Izmisīgā drosminiece

Bez sava teātra Anda sabruka. Jau četrpadsmit gadus Anda dzīvo skarbās realitātes pasaulē. Viņas dzīves ģeogrāfiskās robežas pašlaik ir Rembates pagasta Saulkalnu mājas. Braucot mazliet nomaldāmies, un Anda, atspiedusies uz spieķīša, gaida ceļa galā. Viņai grūti staigāt, jo tikko atgriezusies no slimnīcas Ogrē: "Diabēts man uzbruka pilnīgi nesagatavotai." Aktrise negribēja, ka pie viņas braucu ar fotogrāfu, taču tagad to pat nožēloju. Laikam ne visai paļaudamās uz to, ka respektēšu viņas lūgumu, aktrise uzvilkusi baltu, skaistu mohēras džemperi un melnas bikses. Nodomāju - būtu iznākusi skaista fotogrāfija uz ziedošo lauku fona. Taču zem apģērba jaušams trausls, slimības nomocīts ķermenis. Lēni aizejam līdz mājai. Ivars Davidovičs, ar kuru Anda ir kopā jau divdesmit piecus gadus, kaut ko labo savam velosipēdam. Viņš pamāj man ar roku, it kā mēs tikai vakar būtu tikušies - sveika! Anda aicina laika gaitā daudzcietušas lauku mājas nelielā istabā - drēgnas, nemīlīgas sienas, skarba iedzīve. Aiz loga neravēts, aizaudzis dārzs. Anda it kā taisnojas: "Mājas saimniece nu ir uz gultas, jāved uz slimnīcu, bet es varu tikai rāpot vai iet pa taisno, kājas saliekt nespēju, kur nu vēl ravēt!" Aktrises atziņa ir satriecoši vienkārša: "Dzīve ir atkarīga no pašsajūtas, tikko tev kas sāp, tā domāšana ir pavisam cita." DAILĒ NEPAŅĒMA Jūnija sākumā Andai Zaicei bija 65.dzimšanas diena. Citos laikos, kad vēl bija Jaunatnes teātris, šī jubileja tiktu svinēta izaicinoši lepni un ilgi. Anda līdz 51.dzīves gadam par savu aktrises mūžu nevarēja sūdzēties, kaut gan aktrises ceļa sākums nebija daudzsološs. Sešus gadus (1951-1957) Anda mācījās horeogrāfijas vidusskolā, bet balerīna, kā to cerēja māte, Jaunatnes teātra ilggadējā izrāžu vadītāja Mirdza Zaice, no meitas neiznāca. Anda smejas: "Ēdu toreiz daudz par maz, tāpēc sirds bija par švaku, drīz vairs kājas pacelt nebija spēka, ārste teica - es nomiršot, ja turpināšot dejot." Pēdējos divus vidusskolas gadus Anda mācījās 3.vidusskolā vienā klasē ar Rasmu Garni. Abas kopā stājās konservatorijas Teātra fakultātē. Toreiz iestājās tikai Rasma, bet izkritēju vidū bija arī tagad pazīstamās aktrises Helga Dancberga un Astrīda Kairiša. Tagad Anda saka, ka no tiem laikiem Helga un Astrīda ir viņas mūža labākās draudzenes. Taču teātris bija jau dziļi sirdī, un Anda nerimās. Viņa devās uz Rīgas pantomīmu pie Roberta Ligera. Ligers atceras: "Mums toreiz bija talantīgs sastāvs - Ilze un Uldis Vazdiki, Pauls Butkēvičs, Leons Krivāns, Rasma Garne un citi. Es viņiem ieteicu stāties Dailes teātra 3.studijā, kuru 1958.gadā uzņēma Smiļģis. Anda bija puiciska meitene, īsts meteors, azartiska un teātrim atdevīga, teatrāla vārda labā nozīmē. Smiļģis viņu uzreiz paņēma un vēlāk labi ieredzēja." Studiju laikā Anda jau spēlēja lomas Dailes teātra izrādēs, tolaik jauno režisoru Pēteri Pētersonu gandrīz vai dieva vietā turēja, taču, studiju beidzot, jaunajai aktrisei Dailē vieta neatradās. Glābiņš bija Oļģerts Kroders, kurš Andu paaicināja uz Liepājas teātri. Aktrise atceras: "Tur bija kolosāls kolektīvs un forši aktieri, bet pēc gada Kroders aizbrauca uz augstākajiem režijas kursiem Maskavā un es atkal biju uz ielas. Atgriezusies Rīgā, Anda lūdzās, lai Pēteris Pētersons, nu jau būdams Dailes teātra galvenais režisors, paņem viņu teātrī. Anda taču jau studijas otrajā gadā nospēlēja speciāli viņai rakstītu lomu izrādē Sniega cilvēka bojā eja! Taču Pētersons jauno aktrisi nepaņēma. Roberts Ligers spriež: "Tā bija Andas laime nelaimē. Dailes teātrī viņas talants nebūtu izvērsies." 1964.gadā Anda debitēja Jaunatnes teātrī Guntas Bebres lomā Gunāra Priedes lugā Lasīja Bebre. Lomā viņas dublante bija Maija Vilka. No gadu attāluma skatoties, Anda smeldzīgi iesmejas: "Uz skatuves vienmēr gribēju būt pirmā. Vēlāk ar Maiju Vilku dublējos arī Gorkija Pēdējos, bet Maija tā arī nenospēlēja to lomu. Es uz skatuves nevienam ceļu negriezu, un Maiju, var teikt, izēdu." SAPRATĀS NO PUSVĀRDIEM Sākās Andas laiks Jaunatnes teātrī (1964-1992). Pēc gada vai pusotra viņu tā īsti ieraudzīja režisors Ādolfs Šapiro. Pirms piecpadsmit gadiem aktrises 50 gadu jubilejā Šapiro rakstīja žurnālā Teātra Vēstnesis: "Šī garkājainā, garrokainā, garkaklainā būtne, kas atbruņojošā dabiskumā kustējās pa skatuvi, bija pārsteidzoši līdzīga savām līdzaudzēm skatītāju zālē, viņas to uztvēra un pieņēma jauno aktrisi." Arī Ligers uzskata, ka Anda bija atraktīva un neparasti plastiska. Viņa nebija glancēti skaista meitene, taču Andai piemita īpašs šarms, kas piesaista režisorus. Anda kļuva par Šapiro aktrisi, bet viņš - par Andas mūža režisoru, viņas ābola otro pusīti mākslā. Abu kopīgais radošais un bezgala laimīgais mūžs teātrī ilga divdesmit septiņus gadus. Anda gan kategoriski skaidro: "Ādolfs bija man cilvēciski ļoti tuvs, bet brūtgāns viņš man nekad nav bijis, lai gan daudzi tā domāja." Andas tuvākais kolēģis un draugs Rūdolfs Plēpis uzskata, ka Šapiro bija viegli strādāt ar Andu: "Viņam nebija jātērē enerģija, abi sapratās no pusvārdiem. Anda bija konkrēta aktrise bez zvaigznes izpausmēm, stipri uz iekšu vērsta, viņai nepiemita ārišķības. Kā aktrise viņa neiekļāvās nekādos rāmjos, bet perfekti izpildīja visas režisora norādes." Lomas sekoja cita citai. Anda atceras: "Kā jau bērnu un jauniešu teātrī, spēlējām pa trīsdesmit izrādēm mēnesī. Pat nogurt nebija laika." Man visspilgtāk atmiņā palikusi Andas atveidotā Dzejnieka meitene Aleksandra Čaka dzejas drāmā Spēlē, Spēlmani!, ko 1972. gadā Jaunatnes teātrī iestudēja Pēteris Pētersons. Šo aktrises radīto tēlu noteikti atceras visi, kam bija lemts izrādi redzēt, - Dzejnieka Meitene bija vienreizējs ekspresijas un maiguma, pacilātības un piezemētības savijums. Dejā viņa lidoja pa skatuvi kā pārdabiska būtne! Pilnīgi negaidot 1976.gada sezonā Šapiro Andai iedalīja galveno vīrieša lomu Zelta zirgā - Antiņu. Anda domā: "Šapiro bija apnikuši labi noaugušie smukulīši, kas spēlēja Antiņus citos teātros, viņš Antiņā gribēja redzēt "sedzacītes daiļumu"." 1991.gadā žurnālā Teātra Vēstnesis Ādolfs Šapiro pamatoja savu tā laika izvēli: "Andā jaušama neiederības un neapmiera pievilcība, garīgās dzīves patstāvīgums, trauslums un rakstura stingrība." Drosmīgo aktrisi nesamulsināja Šapiro neprātīgā iedoma. Viņa necentās izrādē imitēt jaunekli, bet pārtapa tajā un valdzināja skatītājus ar apgarotības un jauneklīgās šķīstības pilnību. Toties izrādē Pēdējie Andas atveidotā Veročka drosmīgā izaicinājumā spēja izpildīt tiem laikiem gluži vai neprātīgu režisora ieceri - viņas varone lomas kulminācijā norāva naktskreklu un uz skatuves palika kaila. Šajā ainā nebija ne miņas no erotisma. Anda prata spēlēt uz naža asmens, talantīgi sakausējot cildeno un zemisko, mūžīgo un ikdienišķo, smieklīgo un nopietno. Divdesmit septiņos darba gados Jaunatnes teātrī Anda nospēlēja aptuveni četrdesmit lomu, atveidojot smieklīgas un dramatiskas, graciozas un ērmotas, aizkustinošas un nopietnas būtnes. PIRMS KRITIENA BEZDIBENĪ Rembatē, drēgnajā istabā sēžot, Anda iedegas: "Aktieris, kas spēlē galvenās lomas, paņem zāli nevis ar smuki norunātu tekstu vai veiksmīgu mizanscēnu, bet ar strāvām. Jābūt arī rakstura krampim." Bijušais Jaunatnes teātra aktieris Andris Mekšs atceras: "Anda strādāja viegli, nestaigāja pārmocījusies, nedrebinājās aiz kulisēm. Viņa lomas veidoja, kā Imants Kalniņš mūziku rakstīja, ka visiem likās - nekas nav vieglāk kā uzrakstīt mūziku izrādei." Andris arī bilst, ka bez sava teātra morāli un arī fiziski salūza gandrīz visi aktieri: "Kuri tad no mūsējiem vairs kāpuši uz skatuves?" Jaunatnes teātra aktrise Inta Bankoviča, kas pēc teātra slēgšanas arī vairs neatrada īstu pamatu zem kājām un tagad Īrijā novāc lociņus, 1976.gadā izvēlējās Andu par savu teātra krustmāti. Inta atceras: "Anda dzīvē bija diezgan neizskatīga, pat pelēka vienpate, viņa nemīlēja tusēties teātrī, arī kafejnīcā parasti centās apsēsties viena pati, bet uz skatuves viņa pārtapa, kļuva šarmanta un apburoša." Inta atceras, ka Anda astoņus gadus bija teātra partijas organizācijas sekretāre un mākslas padomes locekle, bet "to partijas dzīvi vadīja citi, Anda tikai sēdēja sapulcēs un nesa protokolus uz komjaunatnes centrālkomiteju". Talantīgās aktrises īstā bohēma sākās ārpusē. Viņas draugu vidū bija tās pašas mājas iemītnieks aktieris Artūrs Dimiters, komunālā dzīvokļa intelektuālās kaimiņienes, kuras vienmēr risināja gudras runas, uzpīpēja un iemalkoja vīnu, pāragri no dzīves aizgājusī aktrise Māra Krauze un citi. Tolaik Andas dzīvē ienāca arī televīzijas un radio skaņu operators un mūzikas noformētājs Ivars Davidovičs, kuru negribēja pieņemt Andas tuvinieki, jo, kā atceras Helga Dancberga: "Ivars allaž bija bez naudas, vienmēr aptekalējams, mīlēja iedzert." Tā bija Andas dzīve ārpus teātra. Savs režisors, savs teātris, lielas, skaistas un kārotas lomas, vīrieši, kas Andu bija mīlējuši, un tie, kurus mīlēja Anda, jauka meita Anna - mīlestības bērns, kuras tēvs ir Pēterburgas režisors Andrejs Andrejevs. Ar tādu apskaužamu dzīves bilanci Anda nosvinēja savu piecdesmito dzimšanas dienu, nenojaušot, ka stāv tikai soļa attālumā no bezdibeņa. PRIEKŠKARS AIZVERAS Andai bija tikai piecdesmit viens gads, kad 1992.gadā tika slēgts Jaunatnes teātris. Andris Mekšs saka: "Mēs dzīvojām kā liela ģimene, un teātris mums bija kā cietoksnis, sava māja ar kopīgu "naturālo saimniecību", priekiem un bēdām. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas Anda ar savu profesionalitāti un iespējām nekur nebūtu pazudusi. Taču viņa bija tikai Jaunatnes teātra un tikai sava režisora aktrise. Šapiro aizbrauca uz Maskavu, un Anda palika viena kā okeānā izmesta. Pēc teātra slēgšanas gandrīz neviens no mums neko īpašu uz skatuves vairs nedarīja, bet, kamēr citi kaut kā kārpījās, visjūtīgākie, tie ar plikajiem nerviem, spēji sabruka. Andai pastiprinājās problēmas ar alkoholu, pārtrūka attiecības ar meitu, ar māsu.""Uzskatu Andu par godīgāko cilvēku, kādu jebkad esmu sastapusi. Viņa bija un ir godīga savā darbā, savās kļūdās un atziņās, veiksmēs un neveiksmēs. Anda nekad nav centusies izskatīties labāka, nekā viņa ir patiesībā, un es zinu, ka Anda nekad nenodos cilvēku, kas sēdējis viņas ķēķī," - tā par draudzeni saka aktrise Helga Dancberga. Viņa uzsver Andas neparastību. Tā draudzenei esot Dieva dota: "Anda nevarēja un arī negribēja pielāgoties stereotipiem dzīvē un mākslā. Tas bija viņas spēks uz skatuves un vājums dzīvē. Viņa bija talantīga, taču savu dzīvi neprata kārtot. Ar vīriešiem Anda negribēja vai neprata nodibināt ilgstošas attiecības, kaut arī bieži bija iemīlējusies. Andas būtība nav arī sievietes mātes loma." Rūdolfs Plēpis, kura liktenis pēc Jaunatnes teātra slēgšanas tāpat kā Andai izvērsās par izmisīgu cīņu par savu pastāvēšanu, esību un eksistenci, sarūgtināts bilst: "Neviens nesapratīs, kas notika mūsu dvēselēs pēc teātra likvidācijas, neviens par to arī neinteresējās. Tuviniekiem vajag uzupurēties cilvēkam grūtā brīdī, bet tas prasa fiziskas un morālas pūles. Andai tagad ir grūti, un, protams, tajā ir arī viņas pašas vaina. Gadiem ritot, viss nāk uz āru. Slimība vispirms." Novērtējot mākslinieci kā praktiskās dzīves jautājumus kārtot nespējīgu un klusu cilvēku, Andu apšmauca dzīvokļa un mantotās zemes pircēji. Tagad Anda ar savu Ivaru palikuši pliki un basi zem sveša jumta. Tāda ir Andas Zaices skarbā realitāte, pārkāpjot 65 gadu slieksni, kaut arī dzīve reiz šķita tik daudzsološa. 2001.gadā Anda mēģināja atgriezties teātrī - Anita Knēta piedāvāja viņai lomu savā lugā Dvēseles striptīzs. Atgriešanās bija kā vāja bijušā atblāzma, Anda to apzinājās, bet viņa bija uz skatuves, kaut arī tikai dažās nospēlētās izrādēs! Anita Knēta nesavtīgi cenšas Andai palīdzēt arī tagad un cer, ka aktrise rudenī spēlēs lomu viņas jaunajā lugā. Taču Anda naktīs redz tikai vienu sapni: "Es ieeju teātrī, ne vecajā Dailītē, bet baptistu mājā, Ādolfs atkal ir atpakaļ, teātris darbojas, mūs sauc uz mēģinājumu, Rūdis stāv uz mūsu platajām kāpnēm un smaidot saka - uz priekšu!..." Anda vēl cer: "Varbūt atgriezīšos arī ķinītī un televīzijā - kālab ne?" Taču Anda apjauš arī dzīves realitāti: "Visvairāk tomēr gribētos savu dzīvokli, lai man ir miers un silta vanna. Naktīs štukoju, ka teātris bija mani spēka un brieduma gadi. Tagad ir vecums, tāpēc gribas siltumu. Līdz rudenim tas būtu jānokārto... Es nopirktu televizoru, skatītos un lamātu tos brazīliešu seriālus. Iegādātos kādas divdesmit grāmatas un varbūt arī kompīti... Zini, es visu laiku esmu grāmatu badā.".