Latvijā vienīgais - čehu sarkanais

Ināras Kvantes vēstījums par trušiem bija sirsnīgs populārzinātnisks stāstījums par cilvēka aprūpētiem mājas garaušiem. Neēd truša gaļu Tajos nesenajos laikos, kad Saules dārzā vēl skanēja bērnu balsis, Ināra tur izveidoja pirmo šķirnes trušu fermu: "Mūsu garaušu kolekciju nāca apbrīnot pat zooloģiskā dārza apmeklētāji!" Diemžēl Saules dārzs saules mūžu nepiedzīvoja, no turienes bija jāizvācas ne tikai bērniem, bet arī Inārai ar viņas trušiem. Taču bioloģes mīlestība uz garaušiem negāja mazumā. Viņa darbojās Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrībā Trusis un citi, kā trušu vērtētāja brauca uz izstādēm ārzemēs, lasīja mazpulcēniem lekcijas par piemīlīgajiem pūkaiņiem, par dzīviem uzskates līdzekļiem izmantojot savus izlolotos trušus. Ināra ir kategoriska vienā jautājumā: "Man nepatīk runāt par trusi kā par gaļas vai kažokādas ražotāju. Es arī neēdu truša gaļu." Pašlaik ar trušu vaislas darbu nodarboties vairs nav izdevīgi, tāpēc Ināra Kvante ar vīru Jāni mājās tur tikai dažus dzīvnieciņus - tie palikuši mīļumam. Viņiem piešķirta mūžamaize: "Truši vidēji dzīvo ap desmit gadiem, un mūsu Ronīšos visi truši sasniedz šo vecumu." Ar skatu noglāstu Brutu - Jaunzēlandes balto trusi - lielo skaistuli ar sarkanajām acīm, pundurauna truseni raibo Brici, kā Havanas cigāru brūno Bilu un pagaidām Latvijā vienīgo čehu sarkano trusi Oto. Spilgti rūsgano trusi Inārai no ārzemju izstādes atveda draugi. Trušu mīļotāja skaidro: "Viņš pārstāv Čehijas nacionālo trušu šķirni, kas Eiropas trušu standartā vēl nav iekļauta, bet man gribējās kaut ko īpašu un atšķirīgu no pārējiem, un te nu viņš ir." Bārdaiņus nebučo Cilvēks var iemīlēt jebkuru dzīvu radību. Kāpēc šo un ne citu, ir pilnīgi neizskaidrojami. Suns, kaķis, iguāna, ezis, teliņš, trusis...Viņi visi ir mūsu mīlestības cienīgi. Ināra Kvante ieskatījusi trušus, taču viņas mīlestība ir rāma: "Truši pēc rakstura ir ļoti dažādi, viens nervozs, cits - īsts flegma, vienam patīk, ka viņu paglauda, cits alkst tikai pēc kārumiem, viens izstādes necieš ne acu galā, citam patīk izrādīties. Es neatzīstu, ka mājdzīvniekus lutina un ēd ar viņiem gluži vai no viena šķīvja." Taču mīļumu trušiem Ināra neliedz: "Paglaudu garaušus, parunāju ar viņiem. Oto pakāpjas man uz rokas, jautāju - buču dosi? - un viņš nobučo uz vaiga. Ja Jānim bārda nav nodzīta, uz buču viņam necerēt." Ar kārumiem Ināra savus trušus nelutina. Raibā pundurtrusene Brice gan esot liela diedelētāja: "Viņa dzīvo, kur siltāks, - virtuvē blakus galdam, un redz visu, kas notiek. Mērce un gaļa Brici neinteresē, bet, kad paņemam tomātu vai gurķi, Brice ieķeras būra režģos - dod man ar! Viņai laikam nav garšas izjūtas - ja dotu, apēstu arī pogas!" Ināra Kvante par trušiem zina visu un vēl mazliet vairāk. Viņa stāsta, kā atšķirt truša puisi no meitenes: "Meitenēm sejiņas slaidākas, smalkākas, puišiem - apaļākas, dūšīgākas." Pundurtruši visā pasaulē kļuvuši par iemīļotiem mājdzīvniekiem, bet bioloģe brīdina: "Cilvēki nezin kāpēc iedomājas, ka trusi vajag celt aiz ausīm, taču dzīvnieks pretojoties var lauzt mugurkaulu. Garausis jāceļ aiz skausta, ar otru roku pieturot zem apaļā dibentiņa." Siens, zāle, kurai visu laiku jābūt būrī, dārzeņi un labas kvalitātes sausā barība ģimenes mīluli trusi padarīs par ilgdzīvotāju. Ināra brīdina, ka lielveikalos pirktie zaļumi nav tas labākais, ko var dot trusim. Kvantu ģimenes truši ēd smalki - tikai saimnieku dārziņā audzētas lopu bietes un burkānus un tikai zināmās vietās pļautu sienu. No kādas saimniecības Ronīšiem ved timotiņu kopā ar āboliņu. Šī piesardzība nepieciešama, jo trušu briesmīgākais ienaidnieks ir slimības - miksomatoze un hemoraldiskā septicēmija. Pēdējā ir strauji ritoša - vēl vakarā trusis kraukšķina burkānu, bet no rīta to jau atrod beigtu! Slimību pārnēsā gan cilvēki, gan mušas un putni, tāpēc obligāta ir pūkaiņu regulāra vakcinēšana. Zaķveidīgie ir kaislīgi mīlnieki. Vienā metienā dzimst no dažiem līdz pat piecpadsmit trusēniem. Pasaulē nākot, viņi ir kurli, akli un pilnīgi kaili, bet jau ar zobiņiem - mazām baltām adatiņām mutē. Mamma tos baro, stāvot pāri viņiem, bet trusēni guļ kājām gaisā un sūc pupu. Barošana ilgst tikai dažas minūtes. Pēc 3-5 dienām truša bērniem sāk augt apmatojums, bet actiņas atveras 12.dienā. Trusenes dažādi izturas pret saviem bērniem, taču zināms, ka stresa gadījumā, piemēram, salūta laikā, viņa, savus bērnus sargājot, var tos nokost. Gadījies arī, ka trusis no bailēm dabū sirdstrieku pēc vakcinēšanās. Trušu kopējs tikai pēc trim mēnešiem var būt cik necik drošs par jauno paaudzi. Taču trusis nav tik bailīgs kā zaķis, viņš prot par sevi pastāvēt. Viņi ir jūtīgi, taču tīrīgi radījumi. Piemēram, trusis atgriežas nokārtoties būrī arī tad, ja viņš palaists brīvā skrējienā pa istabu. Trusi var pieradināt ārā staigāt pavadā, zooveikalos var nopirkt trušu pavadiņas. Suns un kaķis man jau ir, varbūt iegādāties pundurtrusi? Labāk tomēr nē, jo Ināra apgalvoja: "Ja ģimenē būs trusis, kaķis un suns, garausis valdīs pār visiem."