Tomēr uzņēmējam nav pārliecības, vai visi Gerkens un partneri veikali tiks saglabāti. Viņš neizslēdz iespēju kādreiz būt arī kādā lielveikalā, kuru nosacījumi līdz šim gan bijuši diezgan drakoniski. Savukārt ar saviem veikaliem iet uz ārzemēm R.Gerkenam trūkstot motivācijas: "Es vienu tirgu esmu iekarojis, es braucu ar divām mašīnām — Bentley un Rolls Royce, brīvdienās man ir sporta Corvette, uz vienas rokas man ir Chopard… Cik man — trīs Rolls Royce vajadzīgi?! Man ir ļoti liela māja, viena no lielākajām Latvijā. Es sev piecas vēl blakām piecelšu?!"
Jūsu apgrozījums 2007.gadā ir audzis par 11%. Publiski izskanējis, ka tas saistīts ar jaunu tirdzniecības centru atvēršanu un pozitīvo ekonomisko situāciju. Ko jūs par to domājat?
Es pat to nesauktu par labvēlīgu ekonomisko situāciju. Ja es atceros pagājušo gadu, man murgi nāk virsū, viss bija "sapumpēts". Es esmu šausmīgs eiroskeptiķis. To "pārpumpēto" naudu Latvijas ekonomikā! Ne mums ir pretī normāls darbaspēka tirgus. Pagājušajā gadā tik tālu nogāja, naudu meta pakaļ, [cilvēki] nestrādāja vai strādāja mazefektīvi.
Jums arī bija problēmas dabūt darbiniekus?
Ļoti lielas! Es biju spiests daudziem veikaliem mainīt darba laiku — samazināju darbalaiku, paturot esošo darbinieku skaitu. Mātesbankas sameta te naudu… Tas kopsumumā radīja nereālu ilūziju.
Bet cilvēki jau droši vien iepirkās arī pie jums.. Sāka pirkt dārgākas mantas?
Mēs neko dārgāku netirgojam, gadiem ieņemam savu nišu, mēģinām vienīgi uzlabot preču kvalitāti — sevišķi aktuāli tas ir Rīgā, kur ir ļoti liela konkurence un cilvēki ir stipri prasīgāki.
Jūs līdz ar to iepērkat preces citās valstīs vai prasāt augstāku kvalitāti no tiem pašiem piegādātājiem?
Mēs iepērkam visā pasaulē, vienkārši meklējam izdevīgus priekšlikumus. Mums inflācijas praktiski nav — viens, paši savelk jostas, otrs — jo speciālisti kļūst pieredzējušāki, jo atrod interesantākas preces.
Jūs esat pasaules mērogam mazs uzņēmums. Vai jūs esat viņiem interesants partneris?
Dabiski, ka nē. Mēs esam tik sīks…
Visa Latvija ir viena Sanfrancisko.
Kā tad jūs varat tirgoties ar šiem piegādātājiem?
Ir dažādi varianti. Kāds tīkls, piemēram, tas pats H&M — es esmu pircis no viņiem — viņi nevar savā tīkla pārdot kādu apjomu, ko tad viņi pārdod par vairumcenu. Tādi paši gadījumi ir Vācijā, Anglijā, Itālijā, visā pasaulē. Tāpat no ražotājiem Ķīnā — viņš nevar precīzi uzražot — teiksim, ASV Wall–Mart pasūta 10 000 vienādu jaku, rūpnīca nevar uzražot precīzi, viņiem jāiztur kvalitātes prasības, tur kaut kas var neizdoties — viņš ražo vairāk, lai izturētu, turklāt, materiālu arī nevar izgriezt tieši.
Latvijā patērētāji parasti sūdzas par vecajām kolekcijām.
Arī tādi piedāvājumi ir, jāizvērtē, kam tie vajadzīgi.
Cik Latvijas cilvēkam ir svarīga karstā prece?
Fifty fifty (50 uz 50 — red.). Es jau vispār aizņemu non brended (bezbrenda — red.) nišu. Daļa manas mērķauditorijas ir cilvēki neatkarīgi no ieņēmumiem. Es arī tirgoju plazmas TV, bet tie nav LG, Pioneer, kaut [pēc kvalitātes] ir pilnīgi tādi paši. Ir, tādi uz kuriem ir uzraksts Konka — tā ir liela, slavena kompānija Ķīnā, kas ražo šos brendus. Sev viņi nevar likt to LG, uzliek savu, bet autors ir viens un tas pats.
Cik pie jums nāk jūsu paziņu?
Manuprāt, ka daudzi. Ir tik lielas preču grupas, ka katrs ar savu maciņu var atrast ko interesantu, pat ļoti biezs klients — es nekur citur neesmu redzējis tik plānas Ķīnas porcelāna kafijas tasītes. Ir man arī pazīstami uzņēmēji, diezgan pabiezi, viņiem ir trīs četri bērni, viņi aug — es esmu ļoti spēcīgs šajā grupā, un viņi nāk.
Kas ir jūsu galvenie konkurenti Latvijā?
Pagaidām nav.
Ja ienāktu H&M, tie būtu?
Viņi ir dārgāki.
Kā attīstījušies jūsu veikali, kopš jūs sākāt pirms 17 gadiem?
Es sāku ar savu dzimto pusi — pirmie veikali bija Kuldīgā, Ventspilī — jūs tur, Diena, briesmīgi lamājat Lembergu, es viņu nevaru apbižot, viņš mani ir atbalstījis — Saldū, tad Liepājā, lēnām pārcēlāmies uz Vidzemi un beidzamie gadi — es visu laiku biju iebaidīts, ka galīgi nabadzīgs reģions ir Latgale, bet kaut kur bija jāplešas. Es atrodos visos rajonos. Pēc cipariem es vairāk mīlēts esmu ārpus Rīgas.
Tas droši vien saistīts ar maksātspēju?
Arī.
Patlaban jums ir 40 veikalu. Plānojat atvērt jaunus?
Nē, pirmām kārtām, nav kur. Rīgā jautri gāja, varbūt tādu veikalu skaitu var turēt — Rīgā ir 10 veikali — vai daudzi var nosaukt vienu brendu, kam ir desmit veikali.
Ciet arī nevērsiet?
Nav pārliecības. Visur krīt apgrozījums, esmu no normāla palicis par mazrentablu [biznesu], laikam būšu spiests aizvērt ciet.
Kā jums mainījies produktu piedāvājums?
Tas laikam ir mans personīgais izdomājums, know how — jūs mani nosaucāt par ilgspēlētāju, laikam nevarētu teikt, ka būtu šausmīgi nokļūdījies — visi veikali ir mazi universālveikali, nav monogrupu. Katrā veikalā ir pārstāvētas pamata četras pamatgrupas — apavi, apģērbi, saimniecības un elektronikas preces.
Kāds bija jūsu aprēķins — cilvēki pieraduši iepirkties vienuviet?
Arī, kā arī — šodien neiet topiņi, varbūt iet čības.
Masu viedoklis varētu būt, ka jūs pārsvarā tirgojat Ķīnas drēbes…
Visas pasaules, varbūt citu gadu, piemēram, patlaban, vairāk nāk no Ķīnas, bet tā aug gan kvalitātē, gan dizainā.
Jūs arī minējāt par iepirkšanās bumu un kredītu pieejamību — vai nav tā, ka cilvēki novērsās no jums?
Es pilnīgi pieļauju — ja mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī, gribam trīsistabu. Tā ir dabiska vēlme. Tas bija, kad gāja jautri. Tagad notiek pretējais process.
Viņi atgriežas?
Jā — es redzu pēc cipariem, ka pašlaik jūlijā kritums samazinās, un loģiski secinu — kur viņi rodas — Latvijā jāsāk skaitīt nauda. Celsies energoresursu cenas, kas ietekmēs visu pārējo, transporta izmaksas.
Vai ir cilvēki, kas masu histērijā sāka pie jums iepirkties?
Jaunās ģimenes ar vienu diviem bērniem un hipotekāro kredītu, ieņēmumi ir ierobežoti un jau sadalīti — viņi pērk bērniem, kur es esmu spēcīgs, un pērk arī sev.
Tagad ir daudzi nākuši klāt arī no zināmā mērā biezā gala, ne jau paša biezākā — Kargins droši vien nenāk pie manis. Par reģioniem es gribētu pieminēt — taktika, kas izrādījās pareiza, — pieeja pircējiem mazpilsētās un reģionu centros, lai patlaban, kad pieaug benzīna cenas un likvidē maršrutus, nekur nebūtu jābrauc.
Iepriekš samazinājums bija 17—18%, tagad ir ap 12%.
Kādu prognozējat gada kopējo situāciju?
Tā sabremzēsies jau minētā gāzes cenu kāpuma dēļ, kas atstās spēcīgu iespaidu.
Minējāt, ka būs kas jāslēdz ciet. Vai varētu nonākt līdz zaudējumiem?
Es ļoti ceru, ka šis nedaudz biezākais gals varētu nosegt to, ka manējie mazāk iepērkas. Man ir divas ar bērniem saistītas grupas — tajās krituma nav, ir neliels pieaugums. Kur tad viņi uzradās? Šaubos, vai mani esošie pirka vairāk. Tātad kāds nāca klāt.
Jums augstās nomas maksas dēļ nācās slēgt veikalu Čaka ielā. Kas bez tā un ekonomiskās situācijas jūs kā tirgotāju vēl bremzē?
Mani sevišķi nekas nebremzē — lūgums tikai, lai nemaisa maisīt (teiciens krievu valodā — red.). Vienīgais, par ko es esmu apbižojies un no kā es gaidu un esmu sagaidījis kādas cūcības, ir Eiropas Savienība.
Kas ir tas sliktais, ko esat sagaidījis?
Iestājāmies, un tad sākās — to ievest nevar no Ķīnas, tam liekam drausmīgas antidempinga sankcijas — mums bija liberāla ekonomika — ved, no kurienes, cik daudz un kā gribi, tikai maksā nodokļus. Te pēkšņi uzliek žņaugu — to nevar, to var, to nevar, to tik daudz, to saskaņot, atļaujas tādas, licences šādas. Es atceros — tā bija vēl vienā Savienībā. Šogad gan izbeidza šitās cūcības.
Jums cenas līdz ar to bijušas augstākas?
Jā, jo man nav bijis pieejams viss tirgus vai arī bijis apgrūtināts.
Kā jūs izjūtat nekustamā īpašuma bumu?
Šausmīgi — viens no jautājumiem: kāpēc es neesmu lielveikalos — ja arī ir normāls veikals, īres cena ir nenormāla. Es esmu domājis — kāpēc? Daļēji pie vainas varētu būt spēļu bizness. Jūs redziet — vai pa Parīzi vai Berlīni varētu tā staigāt pa centru, ik pēc 20, 50 metriem spēļu automāti. Viņi aizņēmuši labākās vietas un maksā jebkuru viņu pieprasīto cenu. Otrs — latvieši ir tirgotāju nācija — ir tik biezs slānis, kam liekas, ka ir pasaulē redzējis ko tādu, ko varētu piedāvāt te. Tagad, kad ekonomika piebremzējas, ir daudz telpu piedāvājumu, bet cenas vēl nesamazina.
Lielveikalos jūs nekad nebūsiet?
Tie ir diezgan drakoniski. Īre augsta, plus pieskaitāmie izdevumi, kas manā saprašanā nav pārskatami — nesaprotama reklāma, apsildes — īsti neatšifrē, pasaka tikai uz galviņām. Piemēram, es paaugstinu apgrozījumu, man par to jāmaksā papildus. Es pats arī izīrēju Bērnu pasaulē — kāda man daļa, viņš man maksā, kas jāmaksā, viņš tirgo labāk — es varu tikai priecāties.
Vismaz paliks kādu laiku..
Paliks un slavēs — šitais labais Gerkens un es viņam paprasu vēl naudu — man tas liekas nesaprotami. Man Rīgā veikali ir diezgan biezi — kā es izskaidrošu, ka tur būšu spiests tirgot par citu [augstāku] cenu nekā savās platībās. Tagad, kad cilvēkiem ir tik brīva pieeja internetam, viņi viens divi apmainās ar informāciju.
Neplānojat sākt tirgoties internetā?
Īsti vērt vaļā man nav kur, visur es esmu, attīstība ir mazliet apstājusies, bet tā nevar būt, jo vienmēr ir jāattīstās. Dialektiskais materiālisms. Tas varētu būt interneta veikals, varētu sarunāt ar kādu lielveikalu — esošā situācija varbūt arī viņus atdzesēs. Šitos ārprātīgos centrus, ko te cēla…
Kādu no vēl iecerētajiem varētu apstādināt?
Jā.
Vai valsts varēja ko darīt nekustamā īpašuma buma apstādināšanai?
Nē, tikai ekonomiskā situācija. Tas ir tas pats, kas ar darbaspēku. Tagad darbiniekus var atrast, bet pagājušajā gadā tas bija vārdos neizstāstāms.
Jums ir tikai darbinieki no Latvijas vai arī kādus piesaistījāt no ārzemēm, teiksim, darbam noliktavā?
Nē, man pamatā visi ir veikalu darbinieki, visiem pamatprasība ir valoda.
Nesen bija diskusija par pārdevēju valodas zināšanām. Kāds ir jūsu viedoklis, kāda mērā būtu jāzina latviešu valoda?
Kā patērētājam un Latvijas pilsonim man ļoti gribētos savā valstī runāt savā valodā. Mūsu valstī diemžēl tā situācija ir stipri tālu. Kā darba devējam: ja nav, kas strādā, — tāda situācija bija pagājušajā gadā — kāda man valoda?! Varbūt tagad tā politika atlaidusies — man šķiet, ka pašlaik vairs neviens necenšas runāt valsts valodā.
Kāda ir valsts politika pret mazo un vidējo biznesu?
Tā tēma man ir tālu, mani tas neskar. Vienīgais — līdz šim brīdim nav piešķirtas eksporta garantijas, kur nu gan vajadzētu ātrāk sanemties un izdarīt.
Jūs neplānojat atvērt veikalus citās valstīs?
Es esmu par to domājis. Kā lai godīgi pasaka — trūkst motivācijas.
Vēlmes iekarot tirgu?!
Es vienu tirgu esmu iekarojis, es braucu ar divām mašīnām — Bentley un Rolls Royce, brīvdienās man ir sporta Corvette, uz vienas rokas man ir Chopard… Cik man — trīs Rolls Royce vajadzīgi?! Man ir ļoti liela māja, viena no lielākajām Latvijā. Es sev piecas vēl blakām piecelšu?!
Uzņēmējam galvenajam mērķim jābūt nodrošināt sevi labāk nekā algotā darbā, vai uzņēmējam ir cita sūtība?
Mani trieca divi pamatdzenuļi — materiālais, jo es esmu dzimis šausmīgi nabadzīgā ģimenē un esmu par to daudz cietis skolā un jaunībā — ne tā apģērbies, ne tas kājās, noplīsis. Tas bija dzenulis izrauties saulītē. Otrs ir godkāre — kaut kur sevi pierādīt. Ko es varu pierādīt pie bāleliņiem igauņiem?!
Vai tagad jauniešiem ir uzņēmēja dzinulis, vai tiem tomēr būtu bijis vairāk vajadzīgs šāds dzīves rūdījums kā jums?
Vairāk vajadzīgs dzīves rūdījums, viņiem viss tā samērā… Studijas… Man tādu kredītu nebija, kad es mācījos. Tāpat biznesā kredīti pieejami. Manā laikā, atceros, gāju uz Banku Baltiju pie viceprezidentes Veltas Čebotarenokas, domāju — pa blatu dabūšu kredītu. Lūdzu — 110% gadā!
Tagad varat normāli dabūt kredītu?
Nav ne mazāko problēmu!
Ir dzirdēts, ka bankas pret tirgotājiem un nekustamā īpašuma biznesu ir ļoti vēsas..
Ja nekustamā īpašuma tirgus ir apstājies, dabiski, ka bankas būs prātīgas.
Kādu jūs redzat risku attiecībā uz ģimeņu nespēju samaksāt kredītus, par ko nesen runāja Edgars Šīns?
Es to sevišķi negribētu skart, bet, manuprāt, tā ir liela problēma. Tā ir specifiska banku lieta, tās cenšas kaut kā attaisnoties, ka procents no kopējās kredītu summas esot mazs, bet pēc dažādām neoficiālām runām mūsu aprindās, varot rasties problēmas. Tas arī loģiski veidojas — mēs katru dienu lasām: tur sašaurina, tur klapē ciet, tur sašaurina, tur samazina — daudzi ir kredītu ņēmēji, kas vairs nevar samaksāt. Vai arī cilvēks strādā, bet izdevumi aug. Un vēl ir tie aizdomīgie kredītprocenti, pret ko tagad Eiropa cīnās.
Kāds jūsu veikalos bijis cenu kāpums?
Es neesmu ne gramu [uzlicis], varētu pat līdz zaudējumiem aiziet, mēs turamies tikai pie apgrozījuma, manam pircējam nav, no kā maksāt.
Viss tiek kompensēts ar interesantākiem priekšlikumiem no pasaules un arī diezgan spēcīgi optimizējot. Likās, ka es neko nevaru samazināt, bet izrādījās, ka var brīnišķīgi!
Piemēram?
Jebkurā dienestā var atrast, tikai ļoti rūpīgi jāskatās savādākā gaismā.
Trakākais [piemērs] ir pārdevēji — es iedomājos, ka bez tāda skaita pārdevēju nu nekādi nevar, bet izrādās, ka var.
Jūs minējāt, ka gribētu pastrādāt dārgāko zīmolu galā.
Arvien pie tā strādāju, bet diezgan piebremzēju, jo, kā jau minēju, no dārgā gala pārnākuši cilvēki, kas ir spiesti ekonomēt.
Cik varētu būt šogad inflācija? Tā sāks samazināties?
Es būtu ieinteresēts kā uzņēmējs un pilsonis ar lielu personīgo saimmniecību, bet gaidāmais gāzes tarifu kāpums… Tas automātiski aizies uz visu pārējo.
Jūsu aprindās nav sākuši runāt par to, ka dzīve kļuvusi dārgāka?
Dabiski, ka ar mani nevar salīdzināt, bet arī — es vairāk tā nepērku gleznas. Man ir liels hobijs — personīgā galerija par ļoti lielu summu, bet patlaban skatos stipri piezemētāk.
Vai ir iespēja, ka jūs pārdodat savu biznesu?
Jebkurš bizness ir bizness, arī pārdošana ir bizness.
Ir piedāvājumi?
Es diemžēl neesmu sagaidījis…
Par adekvātu cenu…
Cik? Simti vai desmiti miljonu?
Desmiti.
Jums arī pieder trešdaļa Mēbeļu nama. Kā tagad iet šajā biznesā?
Gandrīz apstājies jauno mājokļu tirgus un automātiski līdz ar to — iekārtošana. Daudzi pirka ne jau sev, bet spekulatīvos nolūkos. Dabiski, ka tas viss ir apstājies! Bet Mēbeļu nams ir tik spēcīgs brends — man [biznesam] ir 17 gadu, Mēbeļu namam ir vairāk nekā 20!
Kas ir tas fenomens?
Tur ir kritums, bet pagājušajā gadā bija nenormāla peļņa utt. Bet tur nav tik briesmīgs kritums [kā, iespējams, citiem]. Mums ir kritums 15—17% robežās.
Ja tagad kāds jauns cilvēks gribētu sākt savu biznesu, ko jūs viņam ieteiktu?
Kaut ko pašlaik ieteikt..
Pastrādāt pie kāda cita?!
Jā. (Smejas.)
Kas ir galvenās Latvijas problēmas un kā tās risināt?
Neko viņi nevar atrisināt — tā ir inflācija! Pamatnoteikumi ir saistīti ar pasauli. Pabriesmīgi, ka inflācija 20 reizes pārsniedz kopprodukta pieaugumu.
Ko jūs vēl jūtat kā problēmu?
Kā uzņēmējs — ja cilvēki apzinīgāk pieietu saviem pienākumiem. Ir diezgan daudz slaistu.
Varbūt jums pašam ir prātā kādi jauni biznesi?
Nav motivācijas.
Kad Latvija varētu būt īsteni labklājīga valsts?
Pilnīgi subjektīvās domas — valsts ir šausmīgi jauna. Visa padomju domāšana, ārprāts, kad tā sabruka — daudzos vēl tas viss ir iekšā. Nomainīsies paaudzes, cilvēki izglītojas, mums taču uz 10 000 iedzīvotāju ir daudz studējošo. Ar laiku viss ieiesies normāli. Daudziem nacionālistiem varbūt nepatiks — es daudzus gadus atpakaļ sāku biznesu ar Ķīnu, Honkonga — pilnīgi neatkarīga no Ķīnas — maza blakts uz šausmīga ziloņa — kas tur gāja cauri! Tāpat te varētu būt Krievija.
Kā jūs vērtējat attiecības ar Krieviju?
To, ka dialogs uzlabojas, es vērtēju pozitīvi — beidzot zināms, ka oktobrī novembrī prezidents brauks uz Krieviju.
Jums tas palīdzētu biznesā? Varbūt tur sākt strādāt?
Krievijā strādār gan man ir bailes, ko es tik neesmu saklausījies. Mani daudzas reizes vilcis, un es gandrīz to esmu darījis.
Ko man tas dotu — mūsu Jūrmala: es esmu bijis daudzos pasaules kūrortos — krievu tūrists ir biezs — kaut vai dažādi līmeņi brauktu pie mums. Degvielas uzpildes stacijas, viesnīcas, veikali [iegūtu].
Viņi jau brauc uz Jauno vilni…
Vairāk [vajadzētu].
Kad Čevers bija pie varas, mēs izsitām, ka vieglāk var iebraukt, viņu atbīdīja nost, momentā krieviem piegrieza skābekli.
Jūs pats iesiet uz Jauno vilni?
Tā burzma… Es vispār maz kur eju, varu atklāti pateikt, vienmēr trāpu uz fotogrāfiem.