Kaupēns mērķē vārīgajā vietā

VI un 13.VI plkst.18 (pēc tam 17.-19.VI). Izrādes režisors ir Valdis Lūriņš, scenogrāfs Rauls Zitmanis, kostīmus veido Zigrīda Atāla. Rokoperā iesaistīti ap pussimt dalībnieku: aktieri, dejotāji. Kaupēna lomā redzēsim pazīstamo dziedošo aktieri Ivaru Stoninu un Liepājas rokgrupas Tumsa solistu, angļu valodas skolotāju Mārtiņu Freimani. Dzejnieka lomā - Zigfrīdu Muktupāvelu. Valija (Kaupēna iemīļotā) būs Latvijas Radio kora dziedātāja Inga Martinsone un Liepājas teātra aktrise Inese Caune. Līdz ar pašu J.Lūsēnu spēlēs Līvi. Aktieri muzikālo sniegumu gatavojuši diriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā. Pasūtīt rokoperu par Kaupēnu bijusi Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja Jura Bartkeviča ideja. Viņam izdevies par to ieinteresēt Māru Zālīti un Jāni Lūsēnu. Mans pienākums bija neļaut nostiprināties mītam Stāsta Māra Zālīte. «Metos uz Akadēmisko bibliotēku lasīt tālaika avīzes, lai pārliecinātos, vai šī ir tēma, kurā varu pateikt ko tādu, kas man šobrīd ir aktuāls. Kā visi, biju tikai šo to dzirdējusi par Kaupēnu. Bērnībā naktī, braucot ar ābolu vezumu uz tirgu no Slampes uz Sloku, vecāmamma stāstīja par Kaupēnu un rādīja t.s. Kaupēna jūdzi. Pēc tam dzirdēju par Kaupēna briesmu darbiem dažādos Latvijas apvidos. Nāk prātā, ka visi stāstīja ar zināmu godbijību. Tas mani mulsina vēl tagad.» Tas licis izvirzīt mērķi: neļaut nostiprināties mītam par romantisku laupītāju latvju Robina Hudu vai Šillera laupītāju. «Arī es biju romantiski orientēta, zinot, ka Kaupēnam bija arī lielā mīla. Bet, kad Akadēmiskajā bibliotēkā palasīju Jaunākās Ziņas, Pēdējā Brīdī, Latvju Kareivis, Jelgavas Avīzi, pretī rēgojās atbaidošs tēls - slepkava, kas nogalinājis 19 cilvēkus, arī vairākus bērnus. Kad notika Gulbenes traģēdija, ar šausmām redzēju līdzību ar Kaupēna rīcību: vienā epizodē Kaupēns nogalināja piecus cilvēkus, starp tiem divas mazgadīgas meitenītes, kas nejauši trāpījās ceļā. Mani vienmēr dara nemierīgu tendence romantiski idealizēt cilvēku, kas atklāti, visbrutālākajā veidā pārkāpj cilvēcības normas. Tā ar cilvēku apziņu manipulē televīzija, rādot filmas par «labajiem slepkavām». Viņu rīcībai ir attaisnojošs motīvs, un skatītāji jūsmo: cik veikli viņš to izdarīja...Arī Pēdējā Brīdī intervētās jaunās meitenes, jautātas, ko domā par Kaupēnu, atbildēja: ļoti stiprs, veikls, drošsirdīgs. Cilvēkam neapzināti piemīt cieņa pret spēku. Nešķirojot - labs, vai ļauns. Šodien apbrīnojam tos, kas negodīgi sarausuši bagātību: bet re, kā viņš to mācēja!» Kaupēns sešus gadus dzīvoja dubultu dzīvi: dienā pilsētā bija pieklājīgs, kārtīgs darbinieks mēbeļu veikalā un dāmu mīlulis. Bet naktīs laukos - laupītājs un slepkava. Viņa tēvs, uzzinājis patiesību, pakārās aiz negoda. «Kaupēns savās noziedzīgajās gaitās it kā dzīvo citu dzīvi. Un, ja viņam toreiz būtu dators un viņš varētu virtuālajā realitātē, spiežot taustiņus, izdzīvot slepkavības, varbūt viņš būtu izšāvies datorā un nedarītu to dzīvē?» jautā M.Zālīte. Viņa izpētījusi, cik būtiska ietekme uz Kaupēnu bijusi masu medijiem, lubu literatūrai un brutālām trofejfilmām. Zināms, ka Kaupēns bijis liels romānu lasītājs, ļoti aizrāvies ar Gvido Felsu (Lips Tuliāns - bīstamākais laupītāju vadonis Vācijā, Filips fon Mangenšteins u.c. stāsti par pārdrošiem laupītājiem), un mantojumā māsai atstātajā pauniņā kā dārgāko mantu minējis kādu romānu. Ne velti libretā ir personāžs - romānu pārdevējs. Un arī avīzes galvenais redaktors, kurš saka: «Jo zemāk ļautiņi krīt, jo augstāk tirāža kāpj.» Bet visbiežāk tekstā no dažādām mutēm izskan frāze: «Kaupēn, mans mīļais». Tā viņu uzrunā ne tikai mīlošā Valija, bet arī ieroču un zeltlietu uzpircēji, potenciālas līgavas māte. Kāpēc? M.Zālīte: «Ar šo frāzi gribēju parādīt, ka bez sabiedrības atbalsta, bez tās solidāras klusēšanas noziedznieks nevar eksistēt. Jājautā: kā sešus gadus policija varēja neatrast šo cilvēku, kas darbojās ne jau visur Latvijā, bet trijās šaurās teritorijās: uz Jelgavas-Dobeles ceļa, Zaļeniekos (t.s. Pogu laukos), Skaistkalnē, ar «sāņsoli» Viesītē? Starp citu, tolaik prese diskutēja, vai Kaupēns ir normāls. Atzinums bija: pilnīgi normāls, tikai bez jelkāda apjēguma par morāles vērtībām. Labā un ļaunā izpratni cilvēkos jaunajā valstī nonivelēja arī piedzīvotās pasaules kara šausmas, (bauslis «Tev nebūs nokaut» zaudēja jēgu). Tās visas ir nepatīkamas paralēles ar šodienu, jo šķiet, ka vērtību sabrukums cilvēkā ir lielas sabiedrības daļas diagnoze arī tagad. Mana galvenā iekšējā motivācija rakstīt bija mēģinājums šķīstīties, attīrīties, jo noziegumu smagums gulstas uz mums visiem. Šis motīvs (arī izmantotā tautas dziesma) man seko līdzi jau kopš lugas Pilna Māras istabiņa. Ir sakauts ienaidnieks, bet lietas asinis. Par to tautas dziesmā teikts: Apskrien mani brūni svārki ar tām joda asinīm (..) Kā es viņas nomazgāšu? - tā ir problēma visai dzīvei, visai sabiedrībai.» Pētot 20.gadu presi, M.Zālīte atklājusi interesantu detaļu: vienu no īsajiem kriminālziņojumiem laikrakstā Pēdējā Brīdī parakstījis J.Sudrabkalns, pazīstamais rakstnieks, kas tolaik strādājis par reportieri. Tas inspirējis Dzejnieka-Kaupēna pretmeta literāro libreta tēlu. Sāka mūziklu, iznāca rokopera Jānis Lūsēns sācis komponēt mūziklu (tāds sākotnēji bija pasūtījums), bet tēmas smagums mainījis žanru - iznākusi rokopera. J.Lūsēns. «Galvenais jautājums ir mūsdienu aktualitāte - kā es dzīvošu? Lai cilvēks domā, ko dara. Skan banāli, bet šobrīd ir ļoti svarīgi atmodināt sirdsapziņas balsi. Tāpēc nedrīkstēju izvirzīt pašmērķi - uzrakstīt ultramodernu mūziklu. Bija jākļūst ļoti vienkāršam un tiešam, jāatmet lieki skaistumi: netīro šineļu skarbumam atbilst vienkārša, pat primitīva ģitāru mūzika. Tā nav ejoša pasaules tendence, bet man svarīgi, lai katrai dziesmiņai būtu simboliska jēga. Un lai darbs būtu tā iedarbīgs, nevis balstīts uz ārējiem efektiem. Tāpēc arī gribēju, lai spēlē nevis savākta, bezpersoniska blicīte, bet Līvi, lai skatuvisko vidi veido Rauls Zitmanis, ar kuru kopā 1985.gadā Liepājā iestudējām rokoratoriju Māte un neitronbumba. Mūziku uzrakstīju pusotrā mēnesī. Mans uzdevums bija nesabojāt dzejas poētismu. Ļoti ceru uz teātra jauno dzīvi: ir brīnišķīgas telpas, labi nostādīts menedžments. Bet vajadzīgas svaigas asinis. Svarīgi, lai Liepājas teātrī nāktu jauna publika, lai tas sāktu dzīvot». (J.Lūsēns šobrīd pārdomā piedāvājumu iet uz Liepāju par teātra muzikālās daļas vadītāju.) Zvaigznes pagriezušās pret mani Režisors Valdis Lūriņš slavē Liepājas teātri par to, ka tas uzdrīkstējās pasūtīt latvisku muzikālu oriģināldarbu. «Librets man šķiet viens no pilnīgākajiem literārajiem pamatiem, kādi M.Zālītei - rokoperas Lāčplēsis un mūzikla Meža gulbji libretistei - bijuši sadarbībā ar komponistiem. M.Zālīte ir trāpījusi vārīgajā vietā! Jo uzrāda problēmas, ko cilvēki risina ne tikai tagad un Latvijā, bet jau vismaz divtūkstoš gadus. Tie ir attīstības ceļi, kurus cilvēks pats izvēlas. Notikumi, kuri manipulē ar cilvēku. Personības spēja (Dzejnieka tēls) vai nespēja stāvēt kaut kam pretī, saglabāt ideālus. Un vēl - mīlestība pilnīgi visās izpratnēs. Esmu laimīgs, jo ilgi - kopš Z.Liepiņa rokoperas Lāčplēsis - esmu gribējis iestudēt muzikālu dramaturģisku darbu. Kad man to piedāvāja Liepājā, šķita, ka zvaigznes pagriezušās pret mani.» Uz skatuves nebūs Jelgava Scenogrāfam Raulam Zitmanim pašam nācies būt cietumā. Jelgavā. Divarpus gadus - līdz pērnajam septembrim. Viņš pārliecinājies, ka «tur nokļūt var jebkurš, arī ne par ko (dēļ liktenīgā sitiena). Tur būdams, uzzini, kas esi - savu cenu. Tur vari paiet malā un ekstremālos apstākļos aplūkot savu dzīvi. Krasi izvērtēt, kas ir svarīgs. Protams, ja pats gribi redzēt. Arī atrast draugus. Kaupēns? Cilvēks ar pārlauztu mugurkaulu, viņā dzīvnieciskais ņēmis virsroku.» R.Zitmanis nav no runīgajiem. Tik vien pastāsta, ka, viņaprāt, Kaupēna darbi varētu notikt gan Valmierā, gan Pēterburgā vai Ņujorkā, tāpēc uz skatuves netikšot būvēta Jelgava.