Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Latvieši Baškortostānā: Mēs te jasmīnus sastādījām!

Baškortostānā dzīvo sestā latviešu paaudze. Daudzi nemaz Latvijā nav bijuši, taču Dievu lūdz latviski un mielojas ar speķa pīrāgiem.

Viss ir vislabākajā kārtībā. Pļavā slejas padsmitais elektrības stabs un top divas lepnas koka tualetes. Tās paredzētas prezidenta kundzei Lilitai Zatlerei un Latvijas vēstniekam Krievijā Edgaram Skujam. Viņi būs goda viesi pirmajos Krievijas latviešu sadziedāšanās svētkos Baškortostānas Republikas (Baškīrija) Arhangeļskas ciemā. Nelielās Maksima Gorkija sādžas skolā baškīru sievas izpako jaunu gultas veļu, jo trīs dienas te dzīvos ap 150 dziedātāju no Maskavas, Sanktpēterburgas, Pleskavas, Smoļenskas, Omskas, Magadanas, Krasnojarskas, Komi un Baškortostānas, kā arī trīs vieskolektīvi no Latvijas. Skolas gaiteņos skan dziesmas un smaržo pēc tikko gludinātām lina blūzēm. Kamēr dziedātāji gatavojas svētkiem, es dodos ciemos pie Maksima Gorkija ciemā dzīvojošajiem latviešiem ar mammas cepto rudzu maizi.

Taktika vienkārša: ja uz manu labdienu atbildēs ar to pašu, iešu sētā. Latviešu šajā sādžā ir ap 100. Kopumā Baškortostānā palicis ap 1000. Pirmie latvieši te nokļuva XIX gadsimta 60.gados labākas zemes meklējumos. Krievzemē viņi varēja būt saimnieki atšķirībā no Latvijas, kur toni diktēja vācu muižkungi. Kopumā ar zirgu pajūgiem ieceļoja vairāk nekā 10 000 latviešu.

BROŠA ARHIBĪSKAPAM

Uz ielas latviešu valodu nedzird, jo cilvēki no karstuma glābjas telpās. Ap +40 ?C sakarsušais gaiss virmo līdz tumšajiem Urālu kalniem. Ik pa laikam man garām paiet pa teļam, zirgam, zosu baram. Zosīm galvas iezīmētas ar krāsu, lai zinātu, kam tās pieder. Ieeju veikalā aprunāties. Pārdevēja Zita iesaka apciemot babu Vaļu. No visiem latviešiem tieši Vaļa esot vislabākā: skaisti dziedot, allaž smaidot un adot cimdus ar latviskiem rakstiem.

Baba Vaļa (82), baltu lakatiņu galvā, kaplē kartupeļus. Labdienu atņēmusi, aicina sētā. Pie pelēkās koka mājas ar gaiši zilām logu apmalēm zied rozā pujenes un zilās kurpītes, kuras Valentīna Sovina dēvē par kurpenēm. Valentīna ir jestra, sirsnīga un šiverīga. Liek galdā medu, pašas ceptus raušus un skābētus gurķus. "Es i dzims Fogele. Mani vecvecāki i no Kurzemes," Valentīna norauj vārdus kā kurzemniece. Valentīnas mamma Lidija Zīverte Krievijā ieceļoja kā bērns. Apprecējās ar Jāni Fogeli, laida pasaulē sešus bērnus, tai skaitā Valentīnu. Iekopa skaistu viensētu, taču tad sākās kolektivizācija, un vietējā vara lika iedzīvi pamest un sākt dzīvi sādžā. "Grūti gāja. Iemācījos vīzes pīt no liepu lūkiem. Vārījām balandas, nātres. Kāds atnesa bļodu rūgušpiena, kāds karpel — tad pielocījāmies ka nu. Mamma kartupeļu miziņas ar pelniem apbēra un pavasarī iestādīja. Tādi kartupeļi izauga!"

No sešiem Fogeļu bērniem dzīvi palikuši divi — Valentīna un māsa Latvijā. "Bet es nedomā pa slikto, es pa to nerunā. Jā, abi brāļi vācu karā gāja bojā, bet kam gan nav dzimta izpostīt". To jau neatgriezīs vairs atpakaļ. Jādzīvo, kā ir. Paēduši, apģērbušies esam. Mēs ar vīru šogad sešdesmit gadu kāzu jubileju nosvinējām," Vaļa šķelmīgi paskatās uz Jāni, īstajā vārdā Ivanu.

Iepazinušies kādā baļļukā. "Es bij dziedātājs, pārvedu latviešu dziesmas uz krievu valodu, un tā sadziedājāmies. Kā iepazināmies, tā palikām kopā." Vaļa strādājusi par šuvēju, Singer kājminamā šujmašīna vēl labi darbojas. Izaudzināti trīs dēli: Anatolijs, Aleksandrs, Ļova. "Visi trīs runā latviski! Kabatā neiebāzīs! Ja kāda vecmāmiņa te nevar mazbērnus iemācīt latviski, tā nav vecmāmiņa. Man vīrs ir krievs, bet arī latviski runā." Dēls Anatolijs gan apprecējis čuvašieti, tāpēc palicis dzīvot Salavatā — Baškortostānā, bet Ļova un Aleksandrs dzīvo Rīgā. "Mazbērni runā latviski, vedeklas ar. Un vedeklas man labas."

Kāpēc pati neatgriezāties? Vaļa noplāta rokas. Kā tā pamest iekoptu māju? Visa dzīve te pagājusi. Iespēja gan bijusi, jo pēc Otrā pasaules kara atjaunojās kontakti ar Latviju un mājup devās ļoti daudz latviešu. Vaļa Latvijā bijusi vairākas reizes — gan ciemos pie radiem, gan Dziesmu svētkos kā dalībniece. Vaļa ir varena dziedātāja, jo "mammai Lidijai bija pulka grāmatu ar latviešu dziesmām un man tās patika". Reiz Latvijā sanācis uzstāties vienai pašai, jo uz ieplānoto koncertu Vaļu atveduši radi, taču citas Maksima Gorkija ciema sievas iekļuvušas sastrēgumos. "Nākamajos svētkos pie manis pēkšņi pienāk kāds vīrietis un saka: "Nodziediet to, ko pirms četriem gadiem dziedājāt uz skatuves." Es ar rāvu vaļā: "Ak, Latvija, kur tavi dēli, tie visi apkārt klejoja...."" Vaļa dzied skaļi un plaši. Rosinu uzraut arī ko jautrāku — Kur tu skriesi, vanadziņi, un Vaļa braši piedzied otro balsi, acīs skatīdamās. Man sāk kost acu kakti un pār vaigiem tecēt karstas straumes. Arī Vaļa slauka acis.

"Nav man vairs duhas, tāds sačabējs esmu," viņa nosaka, kad dziesma izskan. Esot laiks drīz pār kalnu iet. "Ik mierīgi un klusu dus kapu kalniņā, kur cilvēki baltdusu pēc dzīves cīniņiem," rokas salikusi lūgsnā, viņa noskaita. Savulaik Valentīna pēdējā gaitā izvadījusi latviešus un divatā ar kaimiņieni dziedājusi, taču nu vairs ne. "Kad atbrauks dēli uz Jāņiem, tad gan dziedāšu. Puikas uzraus akordeonu, uzceps šašliku, un būs tādi svētki, ka nu tikai! Un man mazdēls Jānis!" Jā, līgojot viņa katru gadu. Kaimiņi nepievienojieties. Ar krieviem un baškīriem esot labas attiecības, taču ne dvēseliskas.

"Lai vai kājas švakas, uz dievvārdiem gan aiziešu," solās Valentīna, uzzinājusi, ka atbraucis arī arhibīskaps Jānis Vanags. Ar Vanagu, kurš iepriekš te bijis pirms 10 gadiem, viņu saistot kāds notikums. Aizgājusi uz dievkalpojumu, iepazinusies. Viņai pie blūzes bijusi broša vīnogķekara formā. Mācītājs izteicis komplimentu. "Ja jau tev tā patīk — ņem!" Valentīna atdāvinājusi.

BIJA SKAISTI

Nākamo apciemojamo sastopu skolā — jaunu meiteni dzidri zilām acīm un gaišiem matiem. Inese Trocenko dzied vietējā latviešu ansamblī Atbalss. Kad mēģinājums beidzies, ejam pie Ineses vecmāmiņas Alīnas. Pa ceļam manu iereibušus tipus ar plastmasas pudelēm. Kad baškīru puiši uzsmaida, lūpas atsedz pāris metāla zobu. Ja jau te dzīvojošie krievi ir pareizticīgie un baškīri musulmaņi, kā puiši ļaujas alkohola kārdinājumam? Inese to skaidro ar bezdarbu. Viņas vīrs Andrejs strādājot gadījuma darbus, piemēram, pļaujas laikā brauc ar kombainu, ziemā strādā mežā. Pa rublim tiek, ja pārdod kādu lopu. Trocenko ir gan govis Venta un Višņa, gan aitas un vistas. Viss pašu iztikšanai. Alīna saņem ap 9000 rubļu (ap 140 latu) pensiju, Inesei ienākumi ir par pieciem bērniem: Ināru, Darju, Danielu, Kristīnu, Ņikitu. Latviski nedaudz māk trīspadsmitgadīgā Ināra, kura valodu apgūst skolā. Kopš 1990.gada mācīt valodu uz Arhangeļsku regulāri dodas skolotājas no Latvijas. Patlaban Maksima Gorkija skolā valodu mācās ap 30 bērnu.

Alīnas Zvaigznes mājas logu rūtīs vīd sarkanas ģerānijas. "Vis" latvieši, kas atbrauc, man i kā radi!" Alīna apsveicinās. Viņas vecvecāki ir no Kurzemes. Baškīrijā ieradās 1892.gadā. Līda mežā līdumu. "Nedeva jau labu zemi. Par to mežu jau ar bij jāmaksā." Alīnas tēvs Jēkabs Vasermanis, ierodoties Baškīrijā, bija pusaudzis un pēc pāris gadiem apprecēja Annu Vēzi, arī latvieti. No Vasermaņu deviņiem bērniem izdzīvoja seši — piecas meitas un viens dēls. "Dzīvojām labi un skaisti. Sākumā vecāki uzcēla pirtiņu, tad riktīgu māju, tad šķūni, klēti labībai. Štovētus kāpostus ar gaļu ēdām, biezputru. Latvieši jau labi dzīvoja. Pat miljonāri bija." Grūtības sākušās līdz ar kolektivizāciju, kad iekopto vajadzēja pamest. "Man bija septiņi gadiņi, kad nāca kulakot. Zirdziņu un gotiņu atņēma. Labību arī. Lai būtu ko govīm ēst, braucījām zariem nost lapas un vārījām viras. Nemaz nevaru izteikt, cik grūti bija."

Alīna vietējā latviešu skolā beigusi četras klases un, kad bijusi padsmitniece, aizdota dzīvot pie krustmātes, kurai karā kritis vīrs un bijis vientuļi. Alīna sākusi pelnīt iztiku, slaucot govis. Divdesmit gadu vecumā apprecējās ar Pēteri Zvaigzni. Kā iepazināties? Alīna noplāta rokas: "Ko nu tur daudz. Domāju — vīriet"s mājā, būs vieglāk. Tolaik bij grūti dzīvot." Zvaigžņu pārim piedzima četri bērni: Nellija, kura ar ģimeni dzīvo Arhangeļskā, Reinholds mīt Surgutā, Ineses mamma Eleonora ir mirusi. Skaidrīte pārcēlusies uz Latviju, kad to darīja daudzi šeit dzīvojošie latvieši. Viņa ar ģimeni dzīvo Lielvārdē. Kad pēcāk Latvijā sazinos ar Skaidrīti, viņa teic, ka drīzumā brauks mammu apciemot.

Kāpēc Alīna neatgriezās? Sieviņa nošūpo galvu. Māsīca jau esot aicinājusi, taču neesot sanācis. "Vīrs mīlēja iedzert, domāju — aizbraukšu par kaunu vēl." No sešiem Vasermaņu bērniem četri pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Dzīva vairs tikai Alīna — vecākā māsa. Latvijā viņa bijusi vairākkārt. Ļoti paticis. Daba esot līdzīga, cilvēki laipni.

"Es jau vēl tagad speķpīrāgus cepu. Un katru svētdienu noturu dievvārdus. Aizeju savā stūrīti. Tēvs, māte bija dievticīgi," Alīna rāda dziesmu grāmatu vecajā drukā. To māk lasīt arī Inese, kura priecājas par arhibīskapa ierašanos, jo tad varēs iesvētīties. Luterāņu baznīcas tuvējā apkārtnē nav.

SIERS BEZ ĶIMENĒM

Pa ceļam uz sadziedāšanās svētkiem autobusā pamanu divas sieviņas ar vainagiem galvā. Dziedātājas. Ausma un Zenta. Māsas Vasermanes, tikai pēc apprecēšanās nomainījušas uzvārdu. Tad jau Alīnas radinieces?! Jā, māsīcas, jo tēvi ir brāļi.

Nākamajā dienā ciemojos pie Zentas. Pārrunājam, cik skaists bija koncerts, kā Liene no Omskas aizkustināja ar savu dziesmu, kā baškīru koris bija iemācījies dziesmu Man bij" viena turku pupa. "Ļoti skaisti bija. Ļoti. Latviešu dziesmas ir dievišķas, tāpēc jau ar māsu sākām uz kori staigāt," — tā Zenta. Ne velti baškīri pieprasīja papildkoncertu un divās dienās latvju dziesmās un dejās vērās ap 800 cilvēku. Prezidenta kundze trauca dejā ar Sibīrijas latvieti, kurš pēcāk man čukstēja: "Viņai gan bija tik maiga roku āda un laipns smaids!"

Zentai nav daudz laika sarunāties, jo jāgatavojas līgošanai. Viņa sējusi sieru, taču izjucis. "Nu ko nepareizi darīju?" viņa raizējas. Jāņu siera recepte mantota no vecmāmiņas Jūlijas. Nav brīnums, ka vairāk nekā pa 100 gadiem tā mainījusies vai aizmirsusies. Siera gudrībās Zenta izlemj doties pie māsas Ausmas, kura dzīvo nāburgos. Ausmai siers sanācis. Koši dzeltens. "Māsa, vajadzēja pielikt vairāk taukvielu un bišķi sodas, lai siers labāk uzceļas," saka Ausma.

Abu māsu rosīšanās un sirsnība vienai pret otru atgādina brāļus Kokarus. "Māsa, bet kur tad sieram ķimenes?" Ausma siera recepti izlasījusi krievu kalendāra lapiņas otrā pusē. Tā kā tur par ķimenēm nekas nebija teikts, aizmirsa pielikt. "Māsa, kroni jāiet pīt!" Zenta mudina, rādot uz pulksteni, ka tuvojas vakara junda. Kādu brīdi māsas prāto, kā ir pareizāk — kronis vai vainadziņš. Sadziedāšanās svētkos latvieši dziedājuši par vainadziņiem, bet viņas tos allaž dēvējušas par kroņiem.

Paliekam ar Ausmu divatā. Arī viņai jāsteidz pīt kroni, tomēr viņa paspēj celt galdā medu. Tieši izslavētais Baškīrijas medus ir Ausmas ģimenes rūpals — vīrs ar dēlu dravo un diennakti sargā stropus. Ausma pati izmācījusies par zootehniķi un kādu laiku strādājusi Kazahstānā.

Lai pastāstītu par Vasermaņu dzimtu, Ausma sāk meklēt albumus. Neatrod. "Labi, stāstīšu tāpat. Vectēvs Fricis iebrauca no Kurzemes ar vecmammu Jūliju, kura vērpa un adīja. Mans tētis ir Roberts Vasermanis, mamma Anna. Mēs viņiem četras meitas — Fanija, Lilija, Zenta un es. Tētis strādāja te par šoferi uz traktoriem." Ausma neatceras, ka būtu staigājusi vīzēs vai ēdusi balandu zupu. Toties vēl tagad taisa kuģeļus — sarīvē kartupeļus, tad vāra speķi un griež uz pannas kārtās, tad cep un ēd. "Vēl, re, kas!" Ausma no sekcijas izvelk palielu lapu. Tas ir dēla dāvāts kalendārs: mēnešiem pa vidu uzdrukāta bilde, kurā Ausma redzama latviešu tautastērpā.

Ausmas un Zentas radi dzīvo Jūrmalā. Aicinājuši paciemoties, taču viņām neesot sanācis. Tā nu māsas nav bijušas Latvijā. Bet gribētos gan.

NORAUDĀJĀMIES


Manu labdienu atņem arī vīriešu balsis. Pirmais ir Jānis. Rokas nespēkā trīc, atmiņa neesot laba. "Bet to, ka Latvijas konfektes bija smeķīgas, to gan atceros," viņš nosmej. Pirmoreiz Latvijā bijis 1968.gadā. Nē, atgriezties negrib, jo tepat labi. Zeme auglīga, cilvēki laipni. "Baškīri ir slinki. Te visu latvieši iekopuši. Mēs tak te jasmīnus un ceriņus sastādījām!" teic Jānis. Par jasmīniem jau dzirdēts no citiem latviešiem. Mirkli apdomājis, Jānis bilst, ka baškīri kopumā ir labi un ļauj latviešiem svinēt tradicionālos svētkus. "Nav sliktas tautas, ir tikai cilvēki. Un latvieši jau ar dažs labs ir pļēgurs."

Jāņa bērni ikdienā latviski nerunā. Kad satiek vecākus, tad gan. Citādi nav vajadzības. Sarunājas ciemā krievu valodā. Dēls un meita dzīvo Baškortostānā, meita — Baltkrievijā. Mazdēls Iļja skolā mācās latviešu valodu.

Otru labdienu atņem uz ielas satiktais Georgs. Viņš ir krievs, taču latviešu valodu iemācījies teju vai nejauši — viņa vecuma puikas bijuši latvieši. Gribējies saprast, ko viņi runā. Pēcāk kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Georgs brīnās, kā gadu desmitus Latvijā dzīvojošie krievi nav spējuši iemācīties latviski. Tobrīd viņam atbildu ar to, ko man teica Alīna, — viņa nemākot baškīru valodu, kaut nodzīvojusi visu mūžu. Situāciju ar baškīru valodu gan nevar salīdzināt ar latviešu valodu, jo Baškortostānā lielākoties sarunājas krieviski: 2002.gadā Baškortostānā bija 36% krievu, 29% baškīru, 24% tatāru. Un krieviski Alīna māk.

Četru dienu ekspedīcija ir galā. Neticami, ka teju 140 gadu šeit saglabājies latviskais un starp tumsnējām acīm vīd gaišzilās. Laikam jau mana šejienes latviešu tincināšana par atgriešanos dažbrīd bija lieka, jo neviens no intervējamajiem nepajautāja — nu, kā jums tur, Latvijā, iet. Jā, viņi zina, ka Eiropas Savienībā ir daudz iespēju, taču zina arī to, ka labi dzīvot valstī ar savu naftu un gāzi. Daudziem Latvija ir zeme, no kuras nākuši senči. Vairākas paaudzes par dzimteni dēvē Baškortostānu, te rit viņu dzīve. Sanktpēterburgas Latviešu biedrības vadītāja Nelda Mate, kura dzimusi Latvijā, stāstīja, ka pirmoreiz neatkarīgajā Latvijā Dziesmu svētku gājienā noraudājusies tā, ka no rīta acis bija aizpampušas. Baškortostānā dzimušajiem ir citādi. Vieta, kur esi dzimis, ir tuvāka nekā tā, kur dzimuši senči. Pat Ozola kungs no Magadanas, kas atrodas otrā Krievijas galā un kur valda mūžīgais sasalums, nav pārcēlies uz labāku vietu kaut vai Krievzemē. Tas nekas, ka ledus upē iziet tikai ap šo laiku. Citi latvieši turp paliekot viena iemesla dēļ — pavasaros, kad atkūst virszeme, uzpeld zārki, un tie atkal jāaprok. Jo latvieši.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits