Kurp ej, latviešu valoda?

Tā kā vārdu "pārmaiņas" katrā ziņā var aplūkot pozitīvā un negatīvā pretstatā, tad šai salikumā pozitīvi ietonētais vārds būtu attīstība - sinonīms progresam, izplatībai, atjaunošanās procesam. Negatīvās pārmaiņas varētu raksturot ar tādiem terminiem kā valodas pagrimums, panīkums, sabrukums, galu galā ar tādu, šķiet, Andreja Upīša darinātu vārdu kā satīstība, kas var iezīmē norobežošanos un uz iekšu vērstu pakāpenisku sabrukumu. Vispirms par ekstralingvistiskiem un sociolingvistiskiem parametriem, kas ir objektīvāki un vieglāk nosakāmi. Šai aspektā latviešu valodas stāvokļa pārmaiņas pēdējos 15 gados bijušas pozitīvas. Ir mainījusies/mainīta valodu hierarhija Latvijā, lielā mērā novērsts asimetriskais bilingvisms. Izglītība latviešu valodā paplašinās, šo procesu vēl vairāk veicinās 2004.gadā panāktās pārmaiņas - skolu reforma. Tas nozīmē, ka latviešu valodā runājošo proporcija augs arī nākotnē. Pozitīva virzība notikusi arī mediju jomā. Kopš 90.gadu sākuma strauji palielinājies latviešu valodā publicēto grāmatu skaits. Proporcionāli astoņdesmitajos gados tas bija mazāk par pusi no kopējā izdoto grāmata skaita, tagad - ap četrām piektdaļām. Līdzīgi pēc lēciena 80.gadu beigās samērā vienmērīgi palielinās gan kopējais, gan latviski izdoto žurnālu un laikrakstu skaits (sešas reizes vairāk žurnālu un trīs reizes vairāk laikrakstu latviešu valodā nekā 80. gadu vidū). 80.gados latviskā periodika veidoja apmēram pusi no kopējā skaita, turpretī tagad tās ir divas trešdaļas no žurnāliem un trīs ceturtdaļas no laikrakstiem. XXI gs. vēl svarīgāka ir vizuālo un elektronisko mediju valoda - pirms neatkarības atgūšanas televīzijā bija viens (daļējs) latviešu valodas kanāls, turpretī tagad - četri, pieci. Līdzīga situācija ir arī radio. Jaunajos datormedijos latviešu valodas īpatsvars ir apmierinošs. Ir notikusi galvenās kontaktvalodas un starpniekvalodas nomaiņa - no krievu valodas uz angļu valodu. Angļu valodas ietekme izpaužas ne tikai valodas un terminoloģijas sfērā; akulturācijas pazīmes redzamas arī citur - kino, Latvijas internetā, medijos, reklāmās, pat rupjajos grafīti uzrakstos provincē - tas viss liecina par vesternizāciju. Divas trešdaļas no tulkotās literatūras nāk no angļu valodas (tieši tāpat kā 80.gados no krievu valodas). Dominējošās kontaktvalodas maiņa katrā ziņā sadala un dažādo XX gs. otrā pusē izveidojušos latviešu masveida bilingvismu, vienas valodas dominanci kontaktos. Valodas politikas un valodas likumu iespaidā latviskojusies publiskā valodas vide (uzraksti, reklāma, nosaukumi). Paradoksāli, bet šo visai strikto prasību medaļas otra puse ir satraukums par nekvalitatīviem un kļūdainiem uzrakstiem, instrukcijām, kas lielajā tulkojumu gūzmā ir gandrīz vai nenovēršami. Lēnāk mainījusies latviešu lingvistiskā uzvedība un attieksme - latviešu vidē joprojām novērojama pārspīlēta lingvistiskā tolerance un piekāpība, bet nelatviešu vidē - pretestība latviešu valodas lietojumam. Situācija gan atšķiras dažādos reģionos, pilsētās un laukos. Latviešu valoda ir atkarojusi daudzas tai atņemtās un zaudētās jomas - militāro, jūrniecības, starptautisko, juridisko attiecību u.c. Daudzās jomās ir notikusi strauja valodas lietojuma paplašināšanās - pārvaldē, ārstniecībā, farmakoloģijā (zāļu instrukciju tulkojumi), informātikā, Eiropas Savienības jautājumos. Uzteicama ir latviešu terminoloģijas izstrāde datorlingvistikā, jo paredzams, ka tās ietekme ikdienas dzīvē strauji pieaugs, un būtu nesaprātīgi ielikt vēlamo latvisko saturu nelatviskā ietvarā. Saistībā ar iestāju Eiropas Savienībā nostiprinājušās latviešu valodas starptautiskās pozīcijas - tā ir viena no ES oficiālajām valodām, kurā tiek izdoti visi ES tiesību akti. Latviešu valoda līdzās citām valodām ir pārstāvēta visos svarīgākajos ES notikumos. Kopumā ekstralingvistiskā un sociolingvistiskā attīstība ir bijusi strauja un iespaidīga. Taču uztraukumi par savu valodu latviešu vidē nerimst. Tātad acīmredzot runa nav tikai par valodas kvantitatīvajiem rādītājiem, bet gan par valodas kvalitāti. Kvalitāte Kādi ir valodas kvalitātes kritēriji? Varbūt negatīvs vērtējums par valodas kvalitāti ir saistīts ar cilvēka novecošanu, kad vērojama neapjausta nepatika pret pārmaiņām valodā? Ne velti pārmetumi galvenokārt nāk no vecākās paaudzes. Pārmaiņas parasti ievēro, kad tās ir pēkšņas, straujas un pamanāmas, un reakcija ir negatīva tāpēc, ka tās tiek uzskatītas par kļūdām. Varētu teikt, ka šāda nepatika liecina par ilgām pēc tīras, tautiskas, skaidras, nemainīgas valodas. Tā būtībā ir pūristiska nostāja, kam attīstītā valodā nevajadzētu nopietni ietekmēt nedz valodnieku, nedz sabiedrības attieksmi, jo tas var ierobežot valodas dažādību, kavēt tās attīstību, to noplicināt, šķelt sabiedrību un veicināt neiecietību. Ar pūrismu tomēr nevajadzētu jaukt t.s. valodas kultūras jautājumu. Korektas norādes (nekliedzot "nav tāda vārda"), kas vērstas uz literārās valodas izkopšanu un bagātināšanu, uz diskusijām par konkrētām valodas problēmām, - tās lietotājiem par ļaunu nenāk. Valoda (kā abstrakts jēdziens) konkrēti izpaužas runā. Runas kvalitāti savukārt raksturo spēja izmantot pēc iespējas plašāku valodā pieejamo elementu apjomu, spēja mainīt stilu pēc vajadzības un piemēroties situācijai. Tāpēc var būt ne tikai izcils literārās valodas lietojums, bet arī izcils un spēcīgs sarunvalodas, slenga un žargona lietojums. Par nepareizu valodas lietojumu varam runāt galvenokārt situācijās, kad tiek pārkāptas situatīvās normas. Valoda kā dzīva sistēma mainās, un runas maiņu summa agrāk vai vēlāk ir jāpieņem kā norma valodas līmenī. Galu galā valodas normas nav akmenī cirsta dievišķās gribas vai kāda valodnieka domu izpausme, bet gan sabiedrības vairākuma pieņēmums par pareizo. Tāpēc spriedumi par to, ka lielākā tautas daļa pārkāpj konkrētu valodas normu, ir absurdi - vai nu šī norma ir kāda indivīda subjektīvs pieņēmums, vai arī tautas lietojums ir mainījies un jāmaina ir novecojusī norma. Normu absolūta iesaldēšana ierobežo novatorismu, un tas ir pretrunā ar valodas attīstību. Šeit varētu aplūkot bieži piesaukto "kad" lietojumu "ka" vietā. Lai kādi būtu šāda lietojuma iemesli, šī parādība vismaz pagaidām nav vērojama rakstu valodā. Taču (iz)runas līmenī šī "novirze" būtu uzskatāma par normas variantu, bet rakstības līmenī (pagaidām) par kļūdu. Nopietnas pārmaiņas vērojamas latviešu valodas stilu jomā. Gandrīz visos valodas stilos ir ieplūduši sarunvalodas elementi. No vienas puses, šāda ieplūde tos atdzīvina (tā varētu arī būt pretreakcija pret pagātnes striktajiem ierobežojumiem un pūrismu), no otras puses, tā stilus vienādo un nereti sašķoba attiecīgā stila integritāti. Turklāt vienmēr ir aktuāls jautājums - vai runātājs apzinās, kāpēc tas "nopietnā" stilā lieto sarunvalodas vai žargona vārdu. Ja normas pārkāpšana ir apzināta, pret to nevarētu iebilst, ja nē - tad stāvoklis ir sliktāks. Vai ir palielinājies nekoptas valodas apjoms plašsaziņas līdzekļos? Noteikti, jā, jo ir samazinājies literāras valodas īpatsvars medijos - arvien lielāku daļu raidījumu veido neprofesionālu cilvēku sarunas par ikdienas lietām. Tomēr pastāv gan laba, kopta un piemērota, gan slikta, nekopta un nepiemērota valoda - to nosaka lasāmās un dzirdamās literatūras un tekstu izvēle - ir gan sarežģīti, gan izklaides teksti, ir kvalitatīvie valodas avoti un lētie žurnāli un avīzes, un konkrētā valodas lietojuma situācija. Valodas vidē arvien vairāk dominē mediju valoda, kuru savukārt arvien spēcīgāk ietekmē jaunie elektronisko saziņas līdzekļu valodas apakšvarianti (e-pasta, mobilo telefonu īsziņu, čatu valoda), kam ir specifiskas iezīmes - ātrums, ekonomija, paviršība. Lai gan rakstiski pēc formas, šie varianti būtībā pakļaujas runas normām - tie ir spontāni, vienkāršoti, efemeri (vai čatus kāds jebkad izdrukā?), ne vien bez pareiza pieturzīmju lietojuma, bet bieži arī bez diakritiskajām zīmēm. Tomēr žēloties par jauno variantu izveidi kā tādu nevajadzētu - ja latviešu valoda netiktu lietota šajā vidē, tās funkcijas aizstātu cita valoda, un tas jau būtu nopietns apdraudējums valodas nākotnei (jo tieši jaunā paaudze ir aktīva jauno mediju izmantotāja). Daudz kas no minētā nav tikai valodas problēmas, bet gan kultūras paradigmas nobīde, kuru valoda tikai atspoguļo. Tā rāda spoguļattēlu fragmentārajai, postmodernajai, sasteigtajai pasaulei ar tās gaumes, vērtību un kritēriju sajukumu. Tādējādi galvenās iebildes varētu būt pret neprecīzu valodas stilu lietojumu - paviršību, mutvārdu intervijām, kas bez rediģēšanas tiek pārnestas rakstu valodā (atceramies slaveno Šlesera interviju), neprofesionāļu valodu, kas mazina valodas kvalitāti medijos. Pašlaik aktuālākais kvalitātes aspekts ir spēja orientēties valodas stilos un lietot tos atbilstoši situācijai. Pārprasts demokrātisms rada literārās valodas kvalitātes kritumu. Ja valodas kvalitāte izzūd no plašsaziņas līdzekļiem, tad jaunajai paaudzei (kas ar daiļliteratūras lasīšanu īpaši neaizraujas) to vispār nav kur dzirdēt/redzēt, un veidojas apburtais loks. Tālāk pievērsīšos dažiem aktuāliem mītiem, problēmām un iespējamiem risinājumiem. Okupācijas laikā valoda ir degradĒjusies Nav saprātīgi vērtēt valodas kopējo virzību, akcentējot atsevišķus vārdus, kas ir sen aizgūti. Te jāpiesauc līdzība par kokiem un aiz tiem nesaskatīto mežu. Jā, čipsi, džinsi, klipši, čiksa ir anglismi, kas latviešu valodā ienāca caur krievu valodu un tāpēc izmainītā formā. Vai šīs "dzimumzīmes" ir jāizdedzina ar uguni vai jāļauj tām palikt? Arī bifšteks, kēkss un džezs neatbilst angļu rakstībai vai izrunai; mītiņš un pudiņš ir asimilēti vēl nopietnāk, tāpat kā tusiņš no krievu valodas. Daudzi gallicismi aizgūti ar vācu valodas starpniecību un, salīdzinot ar franču oriģināliem, ir pavisam "nepareizi". Ja sāktu revidēt visus aizguvumus un meklēt to pirmsākuma formas, latviešu valoda mainītos līdz nepazīšanai. Turklāt vismaz sarunvalodā ne apsaukšana (kā džinsu gadījumā), ne ignorēšana (kā absurdā pusgadsimtu ilgā čau nepieminēšana vārdnīcās) rezultātus nedod. Atliek vien pievienoties veselā saprāta čukstam, ka visa tauta nevar runāt nepareizi. Skolās latvieŠu valodu vairs nemāca pareizi Domāju, ka būtu nepareizi pārmest valodas kvalitātes kritumu izglītības sistēmai vai latviešu valodas skolotājiem. Krituma pamatā ir iepriekšminētās pārmaiņas mūsu dzīvesveidā, kultūras paradigmas pārmaiņas, kas notikušas pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Tomēr, šķiet, tikai izglītības sistēma, latviešu valodas mācīšana skolās spēs pretdarboties minētajiem negatīvajiem procesiem. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst stila izjūtas veidošanai, mācot latviešu valodu skolās, kas būtībā ir vienīgā vieta, kur kaut kas ir veidojams un labojams. Jo galu galā latviešu valodas likteni un nākotni noteiks jaunā paaudze. Notiek nekontrolētā aizgūšana no angļu valodas Aizgūšana tiešām ir nekontrolēta (jo kas gan to varētu kontrolēt?), taču ne tādā nozīmē kā visaptveroša un valodai graujoša. Aizgūšanu stimulē gan straujā pasaules attīstība un globalizācija, gan zināma mūsu atpalicība (50 daļējas izolētības gadi), gan pārorientācija no krievu valodas. Taču svešu vārdu ieplūšana valodā nav ne jauna, ne skaužama parādība. Juris Alunāns pirms simt piecdesmit gadiem teicis, ka "nav svarīgi, kas latviešiem vārdus dod, bet kā tos dod". Bieži tikai filoloģiski izglītots cilvēks var atšķirt labi asimilētu aizguvumu no pašcilmes vārda. Angļu valodas devumā nav nemaz tik daudz patiesu anglismu (tops, čats, fīča, zūms) vai dažādo -ingu (tūnings, mobings, bosings) cik neoklasisko veidojumu (hematoma, politkorektums, pedofils, koeksistēt, komitoloģija, multiplekss, reciklēt), kas kopš Alunāna un Kronvaldu Ata laikiem uzskatāmi par pieņemamiem un pat vēlamiem. Vēl ir daudz eksotisku citvalodu vārdu, kas caur angļu valodu ieplūst latviešu valodā (čili, ličī, gnoči, guru, tifozi, inuits, gala, čakra, vudū). Ir arī starptautiskie modes vārdi, kas var radīt nospiedošu biežuma psiholoģisko iespaidu: konsens(u)s, sinerģija, paradigma, interoperabilitāte, kapacitāte, eksponenciāls, loģistika, apropriācija, iniciēt. Briselē izveidojas cita latviešu valoda Nereti tiek minēta vairāku latviešu valodu izveides iespēja - galvenokārt saistībā ar tulkošanas darbu Luksemburgā un Briselē. Taču, pirmkārt, latviešu valodai ir bijuši daudzi varianti, piemēram, visās emigrācijas zemēs, otrkārt, Briseles teksti nonāk Latvijā (un pat mehāniski tiek pārcelti Latvijas likumos). Treškārt, Briselē tos darina ne jau sveštautieši, bet gan mūsu pašu latvieši. Modernajā pasaulē nevajadzētu būt grūtībām savienot tekstu un terminu veidotājus ar elektronisko datubāzu palīdzību, un šis darbs Latvijā būtu steidzami jādara. Protams, pastāv t.s. Briseles valoda kā problēma par sevi - ar to saskaras visas dalībvalstis. Lai arī vidējā latvieša saskare ar Briseli nebūtu pārspīlējama, tās administratīvā valoda ietekmē latviešu administratīvo stilu ar mazliet svešādu, pasmagu, formalizētu, eifēmistiski neskaidru leksiku - t.s. eirožargonu. LatvieŠu rakstĪba nav piemĒrota jaunajām tehnoloĢijām Šķiet, jautājums par rakstības maiņu sakarā ar datorlietojumu vairs nav dienas kārtībā - datori (arī mobilie telefoni u.c.) var lietot mūsu ortogrāfiju un piemērosies tai arvien labāk. Lai gan šis darbs prasa līdzekļus un samērā mazais valodas lietotāju skaits to nepadara par ļoti ienesīgu darbību, šajā jomā jau daudz kas ir izdarīts un domājams. Valodai nav jāpiekāpjas tehnikai, bet gan otrādi. Svešo īpašvārdu atveide ir jāmaina Ja nu mēs esam nolēmuši palikt pie latviskās rakstības svešzemju īpašvārdiem (kur nepieciešams, dodot iekavās oriģinālrakstību), tad šeit ir nopietns darba lauks, risinot to no oriģinālvalodu izejas punkta. Nez vai ir vērts šausmināties par krievu valodas ietekmē izveidotajām formām, kas nereti uzvirmo presē. Šie vārdi nav īstie "gimalajiešu lāči", bet gan valodā iegājušās un vispāratzītas formas un kā sava laika zīmes tajā atstājamas. Galu galā pirms tam latvieši aizguva ar vācu valodas starpniecību, tagad šai lomā ir angļu valoda, un retāku valodu pratējs atradīs simtiem starpniecības sagrozījumu un izkropļojumu. Sasniegt ideālu atbilsmi šai jomā nav iespējams. Cits jautājums ir jaundarināmie īpašvārdi. Arvien biežāk sastapsim Āzijas vietvārdus un īpašvārdus, kas latviešiem joprojām ir bērnu autiņos. Jaunienācējus vajadzētu pēc iespējas tuvināt oriģināliem, jo starpniekvalodas to atbilsmi nopietni izmaina. Šāda pieeja būtu izmantojama arī tai īpašvārdu kategorijai, kad mainīts tiek oriģināls, piemēram, Bombeja - Mumbaja, Pekina - Beidzjina. Šajos gadījumos acīmredzot mums jāseko oriģināla maiņai. Terminoloģijā valda haoss Latviešu terminoloģija pēc neatkarības atgūšanas un valsts valodas statusa nostiprināšanas, bet it sevišķi Latvijai iestājoties ES un NATO, ir iegājusi jaunā stadijā, kad ievērojami paplašinās ar terminoloģiju saistīto cilvēku loks. Tas izplešas ģeogrāfiski (terminoloģija ievērojamos apmēros tiek radīta ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās - Briselē un Luksemburgā). Paplašinās terminoloģijas veidotāju skaits, tie vairs nav tikai nozaru speciālisti. Mainās arī prasības terminoloģijai un tās pārvaldībai - mums nepieciešama gan strauja terminrade, gan ātras konsultācijas iespējas, gan universāla pieeja tās bāzēm. Paplašinās arī terminu specifika, no vienas puses, ir daudz ļoti specifisku terminu, no otras, - daudz terminu, kam ir lietojums vairākās tematiskās sfērās. Tomēr terminrades spēja nelielai valodai nav neierobežota. Ja latviešu valodā patlaban varētu būt apmēram 150 000 terminu, tad jāatceras, ka patlaban pasaulē ir ap 40 miljoniem jēdzienu un pat angļu valodā tos visus nav iespējams izteikt. Visbeidzot, lielu terminoloģijas daļu veido nevis nozaru speciālisti, bet tulkotāji, tulki - ES tulkotāji, ministriju un iestāžu tulkotāji, firmu pārstāvji, kas apraksta ražotos un importētos produktus, medikamentus utt. Pašreizējā terminrades un uzturēšanas sistēma neapmierina vajadzības. Par to liecina gan sastrēgumi terminu izveidē, gan paralēlformu eksistence, gan nesaskaņotība un neziņa terminu izvēlē. Tāpēc būtu strauji jāmodernizē terminoloģijas izstrādes sistēma valstī. Jaunradītajiem terminiem valodiski vajadzētu būt lietotājam draudzīgiem - labskanīgiem un pēc iespējas īsiem. Taču valodas lingvistisko attīstību demokrātiskā un atvērtā valstī vārda brīvības apstākļos efektīvi kontrolēt nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs. Pārmaiņas valodā nav tās sabrukuma pazīme, bet ir dabiska dzīvas valodas iezīme. Centieni pārmaiņas ierobežot būs lielākoties neauglīgi, centieni sasniegt nekad nebijušo ideālo tīrību - tikpat velti. Kā saka Māra Zālīte, "atsakieties no ilūzijām, ka valodas jomā iespējams jebko izdarīt reizi par visām reizēm". Varam valodu lietot, priecāties par tās savdabību un sava prāta un spēju robežās veidot un izkopt savu individuālo runu, tādējādi izplešot latviešu kopvalodas apvāršņus.