Labu vai neko...

Viņa - aktīvā, zinātkārā, rosīgā jaunā sieviete savos divdesmit astoņos gados bija paguvusi izdarīt tik daudz: viņa meklēja sevi, mācījās Latvijas Universitātes Žurnālistikas un Ekonomikas fakultātē, latviskās izglītības programmas ietvaros devās uz Sibīriju pie turienes latviešiem, viņai dzima ideja palīdzēt uzcelt Sibīrijas tautiešiem dievnamu. Vēlāk Žanete ASV, Dalasā, mācījās garīgajā masu komunikāciju skolā un, kad atgriezās, sāka Latvijas televīzijā veidot kristīgos raidījumus Ave Latvija un Dvēsele ikdienā. KĀ IEVAINOTS ĒRGLIS Tas bija Žanetes liktenis un arī krusts. Viņa uzskatīja Rihardu par izredzēto starp cilvēkiem, un talantīgais, bet arī ambiciozais, augstprātīgais un nesavaldīgais aktieris atdzima. Viņš radīja prātā paliekošas lomas Dailes teātrī. Viņam bija vienreizējs aktierisks nervs. Atceros, Ostrovska luga Ienesīga vieta bija viena no spožākajām izrādēm Dailes teātrī, galvenokārt pateicoties tieši Riharda atveidotajam Stepanam, kas klimta pa skatuvi, ģitāru strinkšķinādams. Loma, kas vispār nebija loma, ko izrādes radītāji paši izdomāja. Un tā visur, kur viņš spēlēja. Arī tagad visi, kas atceras Rihardu, par viņu saka - ļoti gudrs, talantīgs aktieris. Oļģerts Kroders spriež: «Rihards bija ļoti apdāvināts aktieris, bet viņa ģenialitāte robežojās ar vājprātu. Viņš bija kā ievainots ērglis ar sašautu spārnu, bet viņš ticēja, ka ir ērglis. Varbūt tā pat vairs nebija māksla, bet nežēlīga aktiera nervu ekspluatācija.» Dzīvē aktieris burtiski izspēlēja savu pēdējo lomu Dž.Dž.Džilindžera izrādē Concerto grosso nr.1, kurā varonis - psihiatra pacients noslepkavo mīļoto. Žanetei nebija noslēpums, ka Riharda dvēsele ir slima, ka viņš vairākkārt bijis psihoneiroloģiskās slimnīcas pacients, taču viņa cerēja, ka spēs izārstēt mīļotā cilvēka dvēseli. Trīs gadus ilgā kopā būšana viņai sagādāja fiziskas un garīgas ciešanas. Rihards viņu pazemoja un pielūdza, pieņēma un atgrūda. Taču mīļotā cilvēka dusmu un emociju uzplūdus Žanete uzskatīja par viņa emocionālu pilnasinības izpausmi. Kad Rihards viņu bildināja un vēlējās sarīkot plašas un greznas kāzas, Žanete piekrita. Viņa, kas necieta ārišķības, piekrita bez ierunām, jo gribēja būt mīloša un paklausīga sieva savā Dieva svētītajā ģimenē. 1996.gada 15.septembrī Žaneti un Rihardu salaulāja Sv.Antona baznīcā svētās mises laikā. Tā paša gada 8.novembra rītā Rihards Zihmanis strīda laikā sakropļoja sievu līdz nepazīšanai, un, nenākusi pie samaņas, pēc nedēļas Žanete aizgāja no dzīves. Žanetes draugi un tuvinieki teica - ja viņa izdzīvotu, viņa atkal piedotu Rihardam. Tā bija apmātība, tas bija liktenis. SODS - PIESPIEDU ĀRSTĒŠANĀS Riharda Zihmaņa izdarītais bija cilvēka prātam neaptverams, saprāta mērogos viņa rīcība neiekļāvās. Sodīt vai nesodīt slepkavu, ja cilvēks, kas pastrādājis noziegumu, nemaz neapzinās, ka izdarījis kaut ko tik šaušalīgu? 1996.gada novembra sākumā tika ierosināta krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 105.panta par pašu nozieguma faktu, norādot arī uz problēmu - Rihards Zihmanis esot psihiski slims cilvēks. Stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze atzina, ka R.Zihmanis sirgst ar hronisku psihisku saslimšanu paranoīdas šizofrēnijas veidā ar epizodisku gaitu, un uzskatāms par bīstamu sabiedrībai. 1997.gada martā krimināllieta, kurā aktierim Rihardam Zihmanim tika celta apsūdzība par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kuru rezultātā iestājās Žanetes nāve, tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesai medicīniska rakstura piespiedu ārstēšanas noteikšanai. Tā paša gada augustā, pamatojoties uz ekspertu ieteikumu atzīt aktieri Rihardu Zihmani par psihiski nepieskaitāmu, Rīgas apgabaltiesa atbrīvoja viņu no kriminālatbildības un nosūtīja ārstēties uz Rīgas psihiatrisko slimnīcu. Diemžēl, mūsu valsts nabadzības apstākļos nav gādāts par to, lai psihiatriskajā stacionārā ilgstoši izolētu garīgi slimus cilvēkus. 1999.gada aprīlī Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija, pamatojoties uz to, ka Valsts psihiskās veselības aprūpes centrs iesniedzis atziņu, ka Rihardam Zihmanim «ārstēšanās rezultātā psihiskajā stāvoklī vērojamas izmaiņas - stabila remisija bez murgu idejām un halucinācijām ar kritiku par iepriekšējo slimīgo stāvokli», atzina, ka iespējams atcelt piespiedu ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā. PĒDĒJAIS CĒLIENS Rihards atkal bija brīvībā, un iespējams viņš ticēja un cerēja, ka nu viss ies uz labo pusi. Liktenis lēma, ka viņš sastapa Signi. Jaunās sievietes vecāki - sabiedrībā pazīstami cilvēki - zināja Riharda iepriekšējo dzīves gājumu, un tagad Signes māte saka: «Es nekad sev nepiedošu, ka pati pierunāju meitu uzklausīt un pažēlot Rihardu laikā, kad visi no viņa bija it kā novērsušies. Arī Signe sākumā pret Rihardu izturējās ļoti vēsi, taču drīz viņš manu meitu it kā nobūra. Signe vairs tikai viņa vārdu vien skandēja.» Diemžēl, Rihards iemanījās arvien biežāk zālēm, kuras viņam pēc ārstu ieteikuma bija jālieto, virsū uzdzert alkoholu. Tas viņu sabeidza galīgi. Kad Rihards ieradās ārpilsētas mājā, kur dzīvoja Signe ar vecākiem, viņš dzērumā rīkoja drausmīgus skandālus, reiz pat grasījās noslepkavot Signes tēvu. Signes māte, redzot, ka kopā ar Rihardu pamazām nodzeras arī viņas meita, centās Signi atrunāt no Riharda. Saprotot, ka tas neizdosies, viņa mēģināja palīdzēt abiem sākt normālu dzīvi. Viņa iekārtoja Rihardu darbā, taču viņš noturējās neilgi - augstprātīgi iedomīgs un plātīgs - tāds, viņasprāt, darba devējiem nebija vajadzīgs. Signes mamma pazemojās meitas dēļ - viņa vāca Rihardu no ielām, kopā ar viņa māti meklēja noklīdušo puisi, ēdināja abus, maksāja rēķinus par dzīvokli. Signe saviem vecākiem ir vienīgā meita un bez Riharda nevarēja dzīvot, bija tam pieķērusies kā dadzītis. Signe viņam piedeva visu. Signe, kura pēc vecāku atzinuma ir ar diezgan labilu nervu sistēmu un depresīva, Riharda tuvumā dzīvoja, mīlot un cerot. Pagājušā gada maijā Rihards smagi piekāva Signi, salauza viņai degunu un gandrīz vai norāva ausi. Signes tēvs saka: «Tas bija brīnums, ka viņa palika dzīva!» Signe pasmējusies: «Es esmu dzīvelīga!» Kad ātrās palīdzības mašīnā viņu veda uz slimnīcu, Signe nemitīgi atkārtoja izdomātu versiju, ka gājusi cauri Biķernieku mežam un viņai uzbrukuši huligāni... Dakteris Ģīlis savā klīnikā mēģināja kaut ko darīt lietas labā, taču Signes mamma saka - nav jau vairs meita tāda, kāda bija... Pagājušā gada novembrī Rihards savā dzīvoklī no rīta tika atrasts nokritis uz grīdas. Signe domāja, ka viņš dzēris, ka viņam ar sirdi slikti, zvanīja mātei... Taču Rihards jau bija mūžības ceļā. Riharda māte Biruta Zihmane uzskata, ka alkohols nebija dēla nāves iemesls - ekspertīze Riharda asinīs konstatēja 3,5 promiles alkohola, asinīs tika atrasts arī lumināls, un Signes māte dusmās ne reizi vien esot draudējusi, ka Rihardu noindēšot... Bezmēra sāpēs sagurusī sirds nav labākais padomdevējs traģiskās situācijās, taču Biruta Zihmane domā, ka viņas dēls vēl būtu izkārpījies no samezglotās dzīves, viņš jau divus mēnešus dzīvoja ar citu sievieti, bet baidījās pamest Signi - ja nu viņa tiešām izlec pa logu, kā draudēja, tad taču atkal vainos viņu... Cieši sasieto problēmu mezglu atrisināja nāve, un dzīvajiem, šķiet, vairs nevajadzētu valkāt Riharda vārdu pa tiesām un ļaužu valodām. Pagājušā gada 14.novembrī Rihardu Zihmani apglabāja Bolderājas Jaunajos kapos. No kolēģiem bērēs bija ieradies Andris Bērziņš ar sievu Lenviju. Signe ar māti uz kapiem aizbrauca vairākas stundas pēc bēru ceremonijas, lai nevienu nesatiktu... Pašlaik Signe atrodas slimnīcā un visu laiku raud, raud, raud. Signes vecāki zina, ka aizejot Rihards nav devis brīvību Signei. Viņi baidās par meitu.