Kā garšo bebra aste?

Numur viens ir tad, kad jāmedī vilki. Jau no rīta Viesturs ir apbraukājis visas zināmās bebru vietas cerībā ieraudzīt kādu alu. Vēl janvārī Kandavas pusē valdīja gluži vai pavasaris ar siltu saulīti un ūdenspeļķēm, bet marts atnāca ar salu un sniegu. Visi grāvji un dīķi pārklāti ar ledu. Kur lai medī bebrus?

Izvēle ir neliela ieplaka, kurā dzīvnieki sabūvējuši piecus dambjus. Mednieki ķeras nojaukt pirmo. "Bebri ir ļoti labi celtnieki. Bez celtņiem, bez cementa. Sabūvē, un mēs te vesels bars jaucam nost. Viņi nav gājuši nevienā skolā. Viņi to manto no paaudzes paaudzē. Cik cilvēku te šodien strādā, lai izjauktu to, ko viena ģimene ir uzbūvējusi. Varam jau priecāties, ka viņi ir labi celtnieki, bet mēs te strādājam slapju galvu," Viesturs noslauka pieri. "Nav viegli. Suns arī nabadziņš slapjš. Viņam grūti. Bet vispār bebrs ir malacis. Sabūvē tādas mājas, ka var tikai pabrīnīties. Tikai šīs būves traucē cilvēkiem."

Pa to laiku ūdens līmenis jau ir nokrities. Tiek palaisti vaļā suņi. Tofiks ielien alā, pāris reižu ierejas, un pēc mirkļa bebrs jau metas prom pa strautu. Medniekiem to vien vajag. Lai būtu interesantāk, Viesturs saķer bebru aiz astes un iznes krastā. Drīz vien suns tajā pašā alā iztramda otru bebru. Mednieki abus "nomierina" ar lāpstu un dodas jaukt nākamo dambi. Tur atrodas liela, veca bebra māja. Rosīšanos ap dambjiem vēro arī vietējo māju saimnieks.

Kad mednieki sāk jaukt nost pēdējo dambi, viņi iestieg pamatīgos dubļos. Trijiem medniekiem jau piesmelti zābaki, viens paguvis apmainīt drēbes. Bebra mītnē ielien takšelis Ronda. Rej un rej. Brīžiem skan alas vienā malā, brīžiem otrā, brīžiem pa vidu. Bet dabūt bebrus laukā takšelis nevar. "Tas nozīmē, ka tie nav nekādi mazie, šeit mīt "profesori". Ar tādiem grūti sacensties," secina Viesturs. Palīgā dodas otrs suns. Nu jau rej divās vietās. Katrs aprej savu bebru. No alas pavisam klusām izslīd viens "profesors" un lēnām virzās uz dambja pusi. Tur viņam izdodas atkal iesprukt alā. Tas, protams, medniekiem rīvē kanti. Tofiks seko bebram un rej aizgūtnēm, Ronda rej otrā pusē. Bebrs neiztur spriedzi un metas ārā. Viesturs atkal nodemonstrē, ka ir viens no labākajiem bebru medniekiem Latvijā.

Vakarā savā dienasgrāmatā viņš rakstīs: "Ņemu bebru aiz pakaļējām kājām un stiepju uz krastu. Smags gan, nemaz nevaru pacelt. Jūtu sāpīgu kniebienu kājā zem ceļa. Bebrs iekodies kā dēle. Jūtu, nu ir ziepes — abiem. Bebrs nekavējoties ar sitienu pa skaustu dodas pie Pētera uz citām kārklu un bērzu audzēm. Bet mans zābaks ir lupatu lēveros. Labais, garais zābaks. Baltkrievijā ražots, daudz ko labu pieredzējis, nu nekā vairs. Bikses, divi pāri, arī jālāpa, tikai kāja izsprukusi sveikā, vien tāda skramba piecu santīmu lielumā. Šoreiz mani no lielām nepatikšanām ir paglābis garais gumijas zābaks. Tas saņēmis gandrīz visu bebra neganto kodienu. Nebūtu zābaks bijis kājās, nerakstītu šodien šīs rindas — sēdētu rindā pie ķirurga. Pataustu bebra zobus — medaļnieks, šaubu nav. Suņuks Ronda izlien no bebru mītnes — mute pilna ar bebru vilnu. Ja nevaru izvilkt, vismaz noplūkšu pliku, nolēmis mazais, drosmīgais suņuks. Metam mieru, plāns izpildīts. Ieliekam lamatas palikušajam bebram. Nevaram mēs viņu šodien izdabūt laukā no paslēptuves. Lai nāk pats, tad jau redzes, kā būs. Kurš izrādīsies uzvarētājs šajā skaistajā sacensībā starp mednieku un potenciālo medījumu?"

IZZUDA UN ATGRIEZĀS

Kandavas mednieki ir pārliecināti, ka lielākā sabiedrības daļa nemaz nezina, ka Latvijā ir bebru problēma. Rīgas domes pastiprinātā interese un naudas izdošana par divu kanālmalā dzīvojošo bebru ģimeņu apzināšanu viņiem šķiet smieklīga.

Pašlaik Latvijā ir uzskaitīts vairāk nekā 100 000 bebru. Viesturs Dreimanis šo skaitli reizina vismaz ar trīs. Līdz XVIII gadsimtam bebri bija plaši izplatīti, taču līdz XIX gadsimta beigām tos izmedīja dārgās kažokādas dēļ. Pēdējais bebrs esot noķerts ap 1873.gadu.

Pagājušā gadsimta 30.gados kļūda tika labota un bebrus Latvija ieveda no Norvēģijas, bet ar 1952.gadu tos "importēja" no Baltkrievijas. Pašlaik šie dzīvnieki mēdz sagādāt galvassāpes cilvēkiem, kas dzīvo upju tuvumā, — bebri uzbūvē dambjus un applūdina vērtīgas teritorijas. Bebri aizdambē meliorācijas grāvjus, applūdina lauksaimniecības un meža zemes, apgrauž kokus. "Viens bebrs gada laika nograuž un noslīcina 10 kubikmetrus koku," aplēsis Viesturs.

Vēl pirms medībām viņš kopā ar otru mednieku Rimantu Zeltzaķi mūs aizveda parādīt kādu gravu, kura ir pilna ar sakritušiem kokiem. "Te vairs neko nevarēs pārdot. Te vairs neiznāks neviens baļķis, neviens malkas kubikmetrs. Te ir tāds posts, ka neviens zvērs vairs cauri netiek. Gravā neviens zaļš koks vairs nav palicis, arī egles ir nokaltušas. Un to visu ir izdarījusi viena bebru ģimene," sūrojas Viesturs Dreimanis, kurš ir vienpadsmitais lielākais mežu īpašnieks Latvijā.

Netālu no kādām mājām abi mednieki atrod svaigas pēdas. Bebri iepriekšējā naktī nograuzuši speciāli stādītās kļavas. "Re, kur viņš pagājušajā naktī ir kāpis ārā no ūdens," rāda Viesturs. "To resnāko kļavas stumbru viņš ir nograuzis, bet tievāko atstājis. Tādi viņi ir. Vilks mežā paņem vārgāko, bet bebrs nav sanitārs, viņš paņem stiprāko."

Gada laikā medniekiem Latvijā ļauts nomedīt 22 000 bebru. Nomedī aptuveni 10 000. Sezona ir diezgan gara — no 1.augusta līdz 31.martam. Šogad tā pagarināta vēl par mēnesi.

VISPIRMS KUPĀTI, TAD ŠŅABIS

Izmirkuši, bet gandarīti par guvumu — trim bebriem —, mednieki pulcējas pie mežā sakurta ugunskura, lai ieturētu maltīti. Katlā jau burbuļo fazānu zupa. Gaidot pārējos, to uzvārījusi Solvita Riba. Pēc zupas var ķerties pie bebru ādas ģērēšanas. Vēlāk tās vedīs uz Dobeli.

Pa to laiku mednieki sākuši cept bebru aknas. Vislabāk tās garšojot tūlīt pēc nomedīšanas. Jāpievieno sāls, pipari un ķiploki. Kandavas mednieki iesaka uzdzert Jägermeister.

Viesturs izstāsta savu bebru gaļas marinādes recepti: sāls, pipari, ķiploki un ūdens. Sagriezto gaļu liek šādā maisījumā un tur vismaz dienu. Pirms kūpināšanas gaļā iesprauž ķiploku gabaliņus. Pasniedz ar marinētiem gurķiem un papriku. Pamēģināju. Garšo labi.

Pēcāk Viesturs parāda, kā gatavot bebru šņabi. Atnes no savas mājas augšstāva jau izkaltētus četrus bebru dziedzerus. Tie nav sēklinieki, lai gan atrodas tuvu astei. Pasmaržo pats un liek smaržot arī viesiem. Kā egļu skujas, atgādina Ziemassvētkus. Sagriezti mazos gabaliņos, dziedzeri nedaudz līdzinās dzintaram. "Tumšās svītriņas iekšā ir kā malahīts. Skats tik tiešām ir kolosāls. Vēl tikai nolakot, iekārt ķēdītē, un var likt kaklā," saka mednieks.

Viesturs sagrieztos gabaliņus ieliek burkā un uzlej degvīnu. Pēc divām nedēļām uzlējums jānokāš un jātur tumšā pudelē. "Tā ir tautas medicīna. Nekādas ķīmijas. Pirmkārt, dzēriens ir pret vēzi, arī uzlabo imūnsistēmu un noņem nervu spriedzi. Un, ceturtkārt, tās ir vīriešu zāles — uzlabo potenci. Smaržošanai gan nav domāts, tikai dzeršanai. Paņem un iedzer, tad kafiju vai šokolādi pa virsu. Vēl vairākas stundas mutē var just specifisko garšu, apkārtējie gan neko nesaož."

GLAUNI GARDUMI

Dodamies tālāk uz Agra Ribas mājām, kur jau tiek gatavoti bebru gaļas un mežacūkas kupāti. "No šīs porcijas pietiks mums un visiem radiem un draugiem," saka Agris. Uz 20 kilogramiem bebra un mežacūkas gaļas ņem 200 gramu sāls, pievieno piparus, kadiķogas un bārbeli. "Nu jau sāk izskatīties pēc mākslas darba," saimnieks pats sevi paslavē un pieber klāt safrānu, sarkano papriku, timiānu un divas kastītes sagrieztu sīpolu. Uz pieciem kilogramiem gaļas Agris iesaka divus kilogramus sīpolu. Klāt pielej arī Jägermeister. Tā vietā varot izlīdzēties arī ar Rīgas balzamu. "Glezna kļūst arvien skaistāka un skaistāka," nebeidz jokot mednieks. Varu viņam piekrist. Tad viss tiek samalts gaļas mašīnā un pildīts zarnās.

Degustēt mednieku gatavotos kupātus ieradies arī Mārtiņš Rītiņš. "Tas ir kaut kas ļoti, ļoti labs, ko var baudīt dzīvē," saka pazīstamais pavārs. Labāku novērtējumu nevar vēlēties! Kupātu cepšanai eļļa netiek žēlota, un pēcāk tos pasniedz ar marinētiem sīpoliem un Agra gatavoto tomātu mērci. Kas var būt gardāks par šo? Mārtiņš Rītiņš ir sajūsmā par Solvitas un Agra Ribu saimniecībā redzēto. Ir savs briežu dārzs, tiek audzētas arī mežacūkas, mufloni un fazāni.

Saimniecībā redzēto Rītiņš salīdzina ar kultūras mantojumu. "Lēnām viss pie mums izzūd. Nākotnē visi domās, ka ražots tiek tikai lielās rūpnīcās. Bet te ir zelta cilvēki, kas turpina tradīcijas."

Vaicāts par bebriem, slavenais pavārs atceras savu Ziemeļamerikas laiku, bebrs esot bijusi delikatese. Pašlaik latvieši ne tikai par maz ēdot bebru gaļu, bet arī citus medījumus. "Mums ir tik daudz mežu, bet to gaļu nevar dabūt. Tikai ar pazīšanos," pukojas pavārs. Atceļā uz Rīgu viņš automašīnā ieliek arī pāri Kandavā nomedīto bebru.

Nedēļas nogalē savā restorānā Vincents Rītiņš liek galdā astoņus bebru ēdienus: buljonu ar bebru gaļas frikadelēm (šķīvī ir arī divi mazi zariņi, kas nolauzti pie bebru dambja), tartaru (svaigi malta gaļa ar garšvielām), bebru gaļas desiņas ar sīpolu mērci, bebru aknas ar biešu ievārījumu, kraukšķīgas mīklas pīrāgu ar bebru gaļu, sēnēm un burkāniem, ribiņas un visbeidzot arī pašu bebru asti, apceptu griķu miltos. "Kūst mutē kā sviests," priecājas pavārs. "Šaubos, vai paši mednieki pazītu, ka tā ir viņu nomedītā bebra aste. Garšo pēc taukiem, bet patīkamiem taukiem."

Uz jautājumu, vai bebra gaļa varētu iekļūt arī viņa restorāna ēdienkartē, Mārtiņš Rītiņš diplomātiski atbild: "Domāju, ka ielikšu gan. Nedomāju, ka kāds to pasūtīs. Bet visi par to runās.