Latvieši Baškortostānā: Mēs te jasmīnus sastādījām!

"Citi latvieši turp paliekot viena iemesla dēļ — pavasaros, kad atkūst virszeme, uzpeld zārki, un tie atkal jāaprok. Jo latvieši." Man grūti noticēt, ka šī ir taisnība. Ja ir, tad briesmīgāku nacionālisma izpausmi neesmu redzējis - dzīvot mūžīgā sasalumā, lai vienreiz gadā apraktu zārkus?

Teicams raksts! Paldies- aizkustinoši, patiesi, sirsnīgi!

mes esam zudusie latviesi, pilniba piekritu. Un par latviesu valodu - tads georgs var iemacities bet Latvija dzivojosie krievi ne. NOZELOJAMI!

Ljoti jauks raksts, ar baudu izgarshoju katru teikumu, paldies!!! Biezjaak taadus!!!

Raksts tiešām iespaidīgs: saturiski saistošs, izteiksmē dzīvs un raits. Pat man - (gandrīz) vecam jūras vilkam - asaru izsita. `Latvija, kur tavi dēli?` - un - uz Latviju dzīvot nebrauks vis. Un es to pilnīgi saprotu un pieņemu: tur dzimuši, auguši paaudzēs... Bet pēdējos divos teikumos tiešām spēks. Jo taisnība - ir dzīvs TAS gars. Redzams arī, ka tā ir Krievija. Bet tā arī NAV Krievija, vismaz tā Krievija ar Kremļa seju un Putina (jā, jā, joprojām) propagandas un KGB (jā, jā, joprojām tā pati pēc būtības) mašinēriju. Jauki tie baškīru puikas - ij gēni un vēsture sejās un acīs, ij bērni kā bērni. Un arī tas savijums - lauku zēni ar šlipsēm, pujenēm un Latvijas karodziņiem... Paldies autorei.

ļoti, ļoti mīļi Jūs rakstāt, Ieva. paldies.

Tie nav zuduši cilvēki, kas gadsimtos spēj uzturēt savu latvietību. Zuduši ir tie, kas, uz vietas Latvijā dzīvojot, gānās par savu zemi, kaut gan, ar savu nedarīšanu, arī ir atbildīgi par Latvijas situāciju. Pirms pārmest citiem neatgriešanos, paskatīsimies labāk uz sevi.

paldies par rakstu!!!

Pēdējie 2 teikumi spēks

mums pasiem uz sevi japaskatas - ka mes izcelojam prom no dzimtenes un saprecamies ar italime, turkiem - ta jau Latvija izzud nevis tik stipras kopienas ka ir Baskirija. Un paldies par vestijumu no turienes autorei brauciet vel un stastiet par turieniesiem!

paldies par labu rakstu. Mans vectetis bija no Baskirijas. vins atgrezas Latvija kad vinam bija 16 g. atgrezties vienmer ir iespejams.

Gan raksts, gan bildes - prīmā. Vienīgi noslēgums par zārkiem krīt laukā gan komozīcijas, gan noskaņas ziņā. Vēl arī tie mūžīgie jautājumi - kāpēc nebrauc mājās ... ziniet, kad te paši vietēji cenšas no "Dievzemītes" tīties pa galvu, pa kaklu prom, izklausās tādi pseido-sentimentāli, saudzīgi izsakoties. Bet raksts patika, viss forši! Vienmēr patīkami klausīties Baškīrijas, Sibīrijas latviešu runā, dzirdēt, ka viņi saglabājuši latvisko.

Kā parasti Albertes raksti - sirsnīgi, cilvēcīgi, ar viegli plūstošu valodu. Par turienes latviešu (ne)vēlmi atgriezties Latvijā... Domāju, ka diezgan daudz kas ir atkarīgs no tā, vai cilvēki savulaik paši atstājuši dzimteni, vai arī viņus salādēja vagonā un prom.

Jūsu vārdos skaudra patiesība, bet zārks, kā smejies, nestāv tukšs, nu būs latslāvi, kaut kas līdzīgs mongoļu, tatūru, krievu sajaukumam. Asinis - kā tās jaucās un mijās, nenobrīnīties :)))

trejdeviņam jūrām....