Kā radīts latviešiem

Jubilejas priekšvakarā, uzvarot Labas gribas spēlēs, skaistu jubilejas dāvanu sarūpēja mūsu patlban labākais bobslejists Sandis Prūsis, kam Leikplesidā asistēja Jānis Ozols. Izplatītākajā versijā par sākumu varētu uzskatīt galveno neskarto zemju apguvēju PSKP ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu, kas pēc Leikplesidas ziemas olimpiskajām spēlēm retajā spēku pieplūdumā vēl varējis painteresēties, kāpēc neoficiālajā komandu vērtējumā PSRS zaudēja VDR. Sporta funkcionāriem atbilde bija - mums nav bobsleja. Un tika iedegta zaļā gaisma visaugstākajā līmenī. 1980.gada 25.martā PSRS MP Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs Sergejs Pavlovs parakstīja lēmumu par bobsleja attīstīšanu valstī. Visaktīvāk to dzīvē metās īstenot Latvijā, jo šeit bija tāds vīrs kā Rolands Upatnieks. UPATNIEKA FAKTORS Taču apstāklī, ka tik īsā laikā Latvijas bobslejs (vēl ar padomju marku) šokēja pasauli, liela loma ir nejaušībām, kas veidoja vienu spēcīgu likumsakarību. Tā kopējā projektā sapludināja Rolanda Upatnieka nerimstošo radošo domu un milzīgu sevi un citus nesaudzējošu neatlaidību, Jevgeņija Kisiela organizatora caursitēja spējas, Harija Švanka konstruktora talantu, Jāņa Akolova zelta rokas, kā arī padomju sporta gandrīz neizsmeļamās finansiālās rezerves. Upatnieks jau 1980.gadā tuvākajās olimpiskajās spēlēs Sarajevā solīja medaļu, un tā tika iegūta. Vēl pēc četriem gadiem Kalgari tika gaidīts zelts. Un bija. VEF Sporta kluba priekšnieks Jevgeņijs Kisiels kopā ar Upatnieku ir pavadījis tūkstošos skaitāmas stundas: «Upatnieks bija ļoti spēcīga personība, kas, idejas apsēsts, to fanātiski centās īstenot. Prata suģestēt sev apkārt esošos, tieši tāpēc bieži savu panāca. Tāda kaluma cilvēki dzīvē gūst lielus panākumus, un Upatnieks nebija izņēmums.» Viņš pa dienu darbojās tik aizrautīgi, ka deviņos vakarā gāja gulēt, jo spēki bija galā. Meita Ināra Ādmine, kas kā kamaniņu braucēja kādu brīdi bijusi arī viņa audzēkne, atzīst: «Jā, tēvs bija stingrs gan kā treneris, gan mājas dzīvē. Tomēr ne tirāns, kā dažs to centies iztēloties. Pats cēlās sešos un mani tūdaļ cēla augšā uz rīta rosmi. Savā 50 gadu jubilejā viņš par visām varēm pie galda centās izturēt ilgāk par deviņiem, taču neizdevās.» Bobslejā Rolands ienāca ar krietnu sportisko bagāžu, kā arī intelektuālo un organizatorisko pieredzi. Bijis pasaules rekordists ūdens motosportā, olimpisko spēļu dalībnieks kamaniņu sportā. Pēc tam kļuvis par treneri šajā veidā. Apveltīts ar fantastiskām un fanātiskām darba spējām un dzelzs gribu. Viņš saprata, ka, ejot vienā tempā ar bobsleja lielvalstīm, tās panākt nav iespējams. Lai apsteigtu, vajadzēja iet pavisam neordināru ceļu! 100 M AR MAISU Pirmajam trumpim vajadzēja būt starta ātrumam. Ap 70 pretendentu 1980.gada aprīlī ieradās uz pirmajiem atlases testiem Murjāņos. Jau tovasar no vairāk nekā 200 kandidātiem izkristalizējās PSRS izlases kodols. Testi parādīja, ka bobslejs ir parocīgs latviešu mentalitātei un muskuļu uzbūvei. Tāpēc domu graudu krātuvē iegājusi Rolanda Upatnieka atziņa: «Latvija nekad nespēs spīdēt ar sportistiem, kas 100 m skries 10 sekundēs. Taču puišu, kas ar kartupeļu maisu plecos šo simtnieku nojozīs 11 sekundēs, mums netrūkst. Latviešiem tīk paēst, un viņi prot pamatīgi strādāt.» Pirmajā Eiropas čempionātā 1981.gada janvārī Insbrukā daudzsološi debitēja Jānis Skrastiņš ar stūmēju Rihardu Kotānu. Abi sasniedza trases rekordlaiku starta posmā un divu braucienu summā ieņēma augsto 13.vietu. To var uzskatīt arī par pirmo Latvijas bobslejistu panākumu starptautiskajā arēnā. Tā paša gada pavasarī pirmie nobraucieni tika veikti jaunierīkotajā Cēsu kamaniņu trasē. Un neviens cits kā Rolands Upatnieks ar PSRS sporta meistaru kamaniņu sportā Tālivaldi Miķelsonu iemēģināja Cīrulīšu trasi. Atceras Tālivaldis Miķelsons: «Pirms brauciena Rolis atgādināja, ka viņš ir PSRS izlases treneris un ka es esmu Rīgas ASK treneris. Tāpēc viņam esot tiesības vadīt bobu, bet man bija jāsēžas aizmugurē. Vairākas virāžas izbraucām uz divām sliecēm, taču laimīgi tikām lejā. Zini, stūrēt tomēr vajadzēja tev, - pēc riskantā brauciena atzina Upatnieks.» KARLSONA BOJĀEJA Otrā sezona bobslejistiem nesa arī pirmo lielo vilšanos un atklāsmi, ka īstenībā riska faktors ir daudz lielāks. 1982.gada 21.janvārī Īglsas trasē gāja bojā Imants Karlsons. Padomju gados šo faktu mēģināja noklusēt. Kas toreiz īsti notika, vislabāk zina Dainis Pridāns, kas liktenīgajā nobraucienā ar Imantu sēdēja vienās bobsleja kamanās: «Toreiz gatavojāmies pasaules čempionātam Sanktmoricā. Pēdējo treniņnometni aizvadījām Insbrukā, Īglsas trasē. Tā nebija no tām grūtākajām. Sarežģītākās virāžas jau bijām «atkoduši». Es braucu kā pilots, bet Imants par stūmēju. Priekšpēdējā dienā izejā no Apļa (virāžas nosaukums - aut.) es apgāzu kamanas. Vakarā viesnīcas istabiņā es, Imants un Aivars Šnepsts spēlējām kārtis. Ienāca Rolis un izmeta, ka rīt pie pilota grožiem būtu jāsēžas Imantam. «Bet tu jau nevarēsi, jo sāp roka,» zobgalīgi novilka Upatnieks. Tas Imantu aizkaitināja, jo viņš bija nelabojams azartists - vai tas būtu sporta laukumā vai pie kāršu galda. Pirmo braucienu veicām uz kritiena robežas. Vairākas reizes no virāžām izbraucām uz divām sliecēm, taču lejā tikām. Par Imanta pēdējo braucienu runāt ir smagi. Kritām jau trases augšdaļā. Viņu ar vaiga kaulu piespieda pie apmales. Apvēlāmies pa 360 grādiem. Lai viņu nesaspiestu, izrausos no boba laukā. Redzēju, ka, kamanām slīdot uz leju, paliek milzīga asins strīpa... Imants mira slimnīcā. Vakarā man vēl lika sakārtot viņa mantas.» EKMAŅA MEDAĻA Otrais trumpis jau bija daudz spēcīgāks - jaunas konstrukcijas kamanas. Tāpēc jau pirmajā olimpiskajā startā - 1984.gadā Sarajevā Latvijas bobslejam atspīdēja olimpiskā medaļa. Zintis Ekmanis ar līdzbraucēju Vladimiru Aleksandrovu ieguva trešo vietu. Zintis tagad atzīst, ka panākumu pamatakmens tika ielikts 1983.gadā VEF rūpnīcā. Jaunās kamanas vēlāk dēvēja par krievu raķetēm, pat par peršingiem: «Kamanu būves idejas autori bija Rolands Upatnieks un Jānis Akolovs. Tehnisko izpildījumu veica Ivars Jansons un Harijs Švanks. Upatnieks iesēdināja kamanās divus braucējus, kuriem apvilka kontūru un teica - lūk, tik lielam (mazam) jābūt bobam. Tas radīja apvērsumu bobslejā. Pēc tam daudzi būvēja pakaļdarinājumus, taču sākumā nekas nesanāca. Vai nebija riskanti braukt? Es pats ar «raķeti» nevienu reizi nekritu. Finansiālajā ziņā pēc olimpiādes man atmiņā ir palikusi tikai prēmijas summa - 1500 rubļu. Es Upatnieku vispirms raksturotu kā talantīgu menedžeri, kas spēja pārliecināt lielus vīrus Rīgā un Maskavā,» - tā Zintis. ĶIPURS PRET UPATNIEKU Trenera Upatnieka vadmotīvs - skaldīt un valdīt - pēc Sarajevas olimpiskajām spēlēm radīja arī pirmo lielo šķelšanos bobsleja sabiedrībā. Mēļoja, ka sezonas beigās Rolis neesot taisnīgi sadalījis naudas prēmiju ar sportistiem. Upatnieka oponents Jānis Ķipurs šo faktu nenoliedz, tomēr nosauc arī citu strīdus iemeslu: «Mūsu domstarpību pamatā bija viņa nevēlēšanās uzklausīt citus viedokļus. Pēc Sarajevas turpinājās eksperimenti, kas vienubrīd bija lemti ilgstošām neveiksmēm. Neizturēju un Upatniekam pateicu, ka man vairs nav drošas sajūtas sēsties kamanās. «Tad tavā vietā brauks cits,» trenerim atbilde jau bija sagatavota. Manā bobā iesēdās Voldemārs Batagars un jau pirmajā braucienā sasita kamanas lupatās. Upatnieks tik un tā palika nelokāms, un nākamo sezonu es paliku mājās. Kad atlases testos un sacensībās pierādīju, ka esmu pirmais numurs, galvenajam trenerim nācās mani atkal iekļaut izlasē.» 1987.gadā tika pabeigta Siguldas trase, bez kuras tagad varbūt pat nebūtu iemesla svinēt bobsleja divdesmitgadi, bet Upatnieka un Ķipura cīņa 1988.gadā beidzās ar olimpisko zelta medaļu, kuru no Kalgari mājup atveda Jānis. Tāpat kā Ekmanim Sarajevā, arī Ķipuram Kalgari aiz muguras sēdēja stūmējs no Krievijas. Šoreiz Vladimirs Kozlovs. «Neviens man neuzspieda, lai braucu ar Kozlovu. Vispirms mīklainos apstākļos pēc 1985.gada atlases testos par dopinga lietošanu pieķēra manu stūmēju Aivaru Šnepstu. Man nav pierādījumu, taču esmu pārliecināts, ka tā lieta nebija tīra. Labākie Latvijas stūmēji bija aizņemti, tāpēc pāris sezonas braucu ar Aleksandrovu. Pirmsolimpiskajā sezonā mačos Kalgari Aleksandrovs apzagās un man atkal bija jāizvēlas. Nedrīkstēju riskēt, kamanās iesēdinot stūmēju tikai tāpēc, ka viņš ir no Latvijas. No brīvajiem stūmējiem spēcīgākais bija Kozlovs.» Vaicāts, kad latviešiem atkal pienāks tie laiki, kad mājup tiks vestas olimpiskās medaļas, Ķipurs atbildi azotē nemeklē: «Ja trūkst naudas un vienās durvīs ar pieri jau ir ieskriets, jānoslauka nobrāzumi un jālaužas nākošajās. Tikai tā var tikt uz priekšu.» Soltleiksitija 2002 vairs nav aiz kalniem. Sanda Prūša un Jāņa Ozola uzvara Labas gribas spēlēs, mūsu četrinieka otrā vieta Eiropas čempionātā un Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā liecina, ka latvieši droši klauvēs pie durvīm, aiz kurām glabājas Soltleiksitijas zelts. Daudz laimes dzimšanas dienā un slīdējumam labvēlīgu laiku! Latvijas bobslejistu ievērojamākie sasniegumi Olimpiskās spēles 1984. Zintis Ekmanis (ar V.Aleksandrovu), bronza Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts, 4.vieta Jānis Ķipurs/Māris Poikāns/Ivars Bērzups/Aivars Šnepsts, 6.vieta 1988. Jānis Ķipurs (ar V.Kozlovu), zelts Jānis Ķipurs/Guntis Osis/Juris Tone (+V.Kozlovs), bronza Māris Poikāns/Olafs Kļaviņš/Ivars Bērzups/Juris Jaudzems, 5.vieta 1996. Sandis Prūsis/Jānis Elsiņš, 5.vieta Sandis Prūsis, Jānis Ozols/Egils Bojārs/Jānis Elsiņš, 5.vieta Pasaules čempionāts 1985. Zintis Ekmanis (ar N.Žirovu), bronza 1989. Jānis Ķipurs/Aldis Intlers, bronza Eiropas čempionāts 1984. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts, zelts Zintis Ekmanis (ar V.Aleksandrovu), bronza 1987. Jānis Ķipurs (ar V.Kozlovu), sudrabs 1985. Zintis Ekmanis (ar V.Aleksandrovu), zelts 1990. Zintis Ekmanis/Juris Tone, sudrabs Māris Poikāns (ar N.Gorohovu), bronza 2000. Sandis Prūsis/Mārcis Rullis/Matīss Zacmanis/Jānis Ozols, sudrabs Labas gribas spēles 2000. Sandis Prūsis/Jānis Ozols, zelts Pasaules kausa izcīņa (kopvērtējums) 1986. Māris Poikāns, divniekā 1.vieta 1990. Māris Poikāns, divniekā 3.vieta, četriniekā 2.vieta 1998. Sandis Prūsis, divniekā 3.vieta 2000. Sandis Prūsis, četriniekā 2.vieta Pasaules junioru čempionāts 1989. Rodžers Lodziņš/Jānis Ģērmanis, sudrabs 1993. Rodžers Lodziņš/Egils Bojārs, sudrabs 1994. Rodžers Lodziņs/Egils Bojārs, sudrabs In memorium Imants Karlsons 1955-1982 Aldis Intlers 1965-1994 Rolands Upatnieks 1932-1994