Jānis Veselis, kas apmulsināja romānisti

Daži romāni pat likti malā un sākti atkal no jauna. Kaut gan Veselis pats uzskatījis, ka viņš neatzīst dzīves reālistisko tēlojumu, meklējis vairāk simboliku, tomēr Ķuzānes kundze, pētot šo personību, atzīst, ka tā neesot taisnība. Viņa iepazinusi vairākus Veseļa romānu prototipus, arī rakstnieka sieva Mirdza ir dziļi pārliecināta, ka tie notikumi, kas risinājušies rakstnieka dzīvē, ir rādīti arī viņa darbos. Tāpat kā Lilijas Pužes, rakstnieka līdzgaitnieces ASV, Kalamazū, apkopotā notikumu hronoloģija daudzu gadu garumā un Veseļa ģimenes glabātais dzimtas koks desmit paaudzēs. Saules koka meklētājs ir Lūcijas Ķuzānes visilgāk rakstītais darbs - sākts 1989.gadā un pabeigts tikai tagad. «Biju uzrakstījusi gandrīz pus grāmatu, kad rakstnieka sieva Mirdza man uzticēja Jāņa Veseļa kaislīgās mīlestības stāstu piezīmes, un es sapratu, ka iepriekš rakstītais nekam neder. Aptvēru arī to, ka vīriešu psiholoģija man ir sveša un nesaprotama. Aleksandrs Pelēcis kādreiz teica, ka man nenāktu par skādi uzrakstīt glupās meitas piezīmes. Jā, neliegšos, es dzīvi bieži vien uztveru pārāk vientiesīgi un tāpēc var gadīties, ka īstenošu Aleksandra Pelēča ideju. Mīlestības stāsti mani tā pārsteidza, ka ilgu laiku nespēju uzrakstīt ne rindu. Piezīmēs bija fiksētas rakstnieka sirdsmīļotās draudzenes, intīmo notikumu smalks apraksts, turklāt neaizmirstot norādīt katras jaukās būtnes dzimšanas gadu. Protams, tiem, kas raksta dienasgrāmatu, un vēl intīmo, jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk to var izlasīt vēl kāds. Šajā gadījumā tā bija rakstnieka sieva Mirdza, kurai viņš uzticēja sava dzīvokļa atslēgu īsi pirms aizbraukšanas no Latvijas. Mirdza ar bērniem dzīvoja Šķērsielā un nemēdza kontrolēt kaislīgo dzīvesdraugu. Pēc mīlestības stāstu saņemšanas man, protams, radās jautājums, cik dziļi es drīkstu atklāt Jāņa Veseļa bagāto intīmo dzīvi. Manā darbā ir diezgan daudz fragmentu no rakstnieka dienasgrāmatas, bet kaislīgākie tomēr palikuši aiz kadra. Kautrīgs lauku zēns Ienākot Rīgā 1920.gadā, vienīgā tēma, kurā Jānis Veselis nevarēja saviem jaunajiem draugiem dzejniekiem izskriet līdzi, bija izcilas sievietes apdziedāšana. Sudrabkalns rakstīja vārsmas Klodijai, Linards Laicens radīja poēmu Ho-Tai. Laimīgie, kam atļauts mīlēt skaistas aktrises vai mākslinieces! Jāņa Veseļa lokā bija tikai smagnējas lauku meitas vai gaisīgas skuķes - ģimnāzistes. Viņš skuma, taču mierinājās: neko darīt, ja daba tevi radījusi neglītu - ar apaļu zemnieka ģīmi, strupu augumu un smagām rokām. Ne Sudrabkalna augstās pieres, ne Linarda spožo acu, ne Konrāda Ubāna deguna, kas bija tik dižciltīgs kā Dorianam Grejam. Lūk, kā Veseli raksturoja dziedātājs Mariss Vētra: «Pret spilgtajām sienām viņš izskatījās kā kautrs lauku zēns, kas ievests trakomājas visneprātīgākajā nodaļā. Pelēki blonds, smags kā no laukakmens cirsts, viņš bija kluss kā nobijies, mierīgs, lēns...» Veselis bija dziļi pārliecināts, un tas ir pausts arī daudzos viņa darbos, ka mūsu dzīvība mūžības plūsmā izpaužas trijās stadijās. Pirmā, kad cilvēks piepilda tikai no dabas dotos instinktus un miesas vajadzības. Nav sacīts, ka šajā esības modelī nebūtu viengabalainu raksturu. Ir. Un daudz tādu, kuri rokās tur varu un spēj valdīt pār citiem. Taču viņi iztiek bez augstākām vēlmēm. Tā nodzīvo un mirst. Un, ja dvēselei tiek atvēlēts tālāks ceļš, viņi iet uz otro esības veidu. Tas ir - cilvēks dabiskajās vēlmēs vairs nerod apmierinājumu, bet ilgojas pēc kaut kā dižāka un cēlāka, cīnās uz augšu. Viņš aizmet prom miesas kaislības, kļūst pazemīgs, sirdsšķīsts, izstaro labvēlību un mīļumu, taču līdz savas dzīves galam paliek vientuļnieks. Trešais posms - dvēselei nākošā mūžā atļauts celties vēl augstāk. Tie cilvēki piedzimst garīgi apdāvināti, dzīves laikā kļūst radoši ģēniji, apjauš mūžības norises. Bet... lai iegūtu atziņas pilnību, caur sevi grib izpētīt dzīves noslēpumus, tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem iesaistās visādās baudās, it sevišķi tajā, ko dēvē par mīlestību.» Māra, Aida, Angelika, Ženija, Signe... «Ap Jāņiem no Tirzas biju atpakaļ Rīgā un braucu uz Neretu. Laime bija lēmusi braukt kopā ar Māru, kas tikko beigusi Draudziņas ģimnāziju un skaista, jauna, mirdzoša vērās dzīvē. Viņa bija ļoti valšķīga un visādi centās mani ievilkt sarunā. Kad rudenī atgriezos Rīgā (..), man bija maza, silta un vakarpusē saulaina istabiņa... Māru es pa reizei skūpstīju, drašķījāmies. Man bija sācis mīlestībā labi iet, un es viņu neturēju vairs par ko sevišķu, kaut vecā patika nebija izdzisusi. Mani mīlēja kaisli un atdevīgi Aida, es patiku Angelikai un Ženijai, Signei un citām meitenēm, kas nejaušāk ar mani satikās. Reiz es Mārai tieši noprasīju: «Ko tu nāc pie manis? Ko tu gribi?...» Reiz es viņai iečukstēju ausī, pavilcis blondos matus nost no tās: «Es gribu tevi kā sievu. Piederi man!» Viņa nekā uz to neatbildēja un nāca atkal. Tad es kļuvu stingrāks un teicu vārdus, ko viņa vēlāk skumju brīžos pieminēja: «Ja tu negribi man atdoties, tad nenāc vairs, tad tu neesi man vajadzīga!» Šim ultimātam viņa padevās un apsolījās.» Sakars ar Māru netraucē satikties arī ar divām dzejniecēm Aliju un Aidu. «Abas dzejnieces zināja, ka ir sāncenses, un man draudēja izjukt sakars ar abām. Tas tomēr nenotika. Stipri iemīlējušās sievietes taisni tad dubulto savus glāstus, padevību un atdošanās gribu, kad viņas noteikti zina, ka arī cita sieviete bauda to pašu. Ar savu kvēli un dedzību viņas cenšas vīrieti tā aplaimot un nokausēt, lai otrai nekas nepaliktu pāri... Reiz redzēju dievturos visas trīs manas mīļās blakus: Hermīni, Veltu un Saulīti. Hermīne bija greizsirdīga, bet prata to noslēpt... Saulīte par Veltas esību manā dzīvē vēlāk bija dabūjusi zināt, bet Velta par Saulīti - ne. Reiz pēc teātra izrādes ar Veltu nācām pie manis un kāpnēs sastapām Saulīti. Veltīgi izklauvējusies, viņa kāpa lejā. Par laimi bija tumšs kā akā un, mūs nepazinusi, Saulīte pagāja garām... (..) Milda bija tikpat blonda kā Saulīte. Bet viņa man nepiederēja un darīšot to tikai tad, ja es viņu apprecēšot. Solīja visādus labumus savās mājās: atsevišķu istabu, medu un mierīgu dzīvi. Vispār - tai laikā daudzas gribēja, lai viņas precu. Vēl februārī Uļa atnāca pie manis un ar asarām pārplūdušu seju sacīja: «Salaulāsimies, Jankiņ!» No šī brīža mēs izšķīrāmies galīgi.» Ja Jānis Veselis savu dzīvi būtu veltījis tikai erotiskajai tēmai, tad droši vien Lūcija Ķuzāne pēc mīlestības stāstu izlasīšanas būtu atteikusies no domas par romāna rakstīšanu. Bet daudzi viņa darbi tiecas daudz augstāk. Antons Austriņš pat uzskatījis, ka Veselim būšot lemts sasniegt Blaumaņa augstumus, un līdzgaitnieki šādu nākotnes zīlēšanu neesot skauduši. L.Ķuzāne: «Jānim Veselim ļoti nepatika kritiski izteikumi par saviem darbiem. Tiklīdz tie tika asāk vērtēti, viņš aizdegās kā sauss žagaru blāķis. Rakstnieks uzskatīja, ka neviens no kritiķiem nav pacēlies tajos augstumos, kuros kritiķim jābūt. Tā literātu aprindās pamazām vien veidojās uzskats, ka ne miņas vairs no kautrīgā lauku zēna.» Romāna vēsturiskā aploce Saules koka meklētājā ir daudz vēsturisku epizožu, un no tām arī saprotams, kāpēc Veselis tomēr atteicies no darbošanās nedaudz iepazītajā politikas laukā. Rakstniece pastāstīja, ka nav zināms, vai Jānis Veselis gāja uz balsošanu 1940.gadā par Darba tautas bloka sarakstu kā vienīgo tajā 14. un 15.jūlijā. Vai viņš paklausīja Kārļa Skalbes padomam: «Latviešu tautai tagad jābūt kā zālei, kas pieplok pie zemes, kad negaiss iet pāri, lai vēlāk varētu celties.» Kad sanāca jaunā valdība, Jānim Veselim atlika tikai pabrīnīties, ka viņa kolēģi no Jaunākajām Ziņām pacēlušies varas virsotnē. Iepriekš domādams neizdomātu, ka pašā spicē nāks PEN kluba priekšsēdis Kirhenšteins, ka ministros tiks inteliģentais Atpūtas redaktors Jūlijs Lācis, ar kuru saviesīgos vakaros nez cik reizes kopā būts. Un Vilis Lācis, kas ar saviem romāniem Benjamiņiem un pats sev pelnīja brangu naudu. Un Pēteris Blaus - Jaunāko Ziņu redaktors - no aizsargu rotas komandiera pēkšņi izšķīlās komunists... Jaunākās Ziņas atteicās no Jāņa Veseļa, Kārļa Skalbes un vēl dažiem autoriem tajā īsajā pastāvēšanas laikā, kas vēl bija atlicis. Jānis Veselis tomēr netika represēts un nokļuva Amerikā, bet šo laika posmu Lūcija Ķuzāne vairs nepēta, jo, viņasprāt, kas nav bijis trimdā, tas arī to nespēj līdz galam izprast. «Tāpat kā tie, kas nav pārdzīvojuši Sibīriju, nespēj šos moku ceļus attēlot patiesi. To sapratu tad, kad lasīju Zentas Mauriņas romānu Bērzu tāss. Tur, kur rakstniece Sibīrijas tēlojumā izmantojusi Aleksandra Pelēča vēstules, viss ir kārtībā, bet tiklīdz pati cenšas iedomāties Sibīrijas dzīvi, tā rakstītais atstāj nezinoša cilvēka iespaidu. Tāpēc arī mana grāmata beidzas ar Veseļa aizbraukšanu.» 1996.gada oktobrī, pateicotes Lūcijas Ķuzānes neatlaidībai, tika iesvētīts rakstnieka piemiņas akmens. Un tā netālu no Neretas, ceļa līkumā starp Kaneniekiem jeb rakstnieka Jāņa Kļaviņa (pazīstams ar pseidonīmu Asmas Jancis) un Veseļa dzimtas Āniņiem stāv akmens ar uzrakstu: Jānis Veselis Āniņos.