Laimīgs, tā var teikt

Ar darbu. Aktieri pulcējās jaunās izrādesTuvāk pirmajā mēģinājumā, un man ar fotogrāfu nākas Andri Keišugaidīt apaļu stundu pēc norunātā laika. Tad aktieri izbirst teātramājīgajā pagalmā - smaidīgi, draiski, gaiši. Andris paņem kafiju arpienu, un mēs apmetamies pie viena no galdiņiem. Aktiera mūžīgaispavadonis mugursoma pieraujas, lai turpat blakus apsēstos omulīgaiskolēģis Gundars Āboliņš un ieturētu dienišķo maltīti. Andris irmierīgs un nesteidzīgs. Manī raugās vērīgas pelēkas acis, sejātikko jaušams smaids. Stiprina vīriešu brālību Saruna ievirzās paraizvadīto vasaru. Andris atzīst, ka tās lielākais piedzīvojumsbijis divu nedēļu ilgs dienests Latvijas Bruņotajos spēkos - Ādažumilitārā mācību centra 2.kājnieku pulka 3.rotā: "Nekad nebijudienējis, bet dzīve piespieda. Pirmajā nedēļā apguvām karavīrupamatiemaņas, kuras mācās puiši, kas dosies dienēt Latvijasmisijās, piemēram, Irākā. Bija jāskrien trīs kilometri, jāpumpējas,jātaisa prese - atspiedieni ar rokām no zemes, un mēs, četriaktieri - Ivo Martinsons, Jānis Reinis, Ģirts Ķesteris un es toizdarījām virs vidējā līmeņa. Pirmajā nedēļā bijām kopā, pēc tammūs sadalīja pa grupām, un viens otru redzējām tikai vakaros, kadspēka tik vien bija kā sasmaidīties." Otrās nedēļas laikā aktieriapguva filmēšanas vajadzībām nepieciešamās iemaņas, piemēram,tuvcīņas elementus, iemācījās pārvietot ievainotos. Andris apgalvo,ka divas nedēļas viņš bijis īsts karavīrs, un šis laiks izrādījiestik saspringts, ka aizmirsis par teātri, par filmu un ģimeni, kāpats saka - tikai skrējis un racis ierakumus. Viņš pārvarējisrobežu, aiz kuras nav tiesību neizturēt, un tagad priecājas, ka tamvisam pieticis spēka. Teicamu fizisko izturību Andris esot ieguvisjau pusaudža gados, kad nopietni nodarbojies ar akadēmiskoairēšanu. Aktiera atziņa par aizvadītās vasaras divām karstajāmnedēļām Ādažos ir viennozīmīga - dienests armijā nav zemē metamalieta, tas puišiem dod ļoti daudz, tur veidojas vīriešu brālība.Sargās Rīgu Andra Keiša aktiera biogrāfijā kino jau ir ierastalieta. Saldā indes garša, Inspektors Grauds, Kāzas, Pa ceļamaizejot, Vienas vasaras zieds... Laikā, kad Rīga nebūt navkinoindustrijas lielpilsēta, jauna aktiera biogrāfijā šie irvērtīgi pieturas punkti tālākceļam. Režisora Aigara Graubasuzaicinājums piedalīties spēlfilmā Rīgas sargi Andri, protams,iepriecināja. Aktieris it kā atvainodamies pasmaida, ka par filmasscenārijā atainoto laiku - vēsturiskajaiem notikumiem 1919.gadāRīgā, kad cīņā par Latvijas galvaspilsētu apvienojās 11 000 gandrīzneapbruņotu drosmīgu latviešu, kuri sakāva vairāk nekā 50 000 lieloGolca- Bermonta karaspēku, viņš līdz šim zinājis pavisam maz. Tačupriecē fakts, ka šādu spēlfilmu atbalsta gan Rīgas dome, Valstskinematogrāfijas centrs, Valsts kultūrkapitāla fonds, gan arīBiznesa augstskola Turība un daudzi uzņēmēji. Tas nozīmē, ka irticība filmas radošajai komandai, ka šī tēma ir ļoti nozīmīga mūsutautai. Andris stāsta, ka viņš būšot Rīgas aizstāvja ugunsdzēsējalomā, ka viņa biedrus tēlos Jānis Reinis, Ģirts Ķesteris, ArtūrsSkrastiņš un jaunais aktieris Ivo Martinsons. Gaiša mīlestība filmāsaistīs aktieru Jāņa Reiņa un Elitas Kļaviņas atveidotos varoņus.Pagaidām Andris neko daudz vairāk par filmu stāstīt nezina. Vienīgito, ka filmas scenāriju pēc sava kriminālromāna motīviemuzrakstījis Andris Kolbergs, ka filmēšana sāksies augusta beigās,bet filmas pirmizrāde paredzēta Lāčplēša dienas 85.gadadienā nākamāgada rudenī. Andris Keišs nepārdzīvo, ka būs jāapvieno spraigaisdarbs teātrī ar filmēšanu Slampē: "Saldo indes garšu filmējāmSabilē. Katru rītu braucām uz filmēšanu un vakarā atpakaļ uzizrādi, pieredze ir." Viņš priecājas, ka Platforma Filma patlabanSlampē rada īstu kinopilsētiņu ar visām nepieciešamajām dekorācijāmRīgas sargu filmēšanai - Vecrīgas un Pārdaugavas namu fasādēm,barikādēm un ierakumiem, ar Dzelzs tilta konstrukcijām, ar īstāmpārmijām un īstu, lai arī tikai 200 metru garu dzelzceļa posmu. Tetiks uzņemtas aptuveni divas trešdaļas filmas. Tā sacīt, viss būskā Holivudā. Ceļā uz Eiropu Iztaujāju Andri arī par citiem tuvākparedzamajiem jaunumiem viņa dzīvē, un aktieris skaidro: "Teātrīturpinās Eiropas braukšana. Esam bijuši pasaulē ar izrādēmRevidents, Tālāk un Garā dzīve, 10.augustā ar Revidentu dosimies uzCīrihi." Andris Keišs atkal atgriežas pie jaunās sezonas atklāšanassvētkiem. Faktiski nekādi organizēti svētki nenotika, bija sirsnīgaatkaltikšanās un liela darba sākums. Ka Andris ir emocionālscilvēks, saprotu no viņa teiktā: "Pirms septiņiem gadiem sākām nonulles. Alvis Hermanis uzaicināja mūs, Kultūras akadēmiju beigušos,un vēl dažus cilvēkus, kopā bijām sešpadsmit, un tā visus šos gadusesam noturējušies. Šodien es nācu uz teātri kā savulaik uz skolu1.septembrī. Ja pašlaik ziedētu gladiolas, droši vien es tās būtunopircis. Šogad pirmo reizi mums teātrī atkal sāk strādāt deviņijauni aktieri, viņi ir kā jaunas asinis mūsu organismā. Esam kāviens vesels. Citos teātros aktieris grib nospēlēt Ričardu III,Blanšu, Ofēliju, Romeo, Džuljetu, ko nu kurš. Pie mums tā nav, mēsspēlējam visi kopā. CV man nevienam nav bijis jārāda, es esmu noJaunā Rīgas teātra, tas ir mans CV." Lomas sirdij Taču, izvaicātspar sirdij tuvākajiem iestudējumiem un lomām, Andris strikti nosauctrīs - savu pirmo profesionālo lomu Maratu izrādē Mans nabagaMarats (Andris piebilst, ka izrāde joprojām tiek spēlēta, tā navnodrāzta, bet gluži pretēji - kļūst stabilāka), otra bija Ivolginaloma Dostojevska lugā Idiots, bet uz Andri kā cilvēku ļoti lieluiespaidu atstājusi izrāde Tālāk. Andris atzīst, ka lielu sadzīvespieredzi viņš guvis, Rīgas Krievu drāmas teātrī, atveidojotKrustiņa lomu Blaumaņa lugā Pazudušais dēls, kas bija arī vērtīgasadarbība ar Oļģertu Kroderu, gan izrādē Ar mīlu nejoko. Aktierisbilst, ka, spēlējot Krievu Drāmā, viņš guvis jaunus draugus,sapazinies ar krievu cilvēkiem un vidi, no kuras bija mazliet it kāatgājis nost. Uz jautājumu, kur aktieris tik labi iemācījies krievuvalodu, Andris atbild: "Esmu no Jelgavas, bērnībā dzīvoju pierūpnīcas RAF, un, rotaļādamies ar krievu bērniem, iemācījos abasvalodas vienlaikus." Ar šo pieredzi Andris vērtē arī izglītībasreformas skandalozās peripetijas: "Latviešu valoda jāmāk visiemšeit dzīvojošajiem, tas nav apspriežams jautājums, tikai vēlmeimācīties valodu jābūt motivētai. Ādažos visi karavīri bez izņēmumarunā latviešu valodā - cits sākumā labāk, cits sliktāk, bet runā,un neviens neprotestē, neatsakās runāt. Tas taču ir tikpašsaprotami.