Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 22. aprīlis
Armanda, Armands

Jumta cilvēks

Esmu pūļa cilvēks, atzīstas Vladis Goldbergs, reklāmas aģentūras Delta Mārketings vadītājs, viens no pirmajiem un veiksmīgākajiem Latvijas reklāmas biznesā (no titula «reklāmas tēvs» viņš norobežojas). Labi, ka tā - ja Vladis, kurā ideju un jociņu ir vairāk nekā naudiņas Dosjas cūciņā un kurš turklāt, kā teiktu krievu inteliģenti, vlaģejet isskustvom ustnovo rasskaza, būtu vientuļnieks, sabiedrība būtu daudz zaudējusi.

«Mana dzīve ir bijusi ļoti romantiska, kopš sevi atceros - un atceros es sevi vismaz divas nedēļas,» viņš saka. Kam atmiņa labāka, tas zina teikt, ka pēdējos gadus Goldberga «pūlis» ir ļoti konkrēts gan laika, gan vietas ziņā, proti, ceturtdienas un Vaļņu ielas desmitās mājas jumts, «Goldberga jumta vakaru» norises vieta, tātad nebūs melots, saucot Vladi par jumta cilvēku. Te arī sēžam. Vai tev bērnībā ar šo māju ir kas saistījies? Tikai Kaza. Tu to redzēji? Nē, un tas ir dīvaini, jo pirms sievas man bija mīļota meitene, tāda maza vijolniece, kas te bija regulāra nācēja. Viņas stāsti par Kazu man bija romantika. Taču es kaut kā te nenokļuvu, lai gan pēc vecuma man, 1952.gadā dzimušam, te vajadzēja būt. Bet es biju kino. Pēdējās klasēs bastoju regulāri un pirmdienās, otrdienās devos no Ziepniekkalna uz Rīgu un izstaigāju visus kino pēc kārtas. Biji turīgs? Nē, zināju, kā tikt iekšā par velti. Paņēmienu man bija simtiem, tāpat arī vēlāk teātrī un, starp citu, arī operā... Bet no kafejnīcām atceros tikai Putnu dārzu. Atjaunotajā Kazā taču iegriezies? Jā, un mēģināju arī tvert kaut kādu kaifu, bet pēc manas referentās grupas cilvēka Džona Lenona terminoloģijas mēģinājumi kaut ko atjaunot ir pilnīgs idiotisms. Šķiet, 1978.gadā pie Lenona esot ieradies Makartnijs. Lenons atvēris durvis - tur Makartnijs ar ģitāru un saka apmēram tā: beidzam ākstīties un taisām kaut ko kopā. Zini, ko Lenons atbildēja? «Pirms nāc, piezvani man un piesaki vizīti!» un aizcirta durvis. Bītli bija process, laiks, un laiku atjaunot nevar. Kaza arī nebija vieta, bet laiks. Skaistajos laikos, 70.gadu vidū un beigās, kad mēs meklējām kādu alternatīvu sevī, izgāju cauri kādām desmit reliģijām. Vistuvākais man ir licies čaņbudisms, varbūt tāpēc, ka tur ir šī hipiju filozofija - dao, ceļš, kas ir galvenais. Iešana uz priekšu, sevis noliegšana. Tāpēc, ja manī zogas vēlēšanās atgriezties pie kaut kā, atceros, ka process ir galvenais, bet mērķis ir sekundārs. Kur tavs ceļš sākās? Smiltenē. Četru gadu vecumā pārbraucām uz Rīgu, dzīvojām komunaļņikā pretī operai. Astoņu gadu vecumā pārcēlāmies uz Ziepniekkalnu. Rīga ir mana stihija, nevaru bez tās. Esmu pūļa cilvēks labā nozīmē. Omulības nozīmē? Kā radās kokteilis Vladis? Jānis Zemītis mums veda filmas Arsenālam. Hamiltonā viņam ir kinoteātris, kurā viņš rāda nekomerciālas filmas. Gājām uz Mākslu, vienīgo vietu, kur varēju tikt iekšā bez rindas. Vienu dienu viņš saka: «Man šķiet, tie kriev' mēģin' jūs noindet. Vecīt, es skaidr' zin', tas šņabs ir pilnīg' absolūtā ind'!» Saku: «Jāni, tāds mums tas šņabis ir...» «Nē, nē, vecīt, tas ir speciāli ievests iekšā, lai latviešus noindētu!» Labi, mēģinājām konjaku, bet armēņu vai moldāvu konjaks, kad to mazliet paskalo, smaržo pēc acetona. Palika balzāms, jo citu dzērienu tolaik nebija. Tīru balzāmu nedrīkst dzert, jaucām ar pepsikolu. Tā sākām, un beigās Mākslā man jau teica: «Tavējo kokteili?» un citiem arī: «Vlaža kokteili?» Alkohola gaume tev ir plaša? Jā. Principā man patīk džeimsons, īru viskijs. Burbons ir parūgtens, kanādiešu viskijs ir maigs kā jau no kļavu sīrupa taisīts. Katrā valstī sava izejviela. Reiz man stāstīja, ka Vosa laikā svarīgi veči ar pašu Vosu kopā braukuši medīt. Pēc kāda laika aptrūcies šņabis. Aizsūtījuši pakaļ dakteri. Tas atgriežas ar portfelīti, attaisa vaļā un izber ārā... pilnu ar Bērzūdeņiem! Pārējie šokā: «Dullais, te Voss, ko tu dari?!», bet viņš: «Muļķi, tā ir vistīrākā lieta - spirts uz bērza pumpuriem!» Tad viņi ar Vosu priekšgalā esot tos izdzēruši. Kandžu dzinis esi? Nē, tikai toreiz Brēmenē piedalījos burvīgajā pasākumā ar Hārdiju Lediņu, kad viņam bija visforšākā instalācija. Visi taisīja lielu mākslu, bet Hārdijs vienā stūrī bija nolicis kandžas aparātu, tur lēnām tecēja manta, un vācieši nāca klāt un skatījās: «O, tas tiešām ir kaut kas...» un dzēra tīru kandžu. Tajā pašā vakarā notika prezentācija. Mēs ar nelaiķi Gvido Zvaigzni filmējām žurnālam Māksla; galerijā lielie logi speciāli atbīdīti vaļā, mēs iekšā ar Gvidiņu sēžam tādi mazliet sakaunējušies, pie mums pienāk Džemma Skulme, un mēs runājam par augstām lietām, par Latvijas un Vācijas mākslu kopsakarībām... Bet pirms tam bija notikusi Hārdija un vēl viena mākslinieka instalācija, kur bija striķos iekārti spilveni, vācieši sastājas, un Lediņš ar tiem spilveniem dauza pa mūļiem - vicinās, dejo, it kā pantomīma, it kā māksla, un ik pa brīdim graiza tos spilvenus, un visiem ģīmī krīt spalvas... Viss forši, viss notiek, tikai viena nelaime - Hārdijs jau mazliet bija iedzēris savu kandžu. Tad viņš vēl iedzēra vīnu, un kā par nelaimi tās spalvas lidoja tad, kad Hārdijs vīnu jau bija mazliet uzlējis sev virsū... Vārdu sakot, atgriežamies pie situācijas, kur mēs nopietni sēžam, Indulis Bilzēns savācis solīdu publiku, sēž visi organizētāji tādi nopietni, un pēkšņi pa vaļējām durvīm uz velosipēda iebrauc sniega cilvēks, kurš pēc kāda brīža ir atpazīstams kā Hārdijs Lediņš, kas vienkārši ir aplējies ar vīnu un aplipis spalvām... Tāds spalvains viņš iebrauca, ietriecās Džemmā Skulmē un nokrita zemē viņai pie kājām, nespēdams parunāt. Cik tev bija gadu, kad dzēri pirmoreiz? Septītajā klasē alu Māras dīķa malā. Izdzērām katrs pa diviem kausiem, un tante, manas klasesbiedrenes mammas māsa, teica: «Zēni, ejiet, nogulieties pie dīķa, paliks labāk.» Nezinājām, kāpēc jāiet gulēt, bet aizgājām tur nosnausties. Pēc brīža pienāca kāds vīriņš un teica: «Veči, tagad gan jādzer vīns!» Kas mums - dzērām! Pēc tam gan bija baigās problēmas. To vīru es vēlāk atpazinu - tas bija Ojārs Vācietis. Viņš pie Māras dīķa vīnu dzēra regulāri un toreiz aizņēmās no mums divus rubļus. Kādas tagad ir tavas attiecības ar alkoholu? Jautājums grūts... Brīžiem man tas ir zināms glābiņš no stresa. Intervijās esi teicis, ka jaunībā tevi mocījuši kompleksi. Pirmie kompleksi man radās 11 gadu vecumā. 4.vidusskolā (tagad Angļu ģimnāzijā) pretī ģērbtuvēm koridorā bija spogulis. Parasti es tur ķemmēties negāju, bet vienpadsmit gadu vecumā reiz mēģināju to darīt, un mani šokēja, lūk, kas - skatos spogulī un nesaprotu, kas par lietu, vai leņķis vainīgs, vai kas - visi tādi normāli, šmaugi, gari, bet es tāds maziņš, drukns un līkām kājām! Kad citi aizgāja, skatījos vēlreiz - tas pats... Mājās man tāda liela spoguļa nebija. Kopš tā brīža es faktiski pie spoguļa neesmu gājis, un man radās vajadzība pierādīt sevi citās lietās, kas, manuprāt, man arī ir izdevies. Tātad komplekss bija labs dzinulis. Jā. Otrs komplekss saistījās ar naudu. Vecāki bija trūcīgi pat tiem laikiem, māte bija mašīnrakstītāja, tēvs redaktors. Dienas nauda man bija 10 - 15 kapeikas nedēļā, un nevis vienā reizē, bet pamazām. Atceros, ka to krāju un, kad gājām mājās no skolas, divas vai trīs reizes nedēļā atļāvos pieiet pie saldējuma kioska uz Vienības un Robežu ielas stūra un lūgt, lai viņi man iesver kaut ko par piecām kapeikām (vafele maksāja divas kapeikas). Uz astotās klases izlaidumu vecāki kaut kur bija dabūjuši man kurpes par 13 rubļiem, uzvalku par 28 rubļiem un priecājās, ka lēti, bet tomēr dabūjuši. Atceros, ar diviem klasesbiedriem pirms izlaiduma sēdējām uz kora podestiem, un es viņiem priecīgs stāstīju, cik lēti vecāki dabūjuši man drēbes (zināju, ka citiem klasē ir dārgas mantas, viņi nāca no Pārdaugavas puķaudzētāju ģimenēm). Izstāstīju, viņi it kā to atzinīgi novērtēja, lepni gāju projām - un dzirdēju, ka man aiz muguras nosaka: «Ubags tāds...» Tas man bija drausmīgs šoks. Aizskrēju mājās, kliedzu, vārtījos pa zemi, vecāki pārdzīvoja... Šis komplekss man turējās līdz pat 28 gadu vecumam un dzina mani uz augšu. Un pēc tam? Pēc augstskolas jau sāku rast harmoniju. Bet skolā jutos kā pilnīga nulle. Lai to kompensētu, piemēram, lasīju svešvārdu vārdnīcu, to faktiski zināju no galvas. Latīņu izteicienos biju absolūts līderis. Tas palīdzēja. Devītajā klasē pie mums no citas skolas atnāca ļoti skaista meitene. Sacentāmies, kurš no rīta pirmais ielavīsies skolā un viņai uz sola uzrakstīs: «Alda, es tevi mīlu!» Nozvērējos, ka iestāšos augstskolā, kļūšu par inženieri un pierādīšu Aldai, ka esmu baigi foršais. Iestājos arī. Un Alda? Vēlāk satikāmies, bet tad jau mūsu pozīcijas bija pretējas. Kad sajuti, ka pasaulē ir sievietes? Apzināti - trīsarpus gadu vecumā bērnudārzā. Blakus manai gultiņai gulēja viena meitene, un toreiz mana lielākā vēlēšanās bija, lai viņa man parāda pidžamas neapsegtu vietu, biju kā traks. Viņa parādīja arī un pēc tam nostučīja audzinātājai: «Vova prasīja man rādīt dibenu!» Bija baigais skandāls. Mani pārcēla no otrās uz ceturto grupu, pie vecākiem, noguldīja mani pašā stūrī divstāvu gultā, nākamajā dienā visi jau zināja, ka es skatos uz dibeniem... Guļu, klusā stunda sākusies, un pēkšņi ceturtās grupas čaļi, divus gadus vecāki par mani, bāž galvas no segām un čukst: «Pastāsti, kā izskatās...» Un es tā nevērīgi stāstu, kā viņa pagriezās, kā novilka bikses... Kļuvu par galveno čali. Sieva nav no tava bērnudārza? Nē, Una ir piecus gadus jaunāka par mani. Viņu piespiedu aizbēgt no vecākiem, kad viņai bija astoņpadsmit. Biju beidzis studijas, dzīvojos pa Putnu dārzu un tā tālāk. Vienu vakaru tā ilgāk aizkavējāmies pie Haralda Elcera. Unai bija pedantisks tēvs, dzejnieks Harijs Skuja. Viņa piezvanīja uz māju, tēvs viņu lamāja, es atrāvu telefona būdiņas durvis, izrāvu viņai klausuli, teicu tēvam: «Kā jūs runājat, viņa ir pieaugusi, viņai ir astoņpadsmit gadu,» un tā tālāk, kamēr teicu: «Un vispār jums nav nekādu tiesību, un mēs aizejam, un punkts!» Izgāju no būdiņas un tikai tad sapratu, ka esmu to pateicis... Aizgājām arī. Grūtākā situācija bija tad, kad mēs ar Hariju salabām, un viņš teica: «Labi, lai viņa paņem savu mantību, un ejiet.» Mantība bija kādi 18 steri grāmatu, vedām to ar četrām mašīnām. Kā kļuvi par inženieri? Klasesbiedram Ivaram Vinteram radinieks bija teicis, ka komunikāciju specialitātē esot vajadzīgi cilvēki, un viņš tur gribēja iet. Teicu: «Ivar, sen neesmu tev teicis, bet patiesībā, kad es piedzimu, tad sapratu, ka šī ir tā lieta, ko gribu! Kur jāiesniedz dokumenti?» Viņš pateica, aizgājām. Ejam laimīgi - iesnieguši dokumentus, atraduši viens otru, piepildījuši savu bērnības sapni. Pēkšņi pretī nāk radinieks: «Sveiki, Ivar! Stāsies iekšā?» Viņš atbild: «Jā, mēs te kopā ar Vladi, jau iesniedzām dokumentus...» «Kur?» «Nu, te, kur tā vajadzīgā specialitāte!» «Nē taču, radiosakari ir tā vajadzīgā!» Johaidī! Tad mēs atcerējāmies, ka tieši radiosakari ir tā specialitāte, ko mēs no bērna kājas esam mīlējuši, izņēmām dokumentus un aizgājām pāri Daugavai uz Radiotehnikas un sakaru fakultāti... Protams, man bija vienalga, kur mācīties, lai tikai tiktu vaļā no armijas. Ar kino aizrāvies skolas laikā? Nē, tad darbojos amatieru teātrī un sāku staigāt uz teātriem. Gandrīz katru vakaru par velti šmaucu iekšā kādā teātrī vai operā. Sliktāk bija ar ietikšanu Krievu drāmā, jo tur es vienmēr iznācu aktieru kafejnīcā, tas bija tā stulbi. Operā bija vienkāršāk tikt līdz augšai, bet pāris reizes es kļūdījos arī tur un iznācu uz skatuves. Tagad nevaru izskaidrot, kāpēc gāju uz operu, jo patiesībā tā mani nekad nav īpaši pievilkusi. Dibenus skatīties. Nē, es no priekšas nācu... Man vienmēr paticis tas, ko krieviski sauc par zreļišče. Varbūt arī kino mani pievelk šī zreļišče. Bērnībā Trīs musketierus noskatījos 46 reizes, uzzināju, kad to rāda laukos, un braukāju līdzi. Bērnībā man bija arī mānija lasīt grāmatas. Sīpoliņa piedzīvojumus esmu lasījis 126 reizes. Kā nokļuvi līdz kondženei? Politehniskajā manā kursā iestājās Miervaldis Mozers. Viņš bija no Jēkabpils tautas teātra un viņam baigi gribējās taisīt teātri. Pirmajā viņa izrādē es biju Vinnijs Pūks. Pirmā aina: Miervaldis ar divām meitenēm, kas publikai komentē tekstu, viņas saucās «dzanni», kas skaitījās no commedie del arte. «Dzanni» saka: «Nakts vidū Vinnijs Pūks pēkšņi pamodās un ieklausījās. Viņam likās, ka kāds našķojas ap viņa meduspodiem.» Tajā brīdī es pieceļos un garā naktskreklā, sveci rokā eju pāri skatuvei skatīties, kurš našķojas ap maniem meduspodiem.» Skan šis teksts, manā ģīmī rakstīts, ka es klausos, kas tur varētu būt, un, kad esmu nonācis līdz skatuves vidum, pēkšņi man pretī nāk viens tips kombinezonā un saka: «Bļ..., h..., ...maķ, kto rubiļņik virubil, bļ...?!» Es kā «labs aktieris» nosaku: «Nē, tas nav neviens...» un aizeju tālāk. Izrādās, pie slēdžiem stāv mūsu kursabiedrs, nākamais tautas deputāts Kokorišs, tas, slēgdams skatuves gaismas, bija atslēdzis arī darbnīcu slēdzi, un tipam bija apstājusies ēvele. Tā sākās manas teātra gaitas, kas mani noveda līdz kino, teātra un televīzijas režisoru Dunkera kursam. Kādas filmas tev patīk? Tās, kas ir uz žanru robežas. Reiz Epners bija aizvedis mūs uz «baltajiem stabiem» rādīt filmas. Neapkurinātas barakas kā trakomājā vai koncentrācijas nometnē, visi sēž kažokos, dzer tēju, garaiņi kūp, un skatāmies Dzeguzes ligzdu. Skatāmies un drausmīgi zviedzam, kamēr Epners neiztur: «Par ko jūs smejaties, tas taču ir traģiski!» Šī filma tāpēc ir ģeniāla, ka ir uz žanru robežas. Tāpēc man patīk arī Breigels un Boshs. Vispār man gan kino, gan citās jomās patīk profesionāls darbs, labi izpildīts žanriskais uzdevums. Tāpēc man ļoti patīk, piemēram, Titāniks - šausmīgi rūpīgi un gudri taisīta. Mums, reklāmistiem, arī rūpīgi jādomā, kāda ir mērķa grupa. Skaidri zinu, ka Dosja ir ģeniāla reklāma, jo mērķa grupa ir tieši tāda - mūsu mājsaimnieces. Kā kļuvi par reklāmas tēvu? Aigars Strauss prasīja man, vai varu veikala Adidas atklāšanai uztaisīt šovu ar modelēm. Uztaisījām. Dienu pirms atklāšanas gar veikalu nāk kungs ar divām dāmām un grib tikt iekšā. Aigars saka: «Nāciet rīt, šodien vēl ciet,», bet es saku: «Ielaid viņus, tie ir tavi pirmie pircēji, tu viņus atcerēsies visu mūžu...» Viņš ielaida, bet visu mūžu viņus atcerēšos es. Dāmas uzreiz metās pie drēbēm - īstas Adidas tajos laikos! - bet kungs vērsās pie vienīgā vīrieša, kas zālē bija uzvalkā un ar šlipsi, pie mana drauga Ivara Skanstiņa. Viņš angliski ne visai labi runāja, toties tos vārdus, ko zināja, spēja pusstundu lieliski virknēt. Pēc pusstundas vīrs ar dāmām aizgāja, un Ivars man saka: «Es sarunāju. Rīt desmitos mums notiek pirmā saruna - mēs nodarbojamies ar reklāmu!» Es saku: vai tu stulbs esi, mēs taču neko nesaprotam no reklāmas! Desmitos atnāk vecītis ar vienu vēl resnāku un saka: mums ļoti patika jūsu kolēģa vakardienas prezentācija, runāsim par budžetu. Budžets bija Volvo - pusotrs miljons rubļu. Tā mēs dabūjām budžetu un Volvo. Izmantojot pazīšanos televīzijā un citur, izbīdījām Volvo Labvakarā, Pauzē, Programmā X, radio... Pēc brīža pie mums atnāca Latfakta, tagad Tele Media, un Adidas - Strauss teica: «Izrādās, tu ar reklāmu nodarbojies! Kāpēc neņem mūs?» Kur citur pasaulē pusmēneša laikā var dabūt Volvo, TeleMedia un Adidas?.. Tā mēs sākām nodarboties ar reklāmu. Kā jūties augošas konkurences apstākļos? Jau otro gadu nepiedalāmies reklāmas konkursos, jo gribam uzņemt spēku. Varbūt konkurence ir mans vājums. Gribu, lai mēs būtu radoši un gūtu baudu, darīdami labāk, nekā citi. Es jebkurā brīdī varu aiziet. Man ir piedāvājuši nopirkt šo kompāniju par pietiekami lielu naudu, lai es ar bērniem atlikušo mūžu varētu dzīvot Kanāriju salās. Vai esi labs vadītājs? Slikts. Agresīvs, despotisks. Tā ir mana problēma. Ja es būtu dabūjis to izglītību, kas tagad viegli pieejama jauniešiem... Bet tava pieredze? Tā neko nedod. Esmu spiests mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, lasu tik daudz grāmatu, ka prātā var nojukt. Esam zudusī paaudze. Ņem to kā virsrakstu! Bet uz tava Jumta zudušos nemana, šeit publika kļūst arvien elitārāka. Es sen vairs nezinu, kas ir Jumts... Varbūt tramplīns uz politiku? Kāda politika? Nekad. Esmu darījis tādas lietas, ko politiķim uzreiz atgādinātu... ...jā, operā šmaucis par velti, Arsenālā kā kreatīvais direktors darbojies, tagad ar reklāmu ņemies. Bet vari taču televīzijā tautai apsolīt, ka vairs tā nedarīsi, vai, kā tu saki, noliegt sevi iepriekšējo. Reklāma ir loģisks kompromiss mūsu dzīvē. Uzprasi jebkuram aktierim, ko viņam nozīmē kārtējā loma. Mana meita atvainojās man par to, ka viņai būs jādzied Mazais zābaciņš no Meža gulbjiem. Reklāmā ir tieši tāpat. Vai reklāmā mēs varam atrast kompromisa abas puses? Man šķiet, ka es esmu atradis. Ceru, ka reiz sapelnīšu naudu un realizēšu sevi kino. Tātad domas par kino neesi atmetis? Nekādā gadījumā. Uztaisīšu absolūti ģeniālu kino. Man ir fantastiska ideja. Izstāstīju to Mārtiņam Kubliņam, un mēs ilgi smējāmies. Tu būsi režisors? Nē, producents. Režisors - tas ir smagi, tas ir kas cits.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits