Ļeņins atgriezies

gada 2.aprīlī šis tolaik nezināmais sociāldemokrāts neilgu laiku pabijis divstāvu koka mājā Cēsu ielā 17. Arī tagad rīdzinieki neko nezina par otrreizēju Ļeņina konspiratīvu parādīšanos šajā vietā. Memoriālās plāksnes pie mājas nav. Iekšā tikt nav viegli. Kad zvanu kādas blakus esošās firmas darbiniekiem, tie nemaz nav izbrīnīti, ka interesējos par Ļeņinu, un iedod man mājas saimnieka mobilo tālruni. Taču tas klusē. Pēc maniem neskaitāmiem mēģinājumiem sazvanīt tie paši cilvēki, ievērojot konspirāciju, man iesaka atbraukt pašam un pameklēt galus uz vietas. Leģendārā māja tagad liekas skaistākā nekā padomju laikā. Tā atjaunota un nokrāsota. Tikai tad, klātienē, kaimiņi man iedod mājas pārvaldnieka tālruni, viņš tūdaļ arī atnāk. Viņš, vārdā Pēteris Eizāns, sniedz topošā muzeja revolucionāri sarkanu vizītkarti ar Ļeņina profilu un pauž nožēlu, ka idejas autors un mājas saimnieks Andris Švaglis tagad, tāpat kā kādreiz to bieži darīja Ļeņins, esot ārzemēs, kārtojot savas darīšanas. Tāpēc pārvaldnieks pats uzņemas gida lomu. Viņš un saimnieks nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem un piestrādā arī citās biznesa jomās, piemēram, iznomā šīs mājas istabas saviem biznesa partneriem. Pagaidām tie ir gandrīz vai vienīgie atjaunotā Ļeņina muzeja apmeklētāji. Ejot uz saviem četriem numuriem otrajā stāvā, viņi paiet garām Ļeņina divām istabām. Māju saimnieks Andris Švaglis nav mantojis, bet pirms dažiem gadiem nopircis. Pirms tam te saimniekoja Latvijas sociāldemokrāti. IZRAKUŠI NO DOBES GALVU Agrāk man nebija paveicies apmeklēt Ļeņina muzeju. Skolas laikā ekskursijas šurp neveda, arī tēvs bērnībā, kaut komunists būdams, vadāja mani pa citiem muzejiem, jo šeit nesaredzēja neko interesantu. Kādreiz apnikusī propaganda tagad pārvērtusies par eksotiku. Aiz smagiem dzelzs vārtiem laiks pagriežas atpakaļ un sākas brīnumu lauks. Mans gids uzgriež kodu, vārtiņi atveras un es pēkšņi vairs nevaru novaldīt smieklus - no ielas neredzama, pagalmā stāv milzīga un nopietna Ļeņina galva. "Pagājušajā pavasarī rušinot puķu dobi, to bisti atradām," priecājoties par manu reakciju, saka pārvaldnieks. Kopā ar postamentu tā sverot ap tonnu. Tikai ar daudzu darbinieku lielām pūlēm, izmantojot baļķus un lāpstas, esot izdevies to dabūt laukā. Nav īsti skaidrs, kas esot pastrādājis šo vandalismu - ieracis bisti zemē. Tagad tā rūpīgi attīrīta un ar cieņu nokrāsota sudraba krāsā. Pārvaldnieks Eizāns atzīstas, ka viņš kaļ plānus atvērt te īstu Ļeņina muzeju: "Lai visi zina, kas viņš bija par draņķi." Galvenais, protams, nav atriebe, bet vēlēšanās iepriecināt ļaudis. Pārvaldnieka radiniece, atbraukusi no padomju pieminekļu muzeja zem klajas debess Druskininkos Lietuvā, esot bijusi sajūsmā. "Ko līdzīgu varam veidot arī mēs," uzskata Pēteris Eizāns. ĻEŅINS ATGRIEZĀS RĪGĀ ATKAL Manam tēvam bija taisnība: muzeja apmeklēšana uz bērnu neatstātu nekādu iespaidu. Glīti saklāta gulta ir gandrīz vienīgais, kas paliek atmiņā. Latvijas Kara muzeja galvenā krājumu glabātāja Ilzīte Zeltiņa atceras, ka mantas Ļeņina muzejā nekad nav bijušas autentiskas: "Tās visas tika nopirktas antikvariātos." Tās Kara muzejs pārņēma, kad Ļeņina muzejs 90.gados bija beidzis savu eksistenci. Kad jaunajam mājas saimniekam iegribējās muzeju atjaunot, viņš no Kara muzeja dabūja atpakaļ šo to un arī gultu. Pēc sociālisma nāves atklājās, ka Ļeņins nekādu mūka dzīvi nedzīvoja: bez sievas Nadeždas Krupskajas viņa gaitas pavadīja mīļākā, revolucionāre Inese Armanda. Kara muzeja nodaļas vadītāja Ilze Krīgere uzsver, ka par Ļeņina uzvešanos Rīgā vēsturnieku rīcībā nav kompromitējošu faktu. Cēsu ielā viņš nenakšņoja, bet tikai atstājis mantas pie vecā revolucionāra Mihaila Siļvina, kurš savos memuāros rakstījis: "Bija divpadsmit dienā, kad Vladimirs Iļjičs maigā filca platmalē, cimdos un ar elegantu spieķīti, īsta džentlmeņa kostīmā parādījās uz mūsu dzīvokļa sliekšņa." (Ļeņinam tolaik bija gandrīz 30 gadu.) Ar latviešu sociāldemokrātiem Jāni Ozolu un Kārli Zuti Ļeņins tikās otrā konspiratīvajā dzīvoklī Elizabetes ielā. Apspriedās, kā kontrabandas ceļā no ārzemēm caur Latviju varētu nogādāt uz Krieviju avīzi Iskra. Vēsturniece Krīgere atzīst, ka revolucionāru tikšanās nejaušības pēc notika iepretim Rīgas bordeļu kvartālam, kas daudzkārt pieminēts latviešu strēlnieku atmiņās un atradās Elizabetes ielas kreisajā pusē mūsdienu Berga bazāra vietā. Tomēr nav liecību, ka Ļeņins spēris izšķirīgo soli un, pārgājis pāri ielai, nokļuvis tajā kvartālā... Taču skaidri zināms, ka tajā pašā dienā viņš esot atstājis Rīgu. Topošā muzeja Cēsu ielā pārvaldnieks Eizāns stāsta, ka muzeja retie apmeklētāji - blakus esošās viesnīciņas iemītnieki poļi un nīderlandieši - iepazīstas ar eksponātiem ar lielu interesi. Kāds ķīniešu inženieris pat esot bijis dziļā sajūsmā un visur pamanījies nofotografēties uz vēsturisko liecību un krūšutēlu fona. Pārvaldnieks atceras, ka reiz šurp atnākusi iemītniece, kas dzīvoja šajā mājā līdz 1960.gadam. Toreiz no augšas bijusi pavēle atbrīvot māju no iedzīvotājiem, tādējādi paplašinot tolaik jau eksistējošo muzeju. Vēsturniece Ilze Krīgere skaidro, ka Padomju Savienībā bijusi direktīva, lai katras republikas galvaspilsētā ir vismaz viens Ļeņina muzejs: "Pat Taškentā, kurā viņš nekad nav bijis."Šajā ziņā mums paveicies, jo Rīgā proletariāta vadonis paguvis pabūt vismaz divās vietās, tāpēc mums arī bija divi muzeji - Cēsu un Elizabetes ielā. Kādreiz ļeņiniāna veidoja veselu industriju: plakāti "Lai dzīvo!", statujas, krūšutēli, grāmatas, raksti. Topošā muzeja entuziasti to tagad pa kripatiņām atkal vāc. Pēteris Eizāns rāda padomju laika muzeja bukletus: "Viens pat, lūk, ir vācu mēlē!" Viņu firmas birojā ievērots attiecīgais stils: vecas mēbeles, uz antikvāras lampas ar stikla abažūru uzlīmēta pastmarka ar Ļeņinu, pie sienas ir padomju laika glezna, kurā atveidots Ļeņins uz šīs mājas sliekšņa. Tas nekas, ka Ļeņina laikā durvis, kurās viņš stāv, vēl nebija - tās tika veidotas tikai pēc muzeja dibināšanas.