Atceroties notikumus pirms vairāk nekā 20 gadiem, publicējam fragmentus no «Dienas» rakstiem, kurus sarakstījuši I.Upleja un D.Titavs.Savukārt portāla diena.lv lasītājs Ainārs Čemis mums uzticējis savas amatierfotogrāfijas. Lūk, ko viņš raksta: «Fotogrāfijas uzņemtas pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 23.augustā. Bildēs var būt arī nav nekā īpaša, bet ņemot vērā to, ka toreiz privātās drēbēs ģērbušies VDK darbinieki turpat pie Brīvības pieminekļa rāva ārā filmiņas no fotoaparātiem tiem cilvēkiem, kuri uzdrošinājās fotografēt, tad tā laika liecību nevarētu būt daudz. Man toreiz paveicās un filmiņu esmu saglabājis līdz šai baltajai dienai.»
Pirms 10 gadiem pie Brīvības pieminekļa aizturēja gandrīz 100 cilvēku
«1987.gada 14.jūnijā Rīgā tā saucamajos buržuāziski nacionālistisko elementu saietos pie Brīvības pieminekļa piedalās ap 2000 cilvēku, arī tie, kas nākuši vērot varas izdomātos riteņbraukšanas svētkus. 23.augustā te ir ap 20 000 cilvēku, sadursmes ar miliciju, arestētie un sodītie. Šos faktus LKP vadībai toreiz ziņoja zemāka ranga varasvīri. Masveida mierīgas protesta demonstrācijas bija jaunums gan padomju varas pretiniekiem, gan pašai varai. Aicinājumā Molotova–Ribentropa pakta gadadienas pieminēšanai 23.augustā «Helsinki–86» grupa akcentēja, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa notiks privāti. Tajā laikā aicinājums uz organizētu protesta akciju vai mītiņu varētu tikt tulkots kā aicinājums uz masu nekārtībām.
Neskatoties uz to, LKP un tās pakļautībā esošie tiesībsargātāji gatavojās masu mītiņa neitralizēšanai. No Maskavas novērot notikumus atbrauca augsti stāvošas amatpersonas. Tika izveidots operatīvais štābs, tā sastāvā bija toreizējais iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis un kāds LKP CK pārstāvis, kura uzvārdu neviena no tālaika amatpersonām tagad «neatceras». Toreizējais iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs teica: «Daudzas tālaika amatpersonas arī pašlaik ir pie varas, tāpēc — vai ir vērts saukt konkrētus uzvārdus?»
1987.gadā tika izstrādāts tiesību aizsardzības orgānu operatīvais darbības plāns, un pirmo reizi LPSR vēsturē šāds plāns tika gatavots nevis oficiālam pasākumam, bet gan mītiņam, uz kuru aicināja, kā tolaik teica, naidīgas ārzemju radiostacijas. Šis slepenais dokuments ir iznīcināts 1993.gadā. It kā beidzies tā glabāšanas laiks, tiesa gan — pēc PSRS normatīviem. Plāna mērķis bija ne tikai uzturēt kārtību, bet galvenais — nepieļaut organizētu ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tur kaujas gatavībā bija ap tūkstoš milicijas darbinieku, viņu vidū Rīgas milicijas skolas kursanti, tika iesaistīti arī družiņņiki (tautas kārtības sargi).
Tieši 23.augustā Rīgas ugunsdzēsējiem tika dota pavēle uzlikt mašīnu logiem speciālas restes. Tie pasargātu auto stiklus no sviestajiem akmeņiem, un tad ir iespējams raidīt ūdens strūklas uz nepaklausīgiem demonstrantiem, neizkāpjot no mašīnas, — tā vadības rīkojumu komentē toreizējie ugunsdzēsēji. Taču ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieka vietnieks Juris Ļabis atceras, ka «ugunsdzēsējiem netika dota pavēle — izdzenāt demonstrācijas. Kad notiek dažādi masu pasākumi, mums tur jābūt klāt, ja sāk degt, mēs varētu dzēst. Tāda kārtība ir arī tagad. Tā notiek visā pasaulē. Ugunsdzēsēju mašīnas nebija piemērotas cilvēku izdzenāšanai. Un es domāju, ja toreiz tiktu dota pavēle izdzenāt demonstrantus ar ūdens strūklu palīdzību, ugunsdzēsēji tādai pavēlei nepakļautos.»
Tomēr paaugstinātā kaujas gatavībā tajā dienā atradās visi Rīgas ugunsdzēsēji, un, kā atceras tolaik strādājošie, šajā gadā notika arī treniņi, imitējot demonstrantu izdzenāšanu. Operatīvais štābs neizmantoja ugunsdzēsēju palīdzību, kaut arī tie atradās netālu un ieradās pie pieminekļa, kad vienu no autobusiem, kurš bija novietots pie pieminekļa, aptvēra dūmu mutuļi. Z.Indrikovs ir pārliecināts, ka šajā gadījumā tika izmantota dūmu svece un to ir darījis kāds no pieminekļa «aizstāvjiem», lai pamatotu aktīvāku vēršanos pret demonstrantiem.
Jāatceras, ka tajā laikā garām Brīvības piemineklim ritēja dzīva auto satiksme. Tas, pēc Z.Indrikova domām, palielināja vienkārši ziņkārīgo pieplūdumu: «Bija jau arī ļoti prozaiski atrašanās iemesli pie Brīvības pieminekļa. Tur bija pilsētas autobusu galapunkts, radās ziņkārīgo pūlis. Pirms tādiem pasākumiem visi miliči tika pārbaudīti lai nevienam nebūtu nekādu ieroču, ne steku, ne gāzes baloniņu. Tie, kas atradās netālu, rezervē, protams, bija apbruņoti, bet ne ar šaujamieročiem. Nekas nevar būt bīstamāks kā apbruņots milicis satrakotā pūlī. Tāpēc jau arī daudzi miliči pacieta visādas dunkas, dūrienus ar adatām… Jāatzīst, ka vismierīgāki bija VDK pārstāvji — Zukulis, Johansons, Trubiņš, laikam jau vairāk zināja…»
Lielākais ļaužu pieplūdums bijis ap 17, kad (arī sanākušie cilvēki to zināja) bija paredzēta «Helsinki-86» grupas locekļu ziedu nolikšana, bet viņi bija aizturēti Ginteru dzīvoklī. Kaut kas bija mainījies kopš 14.jūnija, pūlī radās spontāni līderi — Atis Silaroze un Valdis Turins. Viņi ar savu rīcību un runām panāca to, ka miliču ķēde tika pārrauta un ap 200 cilvēku liela grupa izlauzās pie pieminekļa. Šī grupa, kā pēc tam aprakstīts LKP CK materiālos, esot skandējusi: «Brīvību, brīvību...», — un pēc tam dziedājuši latviešu tautas dziesmas «Vei, veterok» un «Katis, solniško, katis...» Pēc tam apmēram 10—15 minūšu laikā laukums pie pieminekļa tika atbrīvots un atjaunota transporta kustība. Pilnībā ziedu nolikšana beidzās ap 19, bet pēc tam tikai nelielas jauniešu grupas vēl esot pulcējušās apkārtējos skvēros.
Lielas cerības tika liktas arī uz to, ka, arestējot demonstrācijas organizētājus, neviens pie pieminekļa ziedus nolikt neies. Jau pirms 23.augusta mājas arests tika uzlikts «Helsinki-86» grupas locekļiem Evai Biteniecei, Alfrēdam Zariņam un Heinim Lāmam. Apcietinājumā atradās grupas vadītājs Linards Grantiņš, jau izraidīts bija Rolands Silaraups… Brīvībā palikušie bija nolēmuši pulksten 17 organizēti nolikt ziedus pie pieminekļa. Ap 16 viņi pulcējās Padomju (tagad Basteja) bulvārī 12 Ginteru ģimenes dzīvoklī. Tur arī viņi visi tika aizturēti, bet pēc plakāta ar uzrakstu Šeit ieslodzīta Helsinku grupa izkāršanas pa logu viņus apcietināja. Pēc VDK datiem kopumā tajā dienā pie pieminekļa milicija aizturēja 86 cilvēkus, 5 no viņiem tika piemērots administratīvais sods. Interesanti, ka LKP CK dienesta vajadzībām sagatavotajā dokumentā norādīts, ka aizturēti 160 cilvēki. Vai tas ir partijas pieradums pierakstīt lielākus skaitļus kā panākumu vai VDK vēlme samazināt neapmierināto skaitu vismaz uz papīra? Uzzināt to acīmredzot nevarēs, jo arī dokumenti par togad aizturētajiem un sodītajiem LR Iekšlietu ministrijas arhīvā ir iznīcināti.
Varasvīru plāni augustā pilnībā neīstenojās. Tas tika atzīts LKP CK biroja 24.augusta sēdē: «… arī tiesību aizsardzības orgāni nav veikuši visus pasākumus, lai nepieļautu gaidāmo nacionālistiski noskaņoto elementu saietu pie Brīvības pieminekļa.» Ejot uz šo partijas biroja sēdi ne vienai vien atbildīgai amatpersonai bija pamats šaubīties, vai pēc tās viņas paliks savā amatā.
Turpmākie pasākumi bija stingrāki — 1987.gada 18.novembrī vismaz pie Brīvības pieminekļa neviens netika. Kaut arī jau nākamā gada vasarā protesta akcijas pārauga masveida demonstrācijās, 1987.gadā kompartija līdz ar padomju spēka struktūrām turpināja cīņu pret nacionālismu gan ar spēka, gan ideoloģiskiem līdzekļiem.»