Kalēji

Sagaidot viesus no Dienas, no viena šāda mazdārziņa iznirst Kaspars Bambis (23) - lakatu ap galvu, smagos zābakos un melnā T kreklā, uz rokām tetovējumi. Viņš mūs ar fotogrāfu pa taciņu izved cauri pāris privātmāju pagalmiem gar kupli saziedējušām puķu dobēm līdz necilai ēciņai ar nojumi un dārza galdu blakus. Pretī iznāk strīpains kaķis un Kaspara tēvs Osvalds Bambis (48), tikpat spēcīgām rokām kā dēlam un tādā pašā "uniformā" - lakatu galvā un tetovējumiem klātiem muskuļiem. Kaspars un Osvalds ir kalēji, un mazā saimniecība ir viņu smēde un darbnīca. Mantojums trešajā paaudzē XXI gadsimtam netipisko kalēja profesiju tēvs un dēls pārmantojuši trešajā paaudzē. Osvalda tēvs arī bijis kalējs un strādājis šajā pašā darbnīcā. Osvalds stāsta, ka smēde nav dzimtas īpašums un viņi te atrodas uz patapinājuma līguma pamata. Padomju laikā, kad te darbojies Osvalda tēvs, tā piederējusi kādam Vecrīgas kantorim. Pārmaiņu laikos viss draudējis pajukt, bet no izvazāšanas paglābis Viktors - vēl viens kalējs, kurš strādā tepat, ik pa brīdim pavīd ar dzelzs kniedēm rotātā ādas priekšautā un mūsu sarunas fonā smēdē palaikam taisa troksni. Visās trīs paaudzēs pie Bambjiem kalēja amats atnācis vienādi - pamēģinot. Osvalda tēvs strādājis rūpnīcā, kur taisījis dažādas metāla sagataves: asis, nažus u.c. Bijis arī amatnieks tautas lietišķās mākslas studijā. "Taisīja visādus smukumus, piedalījās izstādēs. Mums mājās vēl tagad ir svečturis, kas pabijis Maskavā tautas sasniegumu izstādē," Osvalds stāsta. Līdzīgi kā pats savulaik piekritis izmēģināt darbu smēdē, tēvs uzaicinājis arī Osvaldu. "Biju staigājis ar tēvu kopā uz izstādēm, sajēga par to, kā tas izskatās, bija, bet kā to izgatavot - tumša bilde. Man tad bija jau 26 gadi, vasarā bija piedzimis Kaspars. Bet pamēģināju, un nu jau divdesmit ceturtais gads, kā mēģinu," Osvalds nosmaida. Jaunībā viņš mācījies Naukšēnos par automehāniķi, bet ātri sapratis, ka tehnika nevilina. Pastrādājis tajā pašā rūpnīcā, kurā tēvs, septiņus gadus bijis arī metālkalšanas pasniedzējs Oskara Kalpaka Rīgas daiļamatu pamatskolā. Tad Osvaldam apnikusi skolotāja alga, un viņš pilnībā pārnācis uz savu smēdi un kļuvis par individuālo komersantu. Šādi tādi kalēja darbi gan darīti arī jau agrāk, jo "ēst vajadzēja un no kaut kā dzīvot vajadzēja". Kaspars pabeidzis to pašu Kalpaka daiļamatu skolu, pamācījies jūrskolā, bet sapratis - nepatīk. "Te vismaz kaut ko pats vari uztaisīt. Cilvēki tavu darbu redz un priecājas. Tā ir baigi foršā sajūta. Kaut kā ļoti tēlaini iznāca pateikt, bet tā tas ir." Kaspars kalt pamēģinājis kādā vasaras brīvlaikā un tā arī smēdē palicis. "Nu jau ir pilntiesīgs zellis ar Amatniecības kameras diplomu. Nav vairs nekāds iesācējs," lepni bilst tēvs, kam pašam amatnieka meistara diploms ir no 1990.gada. Ne mazāk lepns tēvs ir arī par meitu, Kaspara jaunāko māsu, kura mācās Rīgas amatniecības vidusskolā un būs juveliere. "Kursā ir viena no labākajiem." Osvalds stāsta, ka Pasaules Kalēju asociācijas priekšniece esot vāciete Gerda, ir arī meitenes, kas kaļ bruņas, tā ka neesot nekāds brīnums, ka meita ar dzelžiem krāmējas. "Atnesa saktu parādīt, kur miljons reižu kaut kas jāiezāģē. Es saprotu, ka to varētu izdarīt, bet es to nekad nedarīšu. Neies krastā, tas nav man," viņš smej. Kā rūpnīcā nesanāks Lai gan turpat blakus ir Kleistu zirgu bāze un varētu domāt, ka zirgu apkalšana ir abu kalēju pamatnodarbošanās, Osvalds mani apgaismo, ka kalēja profesijā ir tādas pašas specializācijas kā jebkurā citā amatā: ir zirgu kalēji, ir kaparkalēji, ir rotkaļi un citi. "Viens cilvēks to nevar aptvert. Mēs arī vairs nedzīvojam tajos laikos, kad kalēja smēde bija miesta centrs, kur darīt visus darbus - i zobus raut, i matus griezt." Osvalds paironizē, ka pašam esot vairāki paziņas, kas pie viņa jau vairākus gadus nākot frizēties. Viņi ar Kasparu ir dekoratīvi lietišķās mākslas atzara metālkalēji un visbiežāk kaļ privāti pasūtītus vārtus, žogus, kāpņu margas, logu restes, svečturus. Uz dārza galda apaļās virsmas uzgulst fotoalbumi, kur aplūkojami arī kamīnu atribūti, rokturi, pakaramie, klauvēkļi. Skaisti. Kaspars atnes un noliek uz galda paša nesen izgatavotu metāla ziedu - grezns un smalks, un to, ka metāls, var pateikt tikai pēc svara. Lai tādu izveidotu, esot jāzina pamatlietas, bet tālāk viss atkarīgs no izdomas. "Pirms tam nav nekas ne zīmēts, ne skicēts. Uzzīmēt nav iespējams, darot tik jūt." Metāla roze darba procesā plaukst tieši tāpat kā īstā - dzelzs plāksnes saņem pumpurā un loka pa vienai vaļā. Šāds zieds varot uztapt divās dienās. "Smuki divās dienās. Var arī nesmuki vienā," Osvalds ķecerīgi saka. Pēdējā laikā esot ļoti populāras. Kad vēlāk ejam skatīties smēdi, pamanu līdzīgu augu motīvu uz ēzes skursteņa. Pasūtījumi laika gaitā bijuši dažnedažādi no visas Latvijas un arī no ārzemēm, kur šādu amatnieku, kas strādā ar rokām un taisa ne tikai detaļas, bet veselus priekšmetus, vairs nav daudz un, ja ir, tad ar milzu rindām un par traku naudu. Veidojot sienas dekoru klubam Kaļķu vārti, nācies izkalt 1330 metāla bumbiņu. "Savulaik masveidā taisīti vārti pilsētai, kad strādāju Rīgas labiekārtošanas kombinātā, kas vēlāk pārtapa par Rīgas dizainu," Osvalds atklāj vēl kādu savas biogrāfijas faktu. Neparastākais veikums bijis 1,60 m augsts metāla putns izplestiem spārniem, ko kāds namīpašnieks gribējis uzstādīt renovētas mājas iekšpagalmā. Latvijas laikā tāds tur atradies, karam sākoties, nozagts, bet pēc pasūtītāja atrastas mikroskopiskas bildītes nācies improvizējot kalt no jauna. Viens putna rumpis gan gatavs mests pret sienu, jo izrādījies - garām. "Tas notiek ļoti emocionāli, nav tik vienkārši," saka Osvalds, apliecinot, ka metālkalējs vairāk ir mākslinieks nekā pragmatisks montieris. Arī gandarījums kalējam atnāk ar gatavo rezultātu. "Eju pa pilsētu, pie Brīvības pieminekļa redzu kanāla abās pusēs mardziņas, kas ir manu roku darbs. Nevienam nav nekādas daļas, kas tās taisījis, bet es zinu. Un tās tur būs mūžīgi, kamēr nopūs. Tas laikam ir tas stimuls. Radīt kaut ko paliekošu, mūžīgu. Nevis kā rūpnīcā." Individuālisti ar raksturu Kalēja darba pamats esot vienkāršs, tomēr tā ir profesija, kas jāmācās visu mūžu. Pirmais gads bijis ļoti grūts, atceras Osvalds. "Sencis bija tāds: vienreiz parādīja, ja nevari iemācīties, tad - tuk, tuk (paklauvē pa galdu)?! Es, to atceroties, attiecībā uz Kasparu tai lietai piegāju mazliet citādi - bet rezultāts tas pats!" Osvalds norāda uz fotoalbumiem. Kalēja amats esot kā dzīvesveids - ja nepatiktu, darīt nespētu. Neviens smēdē ar varu nav grūdis, laikam gēni nostrādājuši. "Tēvs jau arī mani nespieda, es pats atnācu," iestarpina Kaspars. "Kaut kad no viņa gan esmu dzirdējis, ka varbūt nevajag, būs smagi. Bet viegli jau nav nekur, nevienā darbā." Viegli nav arī tad, ja darbs neiet no rokas. Ir dienas, kad jāmet viss pie malas, jo nav jēgas - nekā sakarīga nebūšot. Kaspars un Osvalds savā uzņēmumā ir divi vien (vēl grāmatvede), tāpēc paši sev saimnieki arī attiecībā uz darba ritmu. To pamatā nosaka pasūtījumu daudzums un termiņš. Mēdz būt, ka darbnīcā jānakšņo, mēdz būt, ka darba gribētos vairāk. Abi stāsta, ka kalēji visi ir lieli individuālisti. Ar viņiem smēdē ir tāpat kā ar saimniecēm virtuvē - divi par daudz. "Esam iemācījušies nelēkt viens otram krāgā, ja domas nesapas," atzīst Osvalds. Viņš lielākoties kaļ rīta pusē, Kaspars - pēcpusdienās. Kalējiem visiem tāds raksturs, pie kura jāpierod, ar kādu jāmāk sadzīvot. Nekādi košie, saka Osvalds. "Esmu vecāks - mēģinu tā kā piezemēties, jauneklis gan ne vienmēr. Arī meita tāda pati - var skolā revolūciju taisīt." Ja kalējs strādā, tad strādā, bet, ja atpūšas, tad arī atpūšas. Var gan ar amata brāļiem satikties, gan gaļu pacept - un viss rajons tad zinot, ka kalējiem tusiņš. Pagājušajā vasarā Osvalds divreiz kāju izmežģījis un nedēļu šinās nogulējis - tas viss dejošanas dēļ. Tā esot viņa "kompāniju slimība, lai dūšu piesietu". Vaļasbrīžos varot blūzu paklausīties un uz copi aizbraukt. Kasparam pie sirds vairāk smagāka mūzika, un par stabilu hobiju saucams biljards. To puisis spēlē nopietni - amatieru turnīros pērn bijis otrs labākais, šogad līdz gada beigām jānosargā pirmā pozīcija. "Tie sporta veidi, kuros kaut kas atkarīgs no veiksmes un nejaušības, mani nesaista. Biljardā viss atkarīgs tikai un vienīgi no tevis paša," viņš saka. Tomēr Kaspars, tāpat kā tēvs, labprāt pārceltos uz laukiem. Abiem rīdziniekiem Rīga nepatīk. Ja pietrūkšot sabiedrības, gan jau tā pie viņiem atbraukšot, Latvijā nekur nav tālu. Pašreiz Kaspars jau trešo gadu savas individuālās profesijas vientulību kompensē ar paralēlu strādāšanu vienā no Vecrīgas hosteļiem par bāra menedžeri. Pie datora sēdētāju pietiek Kaspara un Osvalda darbavietā uguns deg augu dienu. Ziemā jāpatērē ilgāks laiks, lai smēdi iesildītu un sagatavotu strādāšanai, vasarā tveice ir pamatīga. No nemitīgās skatīšanās ugunī pasliktinās redze, no automātiskā darba āmura trokšņa - dzirde. Tās ir kalēju profesionālās kaites. Osvalds uzskaita arī pārējās: "Mugura, pleci, rokas, sprands. Smēde ir sinonīms vārdam "caurvējš", un tas ir vienīgā lieta pasaulē, pie kā cilvēks nevar pierast. Savos 48 gados reizēm jūtu to, kas ir sakrājies." Arī Kaspars atzīst, ka visu mūžu šajā darbā nostrādāt nevarēs. "Tad jau redzēs, kā būs," viņš nākotnes plānus vēl neveido. "Pakals kādu laiku…" Osvalds uzķer: "Tad sameklēs čupu jauniešu, iemācīs tiem kalt un pats staigās ar mapīti padusē kā brigadieris…" - "…un centīšos izskatīties svarīgs," Kaspars nobeidz abu zobgalības. Paļāvība, ka viss notiks, kā tam jānotiek, abos ir liela. Gribētos, protams, lai kalēja amats neiznīkst. Profesijas nākotne pagaidām rādās pabāla, jo trūkst jauno, kas šo darbu gribētu darīt. Vērtības ir citas, un kalēja darbs, kurā pamatalgas nav, darba apjomu ietekmē klientu maksātspēja, uzņēmējdarbību - arī valsts atbalsts mazajiem amatniekiem, iespējams, jauniešu izvēlē nespēj konkurēt ar mūsdienīgākām un labāk atalgotām profesijām. Tomēr Osvalds ir optimists. "Pamatfonds varētu veidoties no tiem, kas ar kalšanu saskārušies reālajā dzīvē. Vēl jau laiks ir. Pagaidīsim." Arī Kaspara attieksme pret profesijas maiņu ir skeptiska: "Caurām dienām sēdēt pie kompīša? Domāju, ka tādu cilvēku arī bez mums pietiek.".