Jaunie, kas grib būt tie paši vecie

Otrs biežāk minētais nosacījums ir orientācija uz jauniem, inteliģentiem līderiem, kuri pamazām iezīmējas - Egīls Baldzēns (LSDSP) un Gundars Bojārs (LSDP). Uz 7.Saeimas vēlēšanām abas partijas jau gāja ar vienotu programmu, un līdz nākamā gada martam iecerēts pabeigt vienotu statūtu izstrādāšanu. Apvienošanās kongress, pēc J.Ādamsona aplēsēm, varētu notikt aprīļa beigās vai maijā. Būtiskākā atšķirība starp abiem politiskajiem spēkiem ir to vēsturiskās saknes. LSDSP ir vienīgā Latvijas brīvvalsts laika partija, kas savu darbību turpināja arī okupācijas gados, kad Zviedrijā darbojās LSDSP ārzemju komiteja. 1989.gada 26.jūlijā Latvijā tika atjaunota Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbība. LSDP radās nesenākā pagātnē. 1990.gada februārī izveidojās Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija (LNKP). 1990.gada 15.septembrī tā tika pārdēvēta par Latvijas Demokrātisko darba partiju. 1995.gada 14.oktobrī LDDP kļuva par Latvijas Sociāldemokrātisko partiju. 1996.gada 26.februārī nodomu protokolu par Sociāldemokrātiskās kustības izveidošanu parakstīja LSDSP, LSDP un Maznodrošināto politiskā apvienība. LSDSP - pirmā alternatīva PSKP Iniciatīva par 1904.gadā dibinātās LSDSP darbības atjaunošanu dzima LTF paspārnē, un to virzīja toreizējais LU pasniedzējs Valdis Šteins. Viņš arī kļuva par partijas pirmo priekšsēdētāju 1989.gada 2. un 3.decembrī Jūrmalā notikušajā partijas 20.kongresā. Tajā ievēlētā Centrālā komiteja pārņēma LSDSP Ārzemju komitejas pilnvaras. LSDSP bija par neatkarīgu valsti atšķirībā no LTF, kas tolaik runāja tikai par valstisko suverenitāti. «Tieši šā iemesla dēļ es Tautas fronti tikai atbalstīju, bet tajā nedarbojos,» saka E.Baldzēns, kas ir LSDSP biedrs kopš tās atjaunošanas pirmās dienas 1989.gada 26.jūlijā, kad organizācijā iestājās gan Jānis Dinevičs, kurš vēlāk ieņēma nozīmīgu vietu partijas vadībā, gan Normunds Beļskis, kas no tās aizgāja reizē ar V.Šteinu pēc nesaskaņām organizācijas iekšienē. E.Baldzēns atceras, ka «pazīstamais partiju veidotājs» Jānis Krūmiņš, kuram esot nopelni Latvijas ceļa, Saimnieka un Jaunās partijas izveidē, «savu roku pielicis arī pie sociāldemokrātiem, bet savā darbībā mēs viņa klātbūtni nejutām». Jāatceroties arī tas, ka sociāldemokrāti Latvijā darbojušies arī pagrīdē pirms partijas atjaunošanas. «LSDSP ārzemju komiteja no trimdas organizācijām tika vērtēta kā īpaši bīstama, jo tai bija sakari ar rietumu sociāldemokrātiem,» stāsta E.Baldzēns. Viņš arī atgādina, ka LSDSP tomēr ir tikai otrā partija, kas atmodas gados izveidojās Latvijā - pirmā bijusi Jura Vidiņa vadītā Latvijas Atdzimšanas partija, «taču sociāldemokrāti bija pirmie, kas uzdrošinājās nākt pret PSKP ar nopietnu alternatīvu partiju». Neatkarīgas valsts ideju pauda arī LNNK, bet tā bija kustība, nevis partija. Cīņa par LSDSP rada nesaskaņas LSDSP lēmums nepieļaut bijušo kompartijas biedru iesaistīšanos partijā bija viens no iemesliem, kāpēc no tās atšķēlās mērenākā daļa, 1990.gada 7.aprīlī izveidojot Latvijas Sociāldemokrātisko partiju, par kuras priekšsēdētāju kļuva J.Dinevičs. Jāpiebilst, ka tai nav nekāda saistība ar J.Bojāra partiju, kas vēlāk pārņēma šo nosaukumu. 1990.gada 1. un 2.decembrī LSDSP 21.kongresā V.Šteins atkāpās no amata un par priekšsēdētāju kļuva dzejnieks Uldis Bērziņš, bet nākamā gada sākumā, kas paliks vēsturē ar barikāžu dienām, tika pieņemts lēmums par abu partiju apvienošanos, kas notika 1991.gada 28. un 29.decembrī un kurā par priekšsēdētāju ievēlēja U.Bērziņu, par vietniekiem - E.Baldzēnu un Arni Mugurēviču. E.Baldzēns atceras, ka cīņu par sociāldemokrātiem to ietekmes dēļ rietumos ir sākuši trīs grupējumi - reformu komunisti ar nelaiķi Ivaru Ķezberu vadībā; LTF mērenais spārns, kuru pārstāvēja J.Dinevičs, kā arī LTF nacionāli radikālais spārns, kurā bija ne tikai V.Šteins, bet arī, piemēram, Baiba Pētersone. Viens no cīņas iemesliem, pēc E.Baldzēna domām, bija arī tas, ka LSDSP bija vienīgā brīvvalsts partija, kas nebija pārtraukusi savu darbību, kā arī bija Sociālistiskās Internacionāles dalībpartija ar vērā ņemamiem personīgajiem kontaktiem, kam tolaik bija liela nozīme. Nesraugoties uz sašķeltību, divas partijas izdevās apvienot ar pavisam niecīgiem zaudējumiem - no organizācijas aizgājuši kādi pieci cilvēki, ieskaitot V.Šteinu. Par vienojošo figūru tiek uzskatīts dzejnieks U.Bērziņš. Bojāra partija dzimst, atšķeļoties no PSKP Galvenais iemesls šaubām par sociāldemokrātu iespējām iekļauties Eiropas apritē ir tieši tās vienas daļas saistība ar bijušo kompartiju. 1990.gada 24.februārī, pieņemot lēmumu par izstāšanos no PSKP, tika izveidota LNKP. Tās dibināšanas kongresā 14.aprīlī par partijas priekšsēdētāju ievēlēja I.Ķezberu. Valdis Blūzma grāmatā Latvijas valsts atjaunošana raksta, ka «LNKP programma nepārprotami liecināja par jaunās partijas sociāldemokrātisko ievirzi». Tā paša gada nogalē organizācija tiek pārdēvēta par Latvijas Demokrātisko darba partiju, kuras vairākums ir par sociāldemokrātiskas ievirzes saglabāšanu. J.Bojārs par LDDP priekšsēdētāju tiek ievēlēts 1991.gada decembrī. LDDP un LSDSP līdzās Zemnieku savienībai šajā laikā ir skaitliski lielākās politiskās partijas Latvijā. Uz 5.Saeimas vēlēšanām LSDSP un LDDP gāja katra ar savu sarakstu, un ne viena, ne otra vēlēšanās neieguva pat 2% vēlētāju atbalsta. Galvenais iemesls, kāpēc tās startēja šķirti, bijis tas, ka LDDP runāja par otro Latvijas Republiku un jaunas valsts veidošanu, kas sociāldemokrātiem nebija pieņemams. 6.Saeimas vēlēšanās abi politiskie spēki jau startēja vienā sarakstā un ieguva 4,67% balsu, kas liecināja par uzskatāmu pietuvināšanos procentu barjerai. Tūlīt pēc vēlēšanām J.Bojārs vērsās pie sociāldemokrātiem, lūdzot piekrišanu partijas nosaukuma maiņai - jau oktobrī LDDP tika pārdēvēta par LSDP. «Mums nebija iebildumu. Juris Bojārs rīkojās ļoti strauji, tam iemesls bija arī kuluāros klīstošā informācija, ka par LSDP savu organizāciju bija iecerējusi pārdēvēt Demokrātiskā partija Saimnieks, kas rīkotos atbilstoši savām interesēm - Saimnieks gribēja izrauties starptautiski,» stāsta E.Baldzēns. Par to ir runāts maz un tam arī nav īsti motivētas liecības, ja neskaita kādu tolaik iecerētu, bet nenotikušu DPS kongresu. Abu sociāldemokrātu partiju pirmais ievērojamākais panākums ir uzvara Rīgas domes vēlēšanās 1997.gadā. Par otro var uzskatīt iekļūšanu 7.Saeimā, iegūstot 14 vietas. Tas tiek skaidrots gan ar līderu popularitāti, gan ar apvienības deklarētajiem uzdevumiem par vidusslāņa veidošanu un īpašo pievēršanos sociālajām problēmām, kas skar cilvēku ikdienu. Par sociāldemokrātiem balsoja arī tie, kas bija vīlušies pie varas esošajās partijās, bet tieši ar šiem politiskajiem spēkiem sociāldemokrāti tagad gatavojas sadarboties jaunās valdības ietvaros, kas no LSDA pozīcijām ir reālākā iespēja vismaz nedaudz īstenot savus mērķus. Taču J.Bojāra un J.Ādamsona pirms vēlēšanām pausto pārliecību, ka sociāldemokrāti būs vadībā, daudzi nopietni sāka uztvert tikai tad, kad valdību veidojošais Latvijas ceļš izteica šādu piedāvājumu. Lielā mērā tas notika, arī ievērojot partiju sponsoru vēlmi nepieļaut Tautas partijas nākšanu pie varas. TP ģenerālsekretārs Gundars Bērziņš uzskata, ka jāļauj sociāldemokrātiem piedalīties valdībā, lai sabiedrība redzētu, kā tas ir. «Valsti no Alberta Kaula arī izārstēja, tikai pielaižot viņu pie varas,» saka G.Bērziņš. Nostiprināšanās ir LSDA iekšējais darbs Sociāldemokrātu iespējām pārvarēt šķēršļus, kas liedz to uzskatīt par eiropeisku partiju, tic gan tēvzemietis Māris Grīnblats, gan Tautas partijas deputāts Māris Vītols, gan ceļinieks Edvīns Inkēns. Viņš arī domā, ka abām organizācijām ir jāapvienojas. «Kāpēc gan neprognozējamā Saimnieka vietā nevarētu būt prognozējamāki sociāldemokrāti? Bet tas ir laika jautājums. Ja būs iekšējā vēlme, sociāldemokrāti var gada laikā nostiprināties, tajā skaitā - apvienojoties, varbūt atbrīvojoties no cilvēkiem, kas nav pārāk sociāldemokrātiski,» saka M.Grīnblats, pieļaujot nepieciešamību orientēties arī uz jauniem līderiem, «nostiprinot personas, kas sociāldemokrātos ir saprātīgas un eiropeiskas». M.Vītols atzīst, ka cerīgi raugās uz jaunu cilvēku iesaistīšanos politikā caur sociāldemokrātiem un «uz jaunām figūrām, kuras sociāldemokrātiju pārstāv publiskajā jomā». Šeit varētu minēt LSDA frakcijas priekšsēdētāju E.Baldzēnu, kuram jau ir liela politiskā pieredze, kā arī J.Bojāra dēlu G.Bojāru, ko apvienība deleģēja Saeimas priekšsēdētāja biedra amatam. J.Ādamsons pieļāva, ka apvienošanās kongresā partija varētu izšķirties par diviem līdzpriekšsēdētājiem. Apvienības panākumus skaidro arī ar līderu J.Ādamsona un J.Bojāra atpazīstamību un popularitāti. Tiesa gan, kuluāros ik pa laikam tiek runāts, ka starp abiem ir pretrunas, bet publiski to nav izdevies novērot. Taču tas, ka abu sociāldemokrātu partiju līderi bijuši saistīti ar VDK, pēc vairāku politiķu domām, ir nopietns šķērslis šo partiju ieiešanai Eiropas apritē, tāpēc jaunu līderu izraudzīšanās apvienībai varētu būt objektīva nepieciešamība. G.Bojārs norāda, ka reģionos abas organizācijas faktiski jau esot apvienojušās, Liepājā partijām ir arī kopējs birojs. «Apvienošanās vairs ir tikai augšu, nevis apakšu problēma, rajonos nesaskata atšķirību, tikai redz, ka ir divi līderi,» saka G.Bojārs, pastāstot, ka panākta vienošanās par sadarbību un delegāciju apmaiņu ar sociāldemokrātiem Eiroparlamentā. Viņš atgādināja - aptaujas liecinot, ka sociāldemokrāti vairs netiekot uzskatīti par draudiem Latvijas labklājībai. E.Baldzēns mēģinājumu salīdzināt Latvijas sociāldemokrātus ar attīstīto Rietumeiropas valstu sociāldemokrātiem un šī salīdzinājuma izmantošanu, lai teiktu, ka «mūsējie jau nav tādi, kā tie», uzskata par nekorektu - problēmas, par kurām jādomā Latvijā, Rietumeiropu nodarbināja 50.gados, līdz ar to pilnīgi atšķirīgi ir arī uzdevumi, rīcības programmas un politika šeit un rietumos. «Nevienā Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstī nav tādas problēmas ar ēnu ekonomiku, korupciju un organizēto noziedzību,» saka E.Baldzēns, pieminot arī nepieciešamību nostiprināt Latviju kā nacionālu valsti. Ar to arī LSDA atšķiras no pārējiem kreisajiem spēkiem parlamentā.