Latgalieši - Abrenes novada pamatiedzīvotāji

Protams, ka pašlaik ir palikuši vairs tikai daži vecākajai paaudzei piederīgie, kas vēl atceras savas bērnības dzimto valodu, taču arī tas ir vērtīgs ieguvums latviešu valodniekiem un vēsturniekiem. Latviešu zinātniskajā literatūrā līdz šim valdījis viedoklis, ka XX gadsimtā visi Abrenes novada latvieši jau sen bijuši pārkrievoti un tur dzīvojuši salīdzinoši neseni iebraucēji: gan Vidzemes un Latgales zemnieki, kas iepirka zemi XIX gs beigās, gan jaunās Latvijas valsts ierēdņi un uzņēmēji (galvenokārt luterāņi un katoļi), kuri dzīvoja niecīgā īpatsvarā, izkaisīti starp vietējiem pareizticīgajiem krieviem, kopumā tikai 1/10 no Latvijai atvienotā novada iedzīvotājiem. Patiešām - no pirmskara tautas skaitīšanās reģistrētajiem pieciem tūkstošiem vēlāk zaudētā Abrenes novada latviešu vairākums arī bija salīdzinoši neseni iebraucēji. Taču starp viņiem bija arī tādi, kuri tikai skaitījās pareizticīgi krievi, bet īstenībā savā starpā runāja īpatnējā latgaliešu izloksnē, kas mantota no paaudzes paaudzē. Šī unikālā izloksne neizpratnes dēļ reizumis tika uzskatīta par kroplīgu latviešu valodu, tāpēc arī pirmās brīvvalsts skolotāji un ierēdņi, kuri tur dzīvoja, nenovērtēja to kā izpētes un uzmanības cienīgu objektu. Līdz šim par Abrenes novada pārkrievotajiem latviešiem liecināja tikai A.Bīlenšteina rakstītais, ka vietējie latvieši tiek aplami uzskatīti par krieviem, jo ir pareizticīgi un ģērbjas kā krievi, neskuj bārdu un ar svešiem sarunājas krieviski, tomēr savās mājās un savā starpā runā latviski. "Šie latvieši sen zaudējuši sakarus ar savas tautas valodu un ieražām, jo viņi no tiem vienmēr bija politiski un reliģiozi šķirti un viņiem no paaudzes uz paaudzi vienmēr vairāk jātuvojas savam austrumu kaimiņam un jāasimilējas." To papildina Endzelīna 1913.gadā tapušās piezīmes: "Pliskavas guberņā (..) vēl kādos 12 ciemos no seniem laikiem dzīvo latvieši, kas runā ļoti līdzīgi latgaliešiem, bet (..) ir pieņēmuši krievu ticību. Vēl nesen šais ciemos bijuši cilvēki, kas krieviski nesapratuši ne vārda. Tagad šie vecie Pliskavas guberņas latvieši vairs pat lāgā neapzinās, ka tie nav krievi, bet latvieši, (..) jo tos skolā un baznīcā audzina kā krievus. Divi Savincu ciema latvieši (..) pat baidījās, vai tiem neradīšoties nepatikšanas par to, ka sarunājušies (..) latviski." Diemžēl Endzelīna ieteikums, ka derētu griezt vērību uz šiem aizmirstajiem tautas brāļiem, nav piepildījies, jo pirms kara par viņiem nav izrādīta pietiekama interese, bet pēc kara interesēties par Abrenes latviešiem bija viens no daudzajiem aizliegtajiem tematiem, kuru acīmredzot neviens neuzdrošinājās pētīt. Tā nu tas droši vien būtu nogrimis vēstures aizmirstībā, ja vien nebūtu izdevies to vēlreiz pierādīt. Atrodot uz topogrāfiskās kartes visus 12 bijušās "Pliskavas guberņas" pareizticīgo latgaliešu ciemu nosaukumus, ko min Endzelīns savā īsajā rakstiņā, izrādās, ka tie veido vienotu un kompaktu teritoriju aptuveni 15 km garumā aiz Latvijas tagadējās robežas lejup pa Kukvas (Kūkovas, Kuhvas) upes abiem krastiem. Turpinot meklējumus Latvijas Valsts vēstures arhīvā, izdevās atrast sīkus datus par visiem šo ciemu iedzīvotājiem, kuri visi bija paaudzēs šeit dzīvojoši pareizticīgie ar krieviskiem vārdiem un uzvārdiem. Izrādās, ka aptuveni 1,6 tūkstoši vietējo pareizticīgo iedzīvotāju (viņi nav ieceļojuši no tuvējiem Latgales pagastiem) 1935.gada tautas skaitīšanā pēkšņi ir tikuši atzīmēti kā latvieši, kaut arī iepriekšējās un padomju laika skaitīšanās viņi ir pieskaitīti krieviem. Lielākā daļa no viņiem (75%) ir norādījuši, ka prot latviešu valodu, un nepilns tūkstotis arī ģimenē esot runājuši latviski. Latviešu valodas prasme un lietošana bija salīdzinoši labi pārstāvēta visās paaudzēs un abos dzimumos ar nelielu asimilācijas tendenci, vienīgi dažos tālākos ciemos tā jau bija sākusi izzust, galvenokārt jaukto laulību dēļ. Šajos ciemos iedzīvotāju lielākā daļa vēl mācēja latviski, bet citos to prata tikai atsevišķi cilvēki. Vēlāk gan izdevās atrast arī Vilberta Krasnā 1935.gadā izdoto brošūru Ziemeļlatgales atmoda, kurā ir minēts, ka Purvmalas pagasta 25 ciemos 2,4 tūkstoši pareizticīgo "latviešu vēl ģimenēs lieto pa daļai sakropļotu latviešu valodu". Līdzīgi pa daļai pārkrievotie 3,3 tūkstoši latviešu dzīvojuši arī Gauru pagastā un mazākā skaitā arī citur. Diemžēl V.Krasnam un citiem brošūriņas autoriem šī senā Abrenes latviešu izloksne likās kā kropļota latviešu valoda... Vairākus mēnešus prātoju, kā lai pārliecinos, ka 1935.gadā Purvmalas pagastā reģistrētie pusotra tūkstotša Abrenes pareizticīgo latgaliešu nav tikai pirmskara statistiķu uzburta fikcija, jo ir jau zināms, ka ulmaņlaikos tādi labojumi par labu latviešiem esot bijuši. Otrā Latvijas malā - Ziemeļkurzemes zvejniekciemos toreiz vēl dzīvoja līdzīgs skaits lībiešu, un ir daudz zinātnisku liecību par viņu valodu, tās nedaudzie pratēji vēl ir dzīvi, un katrs var pārliecināties kā tā skan, bet par šiem Abrenes latgaliešiem nekas nav atrodams. Iedvesmojoši likās arī Krievijas statistikas pārvaldes dati, ka vēl 1989.gadā Pleskavas apgabalā bija konstatētas deviņas personas, kas uzskatīja sevi par latgaliešiem, piecas no tām arī par savu dzimto valodu norādīja latgaliešu valodu, Sibīrijā tādu ir vēl pusotra tūkstoša. Tiesa, pēdējā, 2002.gada tautas skaitīšanā Pleskavas apgabalā atrada vairs tikai četrus latgaliešus. Nolēmu pārliecināties uz vietas un, tā ka daudz vienkāršāk to darīt ir Latvijas robežas pusē, devos uz Balvu rajona pierobežu cerībā atrast kādas liecības par viņpus robežai palikušajiem pareizticīgajiem latgaliešiem. Kā zināms, liela daļa atvienotā Abrenes novada iedzīvotāju ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, tad nu arī mēģināju atrast tieši šo ciemu kādreizējos iedzīvotājus. Ar divu Latgales patriotu Leontija Vizuļa un Antona Slišāna palīdzību man tas arī izdevās, liels paldies viņiem! Visi desmit atrastie minēto ciemu kādreizējie iedzīvotāji apstiprināja, ka tiešām viņu bērnībā gan viņu vecāki, gan radinieki, gan pārējie ciema iedzīvotāji esot pratuši latgaliski un tā arī sarunājušies. Vienā dzimtā atcerējās, ka viņu vecvecāki pat neesot pratuši krieviski. Dažs gan piebilda, ka vecāki vēlējušies, lai viņu bērni mācās pareizā latviešu valodā un, sūtīdami tos uz latviešu skolām, vienlaikus centušies izloksnē ar viņiem nerunāt. Diemžēl neviens no viņiem, lielāko mūža daļu nodzīvojuši starp Vidzemes latviešiem, vairs nespēja vai vienā gadījumā negribēja lāgā parunāt savā bērnības izloksnē. Jāņem taču vērā, ka tiem, kuri 1935.gadā bija skolēnu vecumā, tagad ir jau pāri 80 gadiem. Pagāja vēl kāds mēnesis, meklējumiem turpinoties, līdz beidzot izdevās atrast kādu 95 gadus vecu māmuļu Akuļinu Pokrovsku, dzimušu Smirnovu, kas salīdzinoši nesen ir no dzimtā Saucānu (Savincu) ciema Pitalovas rajonā pārbraukusi pie meitas uz Gulbeni un latviešu literāro valodu tā arī nav iemācījusies. Interesanta sakritība, ka, sākot arhīva meklējumus, tieši viņa izrādījās pati pirmā no 1935.gada tautas skaitīšanas uzskaites lapās reģistrētajām Purvmalas pagasta pareizticīgajām latvietēm. Akuļina dzimusi 1909.gada jūnijā toreizējās Pleskavas guberņas Nosovas pagasta Savincos, no kurienes cēlušies arī viņas vecāki Dāvids un Duška (Jevdokeja) Smirnovi un vecvecāki. Kara laikā nav bijusi iespēja iet skolā vairāk par vienu ziemu, un vēlāk jau bijis smagi jāstrādā kopā ar māsu Maņu un brāļiem Stepanu un Kuzmu, tāpēc Akuļinai nācās klausīties un stāstīt vairāk nekā citiem, jo kārtīgi lasīt un rakstīt iemācīties nav iznācis. Jau no pirmajiem teikumiem, ko no teicējas dzirdēju, man tapa skaidrs, ka te ir jābrauc uz ilgāku sarunu, kas jāieraksta, jo no viņas kā no pārpilnības raga plūda skanīga, bet īpatna latgaliešu izloksne, kurā teicēja dalījās savās atmiņās par savas dzimtas un ciema vēsturi, kas sniedzās pat pirms I pasaules kara, kad vēl bijis jāstrādā baršinas (klaušas?) kunga labā. Īpašs paldies pienākas teicējas meitai uz znotam, kas saprata mana meklējuma vajadzību un tūlīt novirzīja mani pie teicējas, vēlāk arī laipni palīdzēja nodrošināt netraucētu sarunu vairāku stundu garumā. Jāatzīstas, ka nācās krietni piepūlēties, lai man izdotos savus jautājumus uzdot pietiekami dziļā latgaliešu izloksnē, lai teicēja mani saprastu. Kā tas vēlāk izrādījās, viņas atbildēs klausoties, vairākās vietās esmu viņas teikto arī pārpratis, tik atšķirīga šī izloksne ir no literārās valodas. Teicēja minēja vairākus latgaliskus vietvārdus - Ūgusyls, Kolns, Pūriņi, kuri sīkākajā kartē nav atrodami, un dažus citus, kas kartēs ir redzami krieviskā versijā - Kravaļi (Kravļi), Saucāni (Savinci), kā arī senos Pleskavas un Abrenes nosaukumus Pļiskava un Abriņe. Viņa stāstīja arī par savu vīramāti, kas, būdama krieviete no attāla ciema (Kļimovas), ieprecēdamās Saucānos, iemācījusies latgaliski, jo šeit visi savā starpā runājuši latgaliski. Pavisam maza meitene Akuļina sūtīta uz veikalu pēc kāda pirkuma un esot aizmirsusi, kā to krieviski sauc, un sākusi raudāt, bet, par laimi, kāds puisis viņai ir palīdzējis un pārtulkojis veikalniekam meitenes vajadzību krieviski. Arī ar savu vīru viņa ir sarunājusies latgaliski, kā arī ar savu nelaiķa brāli, kurš gan nesen miris. Pokrovskas kundze stāsta par pareizticīgo svētkiem un gavēņiem, pieminot arī Māras dienu. Viņas vecāmāte stingri ievērojusi gavēņus un arī tikko no krūts atņemtam bērnam likusi tos ievērot, tāpēc mazo meiteni ir sūtījuši pie radiem uz Breņču ciemu, kur to gavēņa laikā vismaz pabaroja. Uz baznīcu gan esot gājuši tikai reizi gadā, bet bērni un vecie - divas reizes gadā. No agrākajām 35 Saucānu saimēm pašlaik bijušajos latgaliešu ciemos tikpat kā vairs neesot palikuši vietējie iedzīvotāji - tie ir gan izbraukuši, gan represēti un visbeidzot izmiruši. Taču ļoti ticams, ka Pitalovas rajonā vēl dzīvo ne viens vien latgaliešu pēctecis, kas atceras savu senču dzimto valodu un varētu daudz ko interesantu pastāstīt, ja vien kāds viņus uzmeklētu. Ziemeļlatgales izlokšņu zinātāja Beatrise Reidzāne vērtē, ka šie pierakstītie Abrenes latviešu valodas paraugi ir vistuvākie Šķilbēnu izloksnei, taču tajā arī ir sastopamas atsevišķas iezīmes, kas līdzīgas Viļakas un Kārsavas izloksnēm vai arī pavisam īpatnējas. Turklāt brīžiem teicēja lieto atsevišķu vārdu senās nozīmes, kas Latvijas pusē vairs netiek lietotas. Starp tādiem piemēriem var minēt goldus grīze, kas nozīmē zāģēt dēļus, šiupeļi kurie nu goldu taisieja, kurie nu školu pyna (šūpuli kuri no dēļiem taisīja, kuri no skaliem pina), tu skeiti kai lotyška (tu lasi kā latviete, domāts - ar akcentu), kārkači (kartupeļi), avīkšas (avenes), jinc antgoja bosim kuojim (viņš atnāca basām kājām), gatavojot biezpiena, pie tā pīzasyt pautu (piesit olu), antdzeiva pusūtra goda (nodzīvoja pusotru gadu), cykom jes vēļ pruota turu (kamēr es vēl esmu pie prāta) u.c. Interesanti piebilst, ka rusicismi nemaz neesot sastopami daudz biežāk kā līdzīgos pierakstos Balvu rajonā, kaut arī vairāki aizguvumi no krievu valodas bija tādi, kurus nelieto Latvijā. Bet jābrīdina, ka tiem, kuri nav īpaši saskārušies ar dziļām latgaliskām izloksnēm, būs grūti saprast Abrenes izloksnē sacīto un varētu būt kādi sīki pārpratumi, kādi gadījās arī man. Interesanti, ka daudzas paralēles Abrenes novadam ir velkamas ar Petseri (Pečoru) novada igauņu pareizticīgajiem setiem, kuri saglabājuši savdabīgu valodu, folkloru un tautastērpus. Arī setu etniskā teritorija ir palikusi lielākoties Krievijā, un tikai daži ciemi tika atstāti Igaunijai. Kaut arī setu skaits Krievijā bija kādreiz ap desmit tūkstošiem, tagad ir palikuši pēdējie pāris simti, tik strauji norit šīs etniskās grupas izzušana. Atšķirībā no Abrenes Igaunijas zaudētajā teritorijā bija arī vesels pagasts (Vilo) ar izteiktu setu vairākumu, un Petseros igauņu valodas skola pastāvēja visus padomju laikus un ir saglabājusies joprojām, vēl pērn tajā mācījās 26 skolēni. Otra vēsturiska atšķirība bija tā, ka Igaunijas PSR toreizējā valdība mēģināja vismaz daļēji labot jaunās robežas kļūdas, kas arī tika Maskavā akceptēts. Pēc PSRS Augstākās Padomes prezidija 1944.gada augustā pieņemtā lēmuma par Petseru un Abrenes novadu pievienošanu Krievijai tā paša gada oktobrī sekoja Igaunijas PSR valdības vēstule Staļinam ar lūgumu labot šo kļūdaini novilkto robežu: ja agrāk bija nolemts Igaunijai atstāt tikai divus Petseru apriņķa pagastus Mae un Meremae, tad acīmredzot šī vēstule ir ņemta vērā, jo vēlāk Igaunijai tikai atdotas vēl divu pagastu Jarvesū un Sātse lielākā daļa, kā to bija ieteikuši Tallinā. Laikam bija pārāk sarežģīti novilkt piedāvāto robežu tā, lai pie Igaunijas teritorijas atstātu arī pēdējo pagastu ar igauņu pārsvaru (Vilo), jo tas kā ķīlis apņēma krievisko Petseru pilsētu no austrumiem un dienvidiem, kas tad arī tika atstāts Krievijai. Līdzīgi pie Krievijas palika arī vairāki citi igauņu ciemi starp Jatsmani un Jāstrovu, jo gar tiem gāja vienīgais ceļš, pa kuru varētu nokļūt tālākajos krieviskajos Pleskavas ezera zvejniekciemos. Pārsteidzošs ir vēstules autoru lūgums (ko savulaik biedrs Maļenkovs jau esot mutiski atbalstījis) sekmēt brīvprātīgu pārcelšanos gan igauņiem, kas paliek Krievijā, uz Igauniju, gan arī Igaunijas krieviem uz Pleskavas apgabalu, kas sekmētu draudzības nostiprināšanu starp igauņu un krievu tautu uz vietas. Nobeigumā var secināt, ka latviešu etniskās robežas senākos laikos bijušas plašākas par Latvijas valsts tagadējām robežām vismaz austrumu virzienā, un nekad nav par vēlu mēģināt atrast kaut ko, kas šķiet jau sen pazudis. ** Purvmalas pagasta iedzīvotāju valodu prasme 1935.gadā Ciems; Visi iedzīvotāji; Pareizticīgie latvieši (skaits; %); Citi latvieši; Krievi; Pārējās tautības; Latviski prot (skaits; %); Latviski runā ģimenē (skaits; %) Pojarkova 166 164 99 2 135 81 94 57 Podļipje 186 162 87 24 134 72 131 70 Paņkova 156 136 87 20 115 74 101 65 Bokova 551 135 25 111 292 1 80 15 64 12 Saucāni (Savenci) 134 122 91 12 111 83 100 75 Stuļpine 119 108 91 3 8 96 81 64 54 Armanova 122 102 84 9 11 75 61 70 57 Ūgusyls (Razseki) 90 88 98 2 82 91 82 91 Skarļatina 102 86 84 16 12 12 0 0 Kārpova 78 78 100 62 79 42 54 Maginova 62 56 90 6 53 85 47 76 Gorodišče 83 43 52 40 19 23 6 7 Kuzņecova 86 33 38 6 47 35 41 32 37 Jaun-Ludonka 30 30 100 23 77 15 50 Breņči 41 29 71 12 25 61 0 0 Voroņina 29 29 100 24 83 21 72 Visokij-Bors 37 28 76 6 3 9 24 0 0 Lariohina 46 26 57 20 6 13 1 2 Siri 41 26 63 15 24 59 22 54 Anciferova 124 25 20 1 98 18 15 4 3 Vadilova 48 18 38 30 17 35 0 0 Nadeždina 128 14 11 114 6 5 0 0 Spričinova 43 14 33 1 28 3 7 1 2 Kolns (Gorki) 33 12 36 21 8 24 7 21 * Endzelīna rakstā minētie latgaliešu ciemi