna ambulancē, arī uz Jelgavas veterināro klīniku sūtām. Rīga ir maza, te nevar šauri specializēties, tāpēc nav suņu ginekologu, kardiologu, alergologu. Tik šaura specializācija nav nekur pasaulē, bet katrs ar kaut ko esam stiprs, kad to visu saliek kopā, tā jau ir laba kopsumma. Vai jūs kāds dzīvnieks kādreiz ir sakodis? Vai dieniņ, un cik vēl (rāda rētu uz vaiga)! Bet to acumirklī aizmirst. Ja iekšēji baidīsies, tad grūti strādāt. Dzīvnieks jūt cilvēka emocionālo stāvokli. Ja ienāk nervozs suņa saimnieks, arī dzīvnieks trīc pie visām miesām. Viņš nezina, kas notiks pēc brīža, rīt vai parīt, bet jūt biostrāvas. Mums bija feldšeris Edgars, ja viņš kaķim piedūra roku, tad neviens vairs to kaķi nevarēja noturēt. Toties daktere Mudīte Bēne ir īsta kaķu speciāliste. Viņa paglauda dzīvnieku, parunā ar to, un kaķis nomierinās, nav pat narkoze jādod, es varu sākt strādāt. Daktere Sīriusa tikko teica, ka pilsētas bērni vairāk žēlo dzīvās radības, lauciniekiem esot pragmātiskāka domāšana. Vai jūs māc žēlums pret saviem pacientiem, viņu sāpēm un ciešanām? Žēlums rodas tad, ja nevari palīdzēt, ja esi kaut kur kļūdījies, ja nevari noteikt diagnozi. Tad i dzīvnieka žēl, i savu bezspēcību smagi apzināties. Vai atkal kā te, redz, kāda sieviete no Rūpniecības ielas mums atveda kaķīti ar vaļēju kājas lūzumu, teica - lai ārstējot. Tagad dzīvnieciņš ir sadakterēts, bet saimniece tam pakaļ vairs nenāk. Iemidzināt? Nevaram, jo te ielikts veiksmīgs darbs un kaķenīte tāda spridzīga, valodīga un tīrīga, sterilizēsim un meklēsim tai jaunas mājas. Nav jau tikai rūgtums, ir arī daudz prieka un gandarījuma. Sevišķi, ja dzīvniekam izdodas izņemt svešķermeni (dakteris atnes no otras istabas apjomīgu skārdeni - kādreiz tajā bijuši cepumi). Visi šie priekšmeti izņemti no dzīvām radībām. Rentgenā tos grūti konstatēt, bet, kad dzīvniekam sākas vemšana, viņš vairs neēd, skatās uz sāniem, tad nav labi. Lielāko daļu šo priekšmetu konstatējam ar tausti - šis persika kauliņš bija iestrēdzis rotveileram zarnās, spēļu mantiņu izņēmām bokserim no kuņģa, šo persiku kauliņu bija norijis takšelis, matu gumiju atradām kaķim zarnu traktā, trīs gadus pēc kārtas kādas runčuks mēdza «mieloties» ar penicilīna pudelītes korķiem, bet šis piķa gabals atradās dobermaņa zarnās. Te vēl vesela čupa āķu, adatu. Kā domājat - vai pilsētas dzīvoklī jātur dzīvnieks? Noteikti, it īpaši, ja mājās ir mazi bērni. Dzīvnieki dod tik daudz pozitīvu emociju. Ir pierādīts, ka viņi palīdz izārstēt slimos, guļ uz saimnieka slimajām vietām un nereti it kā slimību uzsūc sevī. It īpašai tas attiecas uz kaķiem. Dzīvnieks pieradina bērnu pie kārtības, noteikta dienas režīma, jo suns jāved pastaigāties - gribi vai negribi. Dzīvnieks ienes optimismu cilvēku vidē. Tas, kuram reiz bijis mājdzīvnieks, ņems atkal jaunu, jo, diemžēl, suņa vai kaķa mūžs ir daudz īsāks. Bet pat drauga zaudējuma sāpes mūs dara labākus. To nesaprot vienīgi cilvēki, kas nav tās izjutuši.