Kas jāmāk, lai teātris būtu garšīgs

Pēc pēdējā dubļa steigšus nometis mežsarga formas tērpu un bisi, Vilims no filmēšanas laukuma Bolderājā tiek vests uz Rīgas centru, kur viņu gaida mašīna uz Valmieru. Pēc stundas ir mēģinājums teātrī, un viņš pa minūtēm skaitļo - paspēs vai ne. Kādu kārdinošu televīzijas piedāvājumu jau nācies atteikt. «Es taču nevaru vienlaikus būt Rīgā, Valmierā un Taurenē!» Vilims skaidro, neslēpdams patiku, ka tiek ievērots un aicināts, un tai pašā laikā cilvēcīgi, vienkārši atvainodamies, ka arī Dienai licis dinamiski mainīt plānus, virzienus un gaidīt. Radošajai jezgai vakarpusē pierimstot, viņš beidzot gatavs runāt. Vai nu aiz noguruma, vai tāpēc, ka ierasts, sāk ar kafiju, pāris cigaretēm un anekdoti par teātri. Nekautrējas (un pamatoti) pagājušo sezonu nosaukt par veiksmīgu - par lomām Valmieras Drāmas teātra izrādēs Tumšie brieži un Pazudušais dēls Vilims nominēts Teātra gada balvai kā labākais aktieris. Žūrija savu vērtējumu paziņos vēlā rudenī. Šajā nedēļā Valmieras teātris savus darbus atvedis viesizrādēs Rīgā. Kāpēc cilvēkam jāiet uz teātri skatīties jūsu spēli? To laiku viņš var izmantot, teiksim, spēlējoties ar tekstiem un bildēm internetā. Teātris, es domāju, var dot patiesas jūtas tajā vietā un tajā mirklī. Saskarsmes burvību. Es varu izšķirstīt sešpadsmit Burdas, un tik un tā mana dzīves sieviete mani uzbudina vairāk, tur es neko nevaru darīt. Tāpat ir ar mākslu - ir patīkami aiziet un dzīvajā paskatīties tēlniecību, kur tu vari izjust poētisku vieliskumu... Teātrī tu dabū to pašu - emocionālo kontaktu, kas ir nepastarpināts, ne caur celuloīdu, bet pa tiešo - no manis uz skatītāju. Jūs skatītājam vairāk dodat emocijas vai jēgu? Cik tur jēgas... Tie, kas ir Šekspīru, Čehovu redzējuši... Nu, Blaumanī, Pazudušajā dēlā varbūt tā jēga ir lielāka, bet Tumšajos briežos konstrukcijas ir pavisam elementāras, tās nerunā par lielām lietām, par kurām mākslai būtu jārunā - par cilvēka attieksmi pret mīlestību, pret Dievu, pret nāvi. Ja šīs tēmas tiek skartas, tad mākslas darbs, manuprāt, ir izdevies. Taču jauno dramaturgu darbi cilvēkus atvilina atpakaļ teātrī, viņi ir uztrāpījuši uz pareizā āķīša. Uz šīm izrādēm nāk jaunatne, kas pirms gadiem sešiem vispār bija aizmirsusi, kas ir teātris. Esat domājis, kāpēc tā? Tāpēc ka teātris - tas ir dialogs, kas prasa zināmu piepūli no skatītāja, garīgu, emocionālu. Tur tu nevari nosēsties, vērot no malas ar čipsu paku rokās un neiesaistīties. Pēdējos piecpadsmit gados jaunā paaudze dzīvojas ap datoriem, daudz labprātāk stumda peli, nekā lasa grāmatu vai skatās izrādi. Viņus interesē īsā informācija, nevis pārdzīvojums. Īstenībā virtuāli pieejamā informācija ir tik plaša, ka pat pieaudzis cilvēks apmulst. Bet, ja paskatās, cik no tā visa var paņemt sev - nu tā, būtiski? Vārdi, skaitļi, datumi, fakti.... Es kā cilvēks no tā garīgi nepilnveidojos. Kāda velna pēc tas vajadzīgs, nezinu. Reizēm domāju - kāpēc Hamlets nevarētu šodienas jaunatni uzrunāt? Varētu, kad tu esi iespiests strupceļā un nezini, kā ir pareizāk: rīkoties impulsīvi, lai paspētu ielēkt sava laika vilcienā, vai vispirms kārtīgi saprast un tikai tad - rīkoties (pauze). Jūs saprotat, kas šajā dzīvē notiek? Es, diemžēl, ne. Par visu joprojām brīnos kā tāds bērns. Pēdējā laikā ir laimējies noskatīties kādu izrādi, par kuru ilgi būtu brīnījies? Daudz laba. Tomēr par Nekrošus izrādēm - visvairāk. Maz redzu savu Latvijas kolēģu darbus, tikai tad, ja viņi atbrauc viesizrādēs uz Valmieru, un tas tomēr nav tas. Tāpat kā mēs tagad aizbrauksim uz Rīgu: nebūs tas pats, kas šeit. Apstākļus var piemērot, bet enerģētika būs cita. Telpā, kur izrādi taisa, tiek iekodētas gan mūzikas, gan gaismas nianses, par aktieru darbu nemaz nerunājot. Tas viss ir piederīgs tieši šai telpai. Izraujot izrādi ārā un ieliekot citā telpā, kaut kas noteikti deformēsies. Tad, kad nonākšu Rīgā, zināšu, kā tas ir. Taču varu galvot, tas būs pilnīgi citādi nekā Valmierā. Būs mazliet vairāk stresa, cits kontakts ar publiku. Publika Rīgā, starp citu, atšķiras. Ar ko atšķiras? Rīgā publika ir atsaucīgāka. Varbūt inteliģences slānītis biezāks. Pie mums Valmierā atnāk viena tāda zālīte, kādas Rīgā sanāk vienmēr. Varbūt šajā regularitātē arī slēpjas tas, ka Rīgas skatītāji labāk saprot, kas teātrī notiek. Tas nav tā, ka es skatos tikai multenes, tad aizeju uz izrādi un domāju: kāpēc tik lēni... Kā ir spēlēt pustukšai zālei? Ir ļoti patīkami, ja pilna zāle, bet mani negrauj, ja skatītāju maz. Protams, mazliet sirdi tas rīvē... Teātrī tāpat kā baznīcā: vienam būt, tas ir kaut kas cits. Sapulcējoties vairāk cilvēkiem, ģeometriskā progresijā pieaug garīgais spēks. Kurās izrādēs jūs sevi ieliekat visvairāk? Jums kā konservatīvam meistaram droši vien gribas katrai lomai astē iesiet kādu jābūtisku konsekvenci. Kādu ideālu garšu. Hm, hm... Ir darbi, kuri domāti atslodzei, kur tu kaut kādu spēku ieliec un nospēlē to lomiņu. Nē, procentuāli neizsvēršu, kurā izrādē sevi ielieku vairāk, kurā mazāk! Tas būtu nekorekti, un to nemaz negribu. Tas būtu tāpat kā pateikt, kas man mīļāks: sieva vai bērns, tēvs vai māte. Mīlestība ir viņos visos, bet izsvērt nevar. Labo apliecinoša jēga jānes katrai lomai, pat ja slepkavo uz skatuves - tik un tā. Nevis tā kā pretīgajās amīšu filmās redzi: viņš, varonis, iet un tik skalpē visus. Mīļie, nav viņš nekāds varonis! Zvērs viņš ir. Tie taču ir cilvēki - tas tiek aizmirsts. Kā bauslis skan: tev nebūs nokaut. Bet, ja tu nokauj, tad - ļaunumu. Nevis cilvēku. Skalpēšana uz ekrāna - jūsu kolēģu sastrādāta. Kolēģu darbs, jā, bet domāts miljonu auditorijai, tiem pašiem... peles stumdītājiem. Jums to vajag? Būs! Agrāk bija smalkjūtīgāki žanri. Detektīvs, piemēram, kur arī cūcības tika sastrādātas, bet tām mēģināja ar viltību tikt klāt, prasīja, kā tu to darīji, kāpēc, un sodīja. Neteica, feini, ka esi to izdarījis! Jums ir nojauta, ko nozīmē būt labam aktierim mūsdienās? Ir jāvar kaut kā speciāli konfigurēt iekšējo pasauli, lai būtu spicē? Nemācēšu pateikt. It īpaši tāpēc, ka mūsu profesija ir tik neprognozējama, ka var gadīties - necerēti aktieris pēkšņi ļoti labi nospēlē kādu lomu. Esmu redzējis tādus gadījumus nesen Dailes teātrī. Un otrādi - ir cerības, ka nu būs! Un nekā. Ar to teātris no kino atšķiras, tur tomēr var paskaitļot, mainīt. Pat tik augstas kvalitātes kā, piemēram, Eduards Pāvuls - vai tad viņš bija pavisam bez kļūdām? Izrādē kaut kam ir jāsakrīt, lai aizietu uz urrā, bet kam, nezinu. Varbūt tām trim īsta iekšēja pārdzīvojuma minūtēm, par kurām, citējot Staņislavski, teicāt. Jā, kad tam, ko dari, ir drusku mīlestības klāt. Tad ir ļoti garšīgi. Reizēm ir interesanti, ka mums ar režisoru, veidojot izrādi, ir pavisam pretējas izjūtas un pārliecība. Daudzām lietām taču pamatā ir tieši intuīciju, nevis argumentēta pārliecība. Mēs visi zinām, ka divreiz divi varētu būt četri, bet vai tiešām ir? Te mēs ar režisoru varam aizlīkumot katrs pa savu taciņu... Režisori jau tagad ļoti rotē pa teātriem, pie mums Valmierā strādā Kroders, Gruzdovs, Deičs. Tas, ka viņi no Rīgas teātriem pa laikam atrotē līdz Valmierai, sapurina? Protams! Latvija vispār kārtīgai teātra apritei ir par mazu. Nav jau tādu iespēju kā agrāk, kad katru gadu braucām uz Viļņu, Pēterburgu, Maskavu, Tbilisi skatīties, ko kolēģi dara citos teātros. Toreiz tie bija radošie komandējumi, vismaz vienreiz gadā tu varēji uztaisīt sev izlasi: šoreiz braukšu uz Maskavu, dzīvošu tur divas nedēļas un noskatīšos četrpadsmit izrādes! Tad tu saproti, kas notiek pasaulē. Ir jau arī videotēkas, bet tas nav tas. Izrāde ir jāsajūt tā, kā es teicu, - pa tiešo, caur sirdi. Ar aci es varu redzēt interesantus tehniskos paņēmienus, labas mizanscēnas, bet gaismas no ekrāna mainās, nav vairs tās dzīvās. Piemēram, Vācijā nesen redzēju Romeo un Džuljetu - izrāde sākās ar to, ka muša lido pa zāli, fiziski jūtams, tā ir te, tad tur... Tā apsēžas nevis uz Monteki, bet Kapuleti pleca. Monteki sit to, un sākas kautiņš. Redzi, tas viss jāpārdzīvo klātbūtnē. Ja to būtu skatījies ekrānā - nulle! Es to caur kvadrafoniņu palaisto mušu nemaz nebūtu saskatījis. Uz Rīgu jūs nevelk - iepludināties kāda cita teātra vidē? Divreiz esmu saņēmis piedāvājumu, bet es, redz, esmu konservatīvs. Rīga man vairs nav mīļa. Studiju gados bija, bet tagad man vajadzētu tur kādu laiku padzīvot, lai saskatītu priekšrocības. Tagad redzu tikai trūkumus. No Valmieras prom dotos tikai tad, ja mani izmestu no teātra. Tad nāktos citur adaptēties, bet labprātīgi - ne! Tagad uz Rīgu jūs braucat filmēties Lailas Pakalniņas jaunajā filmā. Nezinu, neko nevaru par to vēl pateikt. Pat uz provēm neesmu bijis, mani paņēma tāpat. Bija man dzīvē periods, kad uz Rīgas kinostudijas provēm braucu septiņas reizes, bet filmēties tā arī nepaņēma. Teicu: nekad vairs, riebjas, negribu! Safotografē no piecpadsmit pusēm, un beigās pat nevienu bildi nevaru dabūt (pasmaida). Tas tāpat kā sataisīties uz balli, bet balles - nav. Tad jau tagad ir gandarījums - uzreiz un bez provēm! Jā, bet tas ir iekritis pašā saspringtākajā laikā. Šis mēnesis man ir pa stundām sadalīts, bet ir, kad nav nekā - sēdi un domā, kaut būtu darbs! Ne jau par naudu jūs tagad runājat? Nē, nē! Runa ir par to, kā es garīgi jūtos. Darbs reizē gan ņem, gan baro. Cilvēki, ar kuriem tiecies, cita vide, citas attiecības un domāšanas veids, tas ir ļoti interesanti. Savā Valmieras teātrī visu zinu, bet aizbraucu uz Rīgu un vēroju, ko tur Jānis ar Ieviņu... Pašam jau arī vairs nav tas biklums, kas agrāk, kad nevarēju svešā kompānijā ieiet. Jutos neveikli, nezināju, kā uzvesties. Tagad varu kaut rasolu ēst ar rokām, mani tas nesatrauc. Pārāk daudz ir piedzīvots un redzēts. Protams, arī par naudu ir runa. Atklāti sakot, ar Rīgas iespējām nesalīdzināt. Ja vienmēr būtu tāds darba grafiks kā šomēnes, tad es varētu teikt: nē, nekādas atšķirības nav. Vienīgi es varbūt atšķirībā no Rīgas kolēģiem neskraidu pa sīkākām lietām - reklāmas ierunāt. Pat ja es noderētu, man neviena aģentūra nevarētu garantēt, ka aizskriešu uz Rīgu un pēc stundiņas būšu atpakaļ Valmierā uz mēģinājumu. Rīgā tā ir bezgala liela priekšrocība. Tai pašā laikā viņu dzīve ir daudz saraustītāka. Es savā Valmierā varu mierīgi pasēdēt, padomāt, iedzert kafiju. Ir, kad uznāk riebuma brīži un negribas strādāt. Slinkums. Kā tur bija tajā teicienā: darbaholiķis ir cilvēks, kurš nevis daudz strādā, bet kurš grib izdarīt visu uzreiz, lai pēc tam nekas nav jādara. Un tā katru dienu. Esat sevi pieķēris strādājam, lai tikai ātrāk beigtu? Ne tikai slodzes, varbūt arī nepatikas dēļ? Nešaubīgi katrā sezonā kāda tāda izrāde ir. Amatieris var darīt tad, kad viņam patīk un interesē, profesionālim ir jādara tad, kad jādara. Ja tu nespēj noslēpt riebumu, tad, kā Silvija Radzobe man reiz teica, tas iet pāri strīpai. «Tu tur spēlē tā, ka uzreiz var redzēt - tev tas darbs nepatīk,» viņa man teica. Es domāju - nevar būt! Tas nozīmē, ka neesmu profesionālis. Tas bija pirms daudziem gadiem. Arī pretējo - to, ka ir liels saviļņojums, no malas nedrīkst redzēt. Ir jābūt līdzsvarā. Lai redz, ka man šis darbs ir pievilcīgs, jā, bet bez ekstāzes. Man, teiksim, ļoti traucē, lasot recenzijas, ka tās ir vai nu ekstātiskas vai ļoti rūgtas. Es tur vairāk jūtu cilvēku nekā profesionāli. Lūk, tāpat uz skatuves tā nedrīkst būt. Un arī dzīvē. Es varu mīlēt kādu cilvēku, bet nedrīkstu aizmirst, ka viņš katru rītu mazgājas un iet uz tualeti. Tas ir tik dabiski. Kad nespēlējat teātri, ko jūs darāt? Ņemos lasīt grāmatas un iedzeru šņabi. Īstenībā jau tāpēc, ka čābisks garastāvoklis, ne no priekiem. Kad kaut kas atkal neiet - triviālas materiālas lietas, kas bieži vien dzen izmisumā. Dzīve ar izrādi Tumšie brieži ļoti sasaucas - nevar vecis manā profesijā nodrošināt ģimeni, ja viņš neārdās kā traks desmit darbos! Līdz ar to viņš zaudē kaut ko no tā, kas būtu vajadzīgs lomai - paliek tāds saplēsts daudzos gabaliņos. Dabūt atpakaļ kodolu nav viegli. Jums ir četri bērni. Uz skatuvi neviens nav nomērķējis? Dēli vēl skolā mācās, nevaru pateikt, ko viņi izvēlēsies. Meitas... Man ir žēl, ka naudas dēļ vecākā meita nevarēja pabeigt universitāti. Jaunākā studē psiholoģiju, bet tāpat ir spiesta braukt uz Angliju bērnus auklēt, lai sapelnītu mācībām. Man jau šķiet - psiholoģija ir perspektīva joma. Izskatās, ka Amerikā uz katriem pieciem cilvēkiem viens psihologs vajadzīgs. Viņi ir tā izlaidušies, ka paši netiek ar sevi galā. Krievijā izdzer vienu polšu, tas, lūk, arī ir viņu psihologs. Latvijā sazin kā būs. Sabiedrības modelis tik strauji mainās.