Jubileja bez autorkoncerta

Mūzika un koncertdzīve rit savu gaitu, un arī mans darbs rit savu gaitu. Autorkoncerti, kādu jau daudz bijis un, cerams, vēl būs, lai top dabiski un neatkarīgi,» viņa atbild, skaļos jubilejas pasākumus novēlot tiem, kas bez publicitātes strādā ikdienas darbu. «Tad gan - kad pienāk piecdesmit, beidzot ir liels baļļuks. Manā profesijā publicitātes ir gana: pirmatskaņojumi, koncerti, Dziesmu svētki. Arī svinību nebūs, jo parasti dzimšanas dienu atzīmēju kopā ar vārdadienu, kas seko pēc nepilna mēneša. Turklāt sagatavotās ballītes ne vienmēr ir jaukākās. Vissiltākajā atmiņā palikušas improvizētās, spontānās.» Vienkārši es Aicināta atskatīties uz sasniegto, komponiste saka, ka «būtu grēks sūdzēties par savu mūziķes dzīvi. Ir daudz rosinājumu rakstīt, tāpēc varu justies ļoti laimīga. Nezin kāpēc sievietes mēdz iedalīt karjeras sievietēs un mājsaimniecēs. Neesmu ne viena, ne otra. Esmu vienkārši es un jūtos labi tā, kā ir. Apliecināšanās profesijā man nav pats galvenais, jo gribas justies ne tikai stiprai, bet arī vājai un saudzējamai. Protams, svarīga arī vienkārši veiksme - laimīgā stunda, kad tevi kāds ierauga, ieceļ saulītē un tu kļūsti populārs.» Interesanti, ka tagad populāros Dziesmu svētku hitus Kur tu biji, bāleliņi un Neba maize pate nāca komponiste sacerējusi jau agrā jaunībā, taču tolaik uz viņas pusi vēl neviens neskatījās. Taču dziesmas dzīvojušas savu dzīvi, kļuva arvien pieprasītākas koros, līdz tika ieraudzītas. Kur tu biji, bāleliņi iekļauta arī šovasar gaidāmo Dziesmu svētku kopkora repertuārā. Selga domā, ka kori viņas mūziku tik ļoti iemīļojuši tāpēc, ka viņa allaž centusies darīt dziedāšanu jauku un ērtu. «Vienmēr cenšos panākt māksliniecisko efektu ar līdzekļiem, kas nenomoka dziedātāju. Protams, vieglāk būtu rakstīt, nedomājot: es tā dzirdu, es tā jūtu...» Pagājušā gada lielākā raža bijusi Zemes dziesma simfoniskajam orķestrim un sieviešu korim. To komponējot, pēc ilgiem laikiem bijusi sadarbība ar dzimtās Liepājas orķestri un sieviešu kori Aija. Savukārt tikko kā Amerikā atskaņoto Ņujorkas latviešu kora diriģenta Andreja Jansona pasūtīto kantāti Ziemassvētku zvanu dziesmas autore pat nav vēl dzirdējusi. Pavisam prozaiska iemesla dēļ - orķestra arodbiedrība liegusi koncertu ierakstīt. Plāni bez paslēpēm Selga Mence nav māņticīga, tāpēc ir ar mieru nedaudz pavērt skatam nākotnes ieceres. «Tik un tā komponists neraksta slepus, vienatnē, lai tad pēkšņi mūzika nāktu gaismā. Parasti mūzika rodas kontaktā ar izpildītājiem, topošie darbi arī jāpiesaka finansējuma projektu konkursos.» Jau tikpat kā pabeigts ir liels skaņdarbs korim Ave sol, kas to pasūtījis Baltijas valstu jaunās mūzikas koncertam. «Centos izmantot kori dažādos telpiskos izkārtojumos: gan apkārt publikai, gan ansambļos, gan kustībā,» stāsta autore. Akustiskie meklējumi mērķēti uz Latvijas Universitātes aulu, kur pavasarī notiks pirmatskaņojums. Sadarbība briest arī ar diriģentu Māri Sirmo un jauniešu kori Kamēr... Nesen laimējies saņemt Mūzikas akadēmijas labvēles Māras Doles stipendiju instrumentāla trio komponēšanai. Profesore starp laikiem Mūzikas akadēmijā Selgu Menci tagad jau godā par profesori, un studenti pie viņas nāk uz vēsturiskām leģendām apvīto klasi, kurā savulaik strādāja pats konservatorijas dibinātājs Jāzeps Vītols. Ienākot to allaž atgādina stiklotās durvis, caur kurām redzams blakustelpā iekārtotais muzejs. «Muzejs ir aiz stikla, bet es šeit drīzāk izjūtu pārmantotības garu no laikiem, kad vēl pati biju studente un šajā klasē vēl strādāja vecmeistari Jānis Ivanovs un Ādolfs Skulte. Man bieži šķiet - pagājis tik īss laiks!» stāsta Selga. Viņa priecājas, ka atdzimusi jauniešu interese par komponēšanu. «Tiesa, visrezultatīvāk būtu pirms tam apgūt citu mūzikas specialitāti. Diemžēl otra augstskolas izglītība ir iegūstama tikai par maksu... Jāprot sevi mobilizēt, lai spētu strādāt gan maizes darbā, gan atrast laiku un spēku rakstīt un attīstīties. Ja ir griba un izturība, kaut kas iznāk. Daudzus dzīve tomēr ierauj izdzīvošanas realitātē.» To stāstot, Selga Mence kā pozitīvu paraugu piemin topošo komponistu Ēriku Ešenvaldu, kurš prot arī nopelnīt iztiku ģimenei, kurā gaidāms jau otrs bērniņš. «Visi to nevar. Daži jau studiju gados nevar visu paspēt, šā tā izbrauc cauri akadēmijai, un ar to arī beidzas.» Vai pati Selga gribētu nodoties tikai komponēšanai? «Nē, sēdēt mājās un tikai rakstīt laikam negribētu. Esmu radusi laiku izbrīvēt no visa pārējā un, ja man pēkšņi tā būtu neierobežoti daudz, diez vai prastu to izmantot. Bez tam darbs ar studentiem man neļauj iesūnot - esmu visu laiku spiesta sekot līdzi, kas notiek pasaulē, kas raksta, kā raksta.» Šo informāciju Selga iegūst, ne jau braukājot pa starptautiskiem festivāliem, bet mājās, klausoties Latvijas radio. «Programmā Klasika sistemātiski skan viss jaunākais, tāpēc nejūtos Rīgā kā provincē. Lielākā problēma ir ar nošu materiāliem, jo gribas studentiem piedāvāt arī profesionālu analīzi.» Mode nav mērķis Toreiz, kad profesore pati vēl mācījās, meitenēm mēdza atgādināt - komponēšana nav darbs sievietei. Pasaulē joprojām notiek arī sieviešu mūzikas festivāli. Tādos spēlēta arī Selgas Mences mūzika, taču komponiste uzskata: «Tagad tēze par sievietes nepiemērotību komponēšanai ir novecojusi.» Un acumirklī to pierāda, nosaucot dažas slavenības - Somijā Kaiju Sāriaho, Igaunijā Helēnu Tulvi, krievu komponisti Gubaiduļinu vai mūsu Maiju Einfeldi. «Svarīgi ir tikai tas, vai izdevusies laba mūzika, būtisks ir profesionālisms, bet sieviešu mūzikas festivāli, manuprāt, ir tikai organizatorisks knifs sponsoru piesaistīšanai.» Vai Selgai svarīgi, lai pašas un arī studentu mūzika būtu moderna? «Vairs nav stingru kritēriju, kas ir vecs un kas - jauns. Viss ir atļauts, un ar visu tu vari kļūt gan moderns, gan vecmodīgs. Svarīgs ir intonatīvais materiāls un kaut kas gluži netverams komponista talantā, kas padara viņa mūziku saistošu. Notis jau ir tās pašas...» Kad paies ziema - sūrais «strādājamais laiks» -, komponiste ar dzīvesbiedru atkal sēdīsies uz velosipēdiem un apceļos Latviju. «Jau sapņojam par vasaru un pētām kartes: kur vēl nav braukts? Citi dodas uz ārzemēm, taču man vasaru gribas pavadīt šeit. Esam konstatējuši, ka divatā ir vislabāk, saprotamies no pusvārda. Pērnvasar paņēmām priekšā Madonas rajonu, Piebalgu, Alūksnes rajonu, Cēsu apkaimi. Otrajā piegājienā izbraukājām Zemgali, sākot no Auces un Zebrenes. Ceļojumos man patīk brīvības sajūta - nekur nav jābūt, un neko nevaru nokavēt.»