Kempingi, baļķi, ķēdes un suņi

"Šeit ir privātīpašums," viņš saka. Lats par auto, vēl lats, ja "ņemsiet galdiņu", un vēl lats no cilvēka, ja sliesim telti. Varētu iet kājām un auto atstāt pirms kempinga, bet visur saliktas zīmes - apstāties aizliegts. Privātīpašnieku nosprostota ir arī akmeņainā jūrmalā starp klintīm un Tūju. Pašvaldība bezspēcīga Veczemju sarkanās klintis - četrus metrus augstas, gar jūru stiepjas ap 200 metru platībā - atrodas aiz Tūjas, Salacgrīvas pilsētas lauku teritorijā. Tās ir valsts nozīmes dabas objekts dabas liegumā Vidzemes akmeņainā jūrmala. Dodoties uz klintīm pa pēdām brūnajai norādei Rīgas-Tallinas šosejas malā, pie tām, kā pārliecinās Diena, tomēr tikt nevar. Lielā platībā pirms dabas objekta iekārtojies kempings Klintis, kura teritorija ir vienīgā vieta auto novietošanai. Ceļš cauri kempingam pieder pašvaldībai, ko biļešu iekasētājs gan pieņem negribīgi, norādot, ka pa to nav kur aizbraukt, vēl jo vairāk - nav kur novietot mašīnu. Un patiesi, pāris desmitus metru aiz naudas iekasētāja uzstutēti tādi kā ieejas vārti, virs kuriem cakains, daudzkrāsains uzraksts vēstī, ka klintis ir priekšā. Savukārt uz ceļa uzlikts tā dēvētais "ķieģelis" jeb "iebraukt aizliegts" un brīdinājums, ka draud pamatīgs naudas sods par patvaļu. Salacgrīvas izpilddirektors Valdemārs Klēviņš liek noprast, ka pašvaldība nekādus aizliegumus nav likusi, jo uzsver - ceļš ir brīvi caurbraucams. Tiesa, situāciju tas daudz neuzlabotu, jo Mantiņu (vietas nosaukums, kur atrodas klintis) senajiem saimniekiem, pēc V.Klēviņa stāstītā, piederējis pāri par simt hektāru zemes. Kempinga īpašnieki no viņiem nopirkuši ap desmit hektāru. "Tas bija bezcerīgi tur kaut ko dabūt pašvaldībai," - tā V.Klēviņš. Tādējādi pašvaldības apsaimniekotu stāvvietu pie klintīm iekārtot neesot iespējams. Savukārt kempinga īpašniece Baiba Pētersone bilst, ka lats "neaizejot" tikai autostāvvietai, bet arī atkritumu vākšanai pēc nekārtīgiem tūristiem. Arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta vecākais ekologs Andris Soms pieļauj, ka zīme tur uzradusies, jo cilvēki liegumā patvaļīgi kurina ugunskurus un piemēslo vidi. Citādi šo bezcerīgo situāciju redz Vides ministrijas pārstāve Inga Belasova - likumdošana skaidri nosaka, ka pašvaldības pienākums ir pie valsts nozīmes dabas objektiem paredzēt arī autostāvvietu. Turklāt, piemēram, aizsargjoslu likums paredz īpašuma aprobežojumu par labu sabiedrības interesēm arī bez nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanas. V.Klēviņš iebilst: "Latvijā nav tāda precedenta, ka šādi varētu izrīkoties ar īpašniekiem." A.Soms atzīst - kempings vēl nav tas sliktākais variants. "Izejas nav" Par to Diena pārliecinās, mēģinot piekļūt jūrmalai starp klintīm un Tūju, par ceļu līdz kāpām izvēloties svaigi izveidoto Brīvzemnieku stigu. Ceļš aizved līdz pašām kāpām, tomēr piekļūt pludmalei nav iespējams. Ja nu vienīgi, cērtot brikšņu taku, secina šoferis. "Izejas uz jūru nav,""Neapstāties. Privātīpašums" - tādi un citādi uzraksti pie katras pļaviņas, celiņa, pat pie kāda viegli iebrukuša šķūņa. Pašdarinātas zīmes - apstāties aizliegts, iebraukt un braukt aizliegts - papildina pāri ceļiem un takām pārlikti baļķi, pārstieptas ķēdes. Diena apstājas ceļa malā pie neliela dēlīša "privātīpašums", kuru papildina bultiņas, ka tas ir taisni un pa labi iekšā kāpās. Kāpu ielokā redzama māja. Žoga nav. Toties milzīgajai teritorijai skaidri saskatāmi citi labi sargi - brīvībā palaisti lieli suņi. Beidzot pēc aptuveni stundu ilgiem pūliņiem pēkšņi priekšā paveras labiekārtotas telšu vietas un autostāvvieta pie pašas pludmales. Šo bezmaksas kempingu iekārtojis Liepupes pagasts. Kāpēc pašvaldība nevarētu pieminētās stigas galā izlikt informāciju pludmales meklētājiem, pagasta priekšsēdētāja Dace Martinsone nezina izskaidrot. Pašvaldība mudina privātīpašniekus iekārtot maksas stāvlaukumus pie saviem īpašumiem, jo citas iespējas nodrošināt piekļūšanu jūrmalai neesot. Arī A.Soms atzīst, ka tagad situāciju uzlabot ir tikpat kā neiespējami. Viņaprāt, pirms zemes reformas likumdošana bija jāsakārto tā, lai, dodot īpašniekiem atpakaļ zemi, pašvaldībai paliktu tiesības vismaz ik pēc kilometra iekārtot noeju līdz jūrai. Tomēr noteikumi par noejām tapa tad, kad zeme jau bija sadalīta. Tagad to atpirkt vai nomāt esot ļoti neizdevīgi.