K.Valdemārs divu grāmatu skatījumā

K.Broces zīmējumu un aprakstu krājuma pirmie divi sējumi (1992 - 1996). Nesen tos papildināja Krišjāņa Valdemāra (1825-1891) lietišķās un privātās sarakstes pirmais sējums, kas tāpat kā jebkurš arhivāliju u.c. dokumentu izdošanas sagatvošana bija darbietilpīgs process, kas prasīja gan tā veidotāju augstu zinātnisku kvalifikāciju, gan lielus līdzekļus (šajā ziņā daudz ir palīdzējusi Rīgas ostas pārvalde). Latvijas Valsts vēstures arhīva izdotais Valdemāra vēstuļu krājums ir kā fundamentāls, tā unikāls vēstures dokumentu publicējums. Tajā apkopots viss līdz šim laikam apzinātais K.Valdemāra epistolārais mantojums, kas glabājas Latvijas, Igaunijas un Krievijas arhīvos, bibliotēkās un muzejos, vai ir agrāk publicēti. (Diemžēl, kā norāda izdevuma zinātniskā redaktore Dr.hist. V.Zelče, Valdemāra sarakstes lielākā daļa ir uzskatāma par bojā gājušu.) Grāmatā ievietotas 575 vēstules, kas uzrakstītas no 1854.gada līdz Valdemāra mūža beigām 1891.gada 7.decembrī. Tās hronoloģiski sakārtotas trīs posmos, kuri atspoguļo Valdemāra darbību lauku, bet pirmām kārtām tomēr dzīves vietas maiņu: Tērbata (1854-1858), Sanktpēterburga (1859-1867) un Maskava (1867-1891). Tematisks dalījums te nebūtu bijis īstā vietā. Kā pienākas solīdā zinātniskā izdevumā, jaunlatviešu vadoņa spalvas darbi tajā nodrukāti oriģinālvalodā - latviešu, vācu un krievu, turklāt citvalodās tapušajām vēstulēm pievienots latviskais tulkojums, tā ka apmierināti varēs būt visi lasītāji. Īpaši arī tālab, ka grāmatu noslēdz kopsavilkums vācu, krievu un angļu valodā. Lieti noderēs papildizziņas līdzekļi - personu, vietu, priekšmetu u.c. rādītāji. Vienīgi nav saprotams, pēc kāda principa veidots personu rādītājs, jo ne visi tekstā minētie cilvēki ir tur atrodami. Valdemāra daudzpusīgās, sabiedriski politiskās, tautsaimnieciskās un žurnālistiskās darbības alfa un omega bija jūrniecība. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka visvairāk vēstuļu - 135 - viņš no 1868. līdz 1891.gadam adresējis savam domubiedram un draugam kapteinim un Ainažu jūrskolas vadītājam Kristianam Dālam (1839 - 1904). Šo tematiku ievadīja Valdemāra vēstule (1860, datums nav zināms) viņa protežētajam ķeizara Nikolaja I dēlam, Krievijas Jūrlietu ministrijas vadītājam, ģenerāladmirālim Konstantīnam Nikolajevičam (1827 - 1892). Tajā bija formulēta sava veida programma kuģniecības attīstībai Latvijā un Igaunijā. Pēc sūtījuma autora domām, Baltijas jūras piekraste no Somu jūras līča līdz pat Prūsijas robežām «dabisko apstākļu dēļ ir kā radīta tam, lai nākotnē te milzīgos apjomos varētu nodarboties ar (..) Krievijas jūras tirdzniecību». Šī nozare gandrīz pilnīgi atrodas ārzemnieku rokās, jo valstī trūkst pieredzējušu un zinošu jūrnieku. Valdemārs uzskatīja, ka latviešiem un igauņiem ir labas dotības jūrniecībā, taču viņi nevarēs konkurēt ar plaši izglītotajiem rietumu kaimiņiem, ja Latvijā un Igaunijā nebūs daudz labu un lētu mācību iestāžu. Valdemāra kredo kādā citā vēstulē bija deklarēts īsi un skaidri: «Jūrniecība nekad nebeigs sekmēt brīvību un labklājību (..), daudz vairāk nekā jebkurš cits amats.» Īpašs Valdemāra rūpju objekts, kā liecina sarakste, bija pirmā 1864.gadā Ainažos nodibinātā jūrskola, kā arī jaunu kuģu būve latviešu un igauņu zvejnieku ciemos. 1885.gada 13.martā viņš jau gandarīts varēja rakstīt Dālem, ka Ainažos ir pierakstīti 83 burukuģi, Ventspilī - 68 burukuģi un 7 tvaikoņi, Liepājā - 18 burukuģi un 2 tvaikoņi utt. Valdemārs rosmīgi piedalījās pirmo latviešu kuģniecības akciju sabiedrību izveidošanā un darbā. Pie viņa nopelniem pieder arī pirmās jūras terminu vārdnīcas izdošana, rūpes par Ziemeļu jūras ceļa attīstību, inspekcijas braucieni uz jūrām, kuras apskaloja Krieviju, un pētniecības ceļojumi uz vairākām Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm. Valdemāra darbība jūrniecības laukā vainagojās ar Krievijas tirdzniecības kuģniecības veicināšanas biedrības nodibināšanu 1873.gadā. Viņš kļuva par šīs organizācijas faktisko vadītāju un tās žurnāla redaktoru. Krišjānis Valdemārs un «Pēterburgas Avīzes» (1962 - 1865), Rīga, Latvijas jūrniecības fonds, 1997., 131 lpp. Otrs Valdemāra lolojums bija nedēļraksts Pēterburgas Avīzes (1862 - 1865), ar kurām viņš - šā izdevuma dibinātājs un viens no vadītājiem - ielika stingrus pamatus latviešu nacionālajai žurnālistikai un publicistikai. Valdemārs, kā redzams, par laikraksta darbību rakstīja kā dažādām valsts institūcijām, tā privātpersonām, it īpaši Avīžu vajāšanas laikā. Atbildot uz Baltijas ģenerālgubernatora V.H. fon Līvena sūdzību par laikraksta kaitīgo virzienu, viņš 1862.gada 10.oktobrī paskaidrojumā Sanktpēterburgas cenzūras komitejai noraidīja visus apvainojumus kā nepamatotus un norādīja, ka «jaunā avīze iemantojusi vispārēju uzticību», ka redakcija saņem milzums vēstuļu kā no izglītotiem, tā neizglītotiem cilvēkiem. Laikrakstam jau ir ap 4000 abonentu, un visi ar sajūsmu lasa šo avīzi, jo tā ir daudz labāka un lietderīgāka par abām līdz šim izdotajām latviešu avīzēm (Latviešu Avīzes un Mājas Viesis - R.T.). Valdemārs, būdams arī labs diplomāts, 1865.gada aprīļa sākumā rakstīja Krievijas žandarmērijas štāba priekšniekam N.Mezencevam, ka viņa avīze ir «pati piesardzīgākā visā Krievijā», bet, neraugoties uz to, ir pakļauta «visā Krievijā smagākajai cenzūrai», ka viņam nācies aizstāvēties jau pret 10 - 15 sūdzībām, kuru autoriem, daudziem vācu muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem inteliģentā tonī ieturētā latviešu avīze liekas «nīstama un visādi apkarojama». LVVA sola Valdemāra sarakstes 2.sējumā nodot pētnieku un visu interesentu ziņā viņam adresētās vēstules. Gaidīsim. Un pēc iespējas ātrāk. K.Lūša un G.Šīmaņa sastādītais rakstu krājums Krišjānis Valdemārs un «Pēterburgas Avīzes» (1862-1865) ir sava veida turpinājums viņu sakopotajam Valdemāra publikāciju un laikabiedru atmiņu krājumam Tēvzeme (1991). Jaunajā pētījumā ietvertas kā paša Avīžu pamatlicēja raksti, tā citu autoru publikācjias par šo laikrakstu vai tam tuvu tematiku. Vērtējot krājumu visnotaļ pozitīvi, nevar tomēr neatzīmēt, ka visai diskutabls ir jautājums par jaunlatviešu preses izdevuma programmas raksta Ziņas par Pēterburgas jaunām latviešu avīzēm un apceres Valsts jeb tautas saimniecība piederību Valdemāra spalvai. Grāmatas sastādītāji bez jebkādām atrunām vai šaubām tos piedēvē izdevuma vadītājam, lai gan V.Austrums (1911-1960), arī neminot nekādus argumentus, 1956.gadā izdotajā Jura Alunāna (1832-1864) darbu Izlasē apgalvo (395.-396.lpp.), ka šo materiālu sacerētājs ir Valdemārs. Savukārt 1938.gadā iznākušajā viņa rakstu 1.sējumā tā sastādītājs E.Ķiploks Avīžu programmas rakstu ieskaita Valdemāra šķietamo publikāciju pulkā. Tātad pētījumi jāturpina, lai rastu galīgu atbildi uz šo jautājumu. Tikpat strīdīgs ir arī A.Dimanta apgalvojums viņa saturīgajā rakstā Jaunlatviešu uzskati par presi, kuru grāmatas sakārtotāji uzskatījuši par vajadzīgu tulkot arī angļu, vācu un krievu valodā, ka «savai tautai jaunlatvieši ieteica iekļauties Rietumu civilizācijas attīstībā, jo acīmredzot uzskatīja, ka šāda orientācija uz Rietumiem latviešiem būs vislabākais attīstības ceļš». Šāds postulāts, kas diametrāli pretējs līdzšinējiem uzskatiem, prasa nopietnus pierādījumus, kurus publikācijas autors diemžēl nesniedz.