LĪČU KRĪZE

Tā par 1991.gadā Pumpuru vidusskolu beigušo Ilonu Rimdenoku, tagad Līci, stāsta kāds viņas klases biedrs. Kopš tiem laikiem pagājuši 14 gadi, un Līce atkal ir priekšplānā. Šoreiz gan tā vairs nav skolas vai Komponistu nama Jūrmalā skatuve, kur noritēja vietējā mēroga pasākumi, bet politika. Taču, ja viņas skolas laiku biedri un skolotāji nespēj atcerēties "neko sliktu" par Līci, tad tagad šis tas ir mainījies. Vieni vaino presi mēģinājumos padarīt, viņuprāt, izpalīdzīgo un sirsnīgo sievieti par nezvēru, citi mudināja šī raksta autori uzrakstīt "visu patiesību" par, viņuprāt, salto un skarbo aprēķinātāju. Tiesa, gan vieni, gan otri piekrīt viņas klases biedram, kuram jau skolas laikos Ilona šķitusi no tām meitenēm, "kas zina, ko grib, un, kas vēl svarīgāk, zina, kā to sasniegt". NEIZPILDĪJA PĒDĒJO VĒLĒŠANOS? Līce nebija teicamniece, taču mācījās labi, bija ļoti darbīga meitene, interesējās par žurnālistiku un literatūru, atceras viņas skolotāja Dzintra Janiseva. Ilonai patika saviesīgi pasākumi, kompānijas, papildina skolas biedrs. Lai arī vairums klases biedru zinājuši, ka viņa paralēli stundām piestrādā, ne visiem Ilona stāstījusi, ka jau no 16 gadu vecuma ir bohēmista tēlu radījušā rakstnieka Anatola Imermaņa privātsekretāre. Kā vairākkārt stāstījusi Līce, viņa iepazinusies ar tolaik 75 gadus veco Imermani 1988.gadā Dubultu poliklīnikā, kur piestrādāja. Šis gadījums nav nekas neparasts, ja runā par frāzes "sieviete ir līdz sešpadsmit. Pēc tam ir tikai pienākums" autoru, kuram vislabāk patikušas vidusskolnieces. Lai arī Līce intervijās presei likusi noprast, ka bijusi "tikai" rakstnieka privātsekretāre, vismaz no Imermaņa puses tas bijis kas vairāk. "Viņa bija viņa lielā mīlestība," saka viens no rakstnieka tuvākajiem draugiem Jānis Rokpelnis. Imermanis iemīlējies reti, bet, ja tas noticis, "tad par visu naudu". Jautāts, cik tuvas bija abu attiecības, dzejnieks Rokpelnis, kas daudzkārt saticis Ilonu gan Imermaņa dzīvoklī, gan viņam uzturoties Rakstnieku namā, atbild: "Ir lietas, kuras jāstāsta tikai attiecību dalībniekiem." Taču ne par šo, ne kādu citu Līces dzīves epizodi no viņas pašas SestDiena neko neuzzināja. Teju nedēļu vilcinādama atbildi, Līce beigās atsacīja interviju, paziņojot, ka piedalīties "šajā procesā nevēlos un neuzskatu to par savu pienākumu". Taču stāstīt par Līci piekrita daudzi kultūras un politikas aprindām tuvu stāvošie, ierēdņi, kaimiņi un žurnālisti, kas viņu pazīst, gan tikai ar noteikumu, ka viņu vārdi netiks minēti. Vieni neminēja vārdu, jo nevēlējās sabojāt attiecības ar Līci, citi negribēja nonākt vienā rakstā ar šo personu. Tomēr arī pēc šo stāstu uzklausīšanas nebija iespējams iegūt vairāk detaļu par Līces un Imermaņa attiecībām. Taču zināms bija viens - Imermanis visu mantu novēlēja savai mūzai. Rakstnieka vērtīgākā manta bija dzīvoklis Pērnavas ielas specprojekta mājā, kur dzīvoja daudzi tā laika kultūras darbinieki. Kā liecina SestDienas rīcībā esošā ar 1992.gada 29.aprīli datētā testamenta kopija, rakstnieks novēlēja Līcei šo dzīvokli un pārējo mantu ar noteikumu nodibināt un vadīt Imermaņa memoriālo fondu. Tāpat ir saglabājusies Imermaņa vēstule, kurā viņš saka, ka par fonda bāzi jākļūst minētajam dzīvoklim. "Fonda mērķis - saglabāt radošās jaunatnes piemiņā pretrunām piesātināto posmu Latvijas kultūras vēsturē, kas saistīts ar šo dzīvokli (tajā aizritējusi liela tiesa mana radošā mūža, kā arī daļa no Raimonda Paula un Jāņa Petera radošā mūža)," rakstīts vēstulē, kas adresēta prezidentam un valdībai. Kopš Imermaņa nāves pagājuši septiņi gadi, taču par viņa fondu nekas nav dzirdēts. Pirms gada intervijā Dienai Līce sacīja, ka ir izveidojusi dzīvoklī muzeju. Taču vienīgā publiski pieejamā liecība par Imermani Pērnavas ielas mājā ir kāpņu telpā izvietotais īrnieku saraksts, kur iepretim 27.dzīvoklim joprojām stāv viņa vārds. Nekādu norāžu par muzeju nav arī pie paša dzīvokļa, kas, pēc kaimiņu teiktā, nesen piedzīvojis pamatīgu remontu. Par fondu vai muzeju, kas atrastos dzīvoklī, viņi nav dzirdējuši. Tāpat arī Jānis Rokpelnis, kuru jau minētajā vēstulē Imermanis dēvē par vienu no iespējamajiem fonda aizgādņiem. Līces un Imermaņa attiecības ilgušas vairākus gadus, taču rakstnieka pēdējos mūža gados viņa Pērnavas ielā bijusi rets viesis. Īsi pēc Imermaņa nāves 1998.gadā, kā stāsta kāda ilggadēja mājas iedzīvotāja, Līce ieradusies dzīvoklī un paziņojusi, ka tagad viss pieder viņai. Dzīvoklis tagad privatizēts uz Līces vārda, un viņa to norāda kā savu īpašumu ienākumu deklarācijās. Kaimiņi stāsta, ka dzīvoklī pēdējos gados, salīdzinot ar skaļajiem Imermaņa izgājieniem, valda klusums. Nereti gan ierodoties kāds jauns pāris - sieva un vīrs. Sieviete esot jauna, smalka, ar mazu sunīti un lielu mašīnu. "Jā, tā laikam ir tā pati," saka kāda no kaimiņienēm, apskatījusi Līces foto. RONIJAS PIKANTIE PIEDZĪVOJUMI Kamēr joprojām nav skaidrs, vai privātsekretāre ir izpildījusi vecā vīra pēdējo gribu vai ne, koša liecība par abu kopējo sadarbību ir neliela sarkana grāmatiņa ar nosaukumu Autogrāfs. Pieklājīgākie no tiem, kas lasījuši šo darbu, piedēvē tam apzīmējumus "pikants", "erotisks", tiešākie saka, ka tas nav nekas cits kā jēla pornogrāfija. Grāmatas titullapu rotā Ilonas un Anatola Imermaņa paraksti, bet vēl interesantāka ir līdzās redzamā fotogrāfija. Tajā attēlota garmataina sieviete, kas demonstratīvi uzlikusi uz dīvāna rombotā zeķē tērptu kāju. Miglainajā bildē svārki nav saskatāmi, taču, ielūkojoties jaunietes sejā, jaušama visai pamatīga līdzība ar Līci. Zem bildes rakstīts: "Mani sauc Ilona. Es esmu tā, kas sarakstīja šo grāmatu kopā ar Anatolu." Lai arī Līce vairākās intervijās uzsvērusi, ka piedalījusies šīs tikai naudas pelnīšanas nolūkiem radītās grāmatas tapšanā "tīri tehniski" un galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi bijuši Imermaņa fantāzijas, tajā tomēr atrodami abu dzīves fakti. Tā grāmatas galvenā varone ir Ronija - šādi Imermanis bija dēvējis Ilonu. Tāpat tiek vēstīts, ka Ronija pārraksta galvenā varoņa tekstus, interesējas par žurnālistiku. "Pavisam nesen Ronija desmit dienu laikā sagremojusi piecus tēviņus (ja pieskaita mani), turklāt četrus (atkal - ja pieskaita mani) - četrās dienās," tā kādā salīdzinoši pieklājīgā bezsižeta grāmatas lappusē saka galvenais varonis Andris, Imermaņa prototips. Grāmata beidzas ar šādu citātu: "Noslēgumu rakstījām 1991.gada oktobrī (..). Vienā no savas kolekcijas pavairošanas retajiem starpbrīžiem Ronija saskaitļoja savus pielūdzējus. Kopā ar pielūdzējām sanāca nedaudz mazāk par pussimtu. Ņemot vērā, ka viņas seksuālā biogrāfija sākusies 1988.gadā, jāsaka: Cepuri nost!" ŪDRES DRAUDZENE Taču ne par literāti, ne žurnālisti Ronija, tas ir, Ilona, nekļuva. Sapratusi, ka tā nav viņas joma, un ķērusies pie politoloģijas studijām. Vēlāk arī ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Strādājusi Valsts reformu ministrijā, īsu laiku bijusi ierēdne arī citās valsts struktūrās. Tomēr jau tad bija skaidrs, ka ar šiem darbiem viņai nebūs gana, saka viens no klases biedriem. Viņš bijis pārsteigts, kad Līci ieraudzījis politikā, jo uzskatījis, ka viņai vairāk piemērota darījumu pasaule. Patiesības labad gan jāsaka, ka Līce pēdējos gados dzīvojusi abās. Ceļu uz darījumu pasauli viņai palīdzējis atvērt vīrs Roberts Līcis, kurš pēdējo gadu laikā bijis ne viena vien uzņēmuma līdzīpašnieks un vadītājs. Viens no šiem uzņēmumiem, kurā R.Līča tai brīdī vairs nebija, bija iesaistīts kādā cigarešu kontrabandas lietā Vācijā. Līces pietuvošanās politikai tiek saistīta ar Saeimas priekšsēdi Ingrīdu Ūdri no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS). Pēdējā stāsta, ka vispirms iepazinusies ar Robertu Līci, jo abi darbojušies nu jau pačibējušajā Jaunajā partijā. Viņš Ūdri iepazīstinājis arī ar Ilonu, abas kļuvušas draudzenes, stāsta zinātāji. No Ūdres gan grūti saprast, vai abu draudzība turpinās. Tāpat arī nekļūst skaidrs, cik liela loma Ilonai un viņas vīram, kas paši sevi dēvē par ZZS atbalstītājiem un zaļajiem zemniekiem tuvu stāvošiem, ir partijā. Zināma liecība par to, ka atbalsts Robertam Līcim ZZS rindās ir bijis, ir viņa virzīšana par partijas pārstāvi uzņēmuma Latvijas gaisa satiksme padomē. Šis amats kļuvis par tādu kā ģimenes rūpalu - šoruden ZZS Roberta Līča vietā darbībai šajā padomē izvirzīja viņa sievu Ilonu. Viens no ZZS līderiem Augusts Brigmanis, reiz jautāts par Līci, diezgan strupi atsaka, ka par Līci jārunā tikai ar Ūdri. Viņa arī esot iesaistījusi līdz tam plašākai sabiedrībai nezināmo Ilonu Līci Zaļo un zemnieku savienības 2002.gada priekšvēlēšanu kampaņā. MĀCA EMSI SAPOGĀT POGAS Pēc vēlēšanām spīkeres amatu ieguvusī Ūdre arī pieaicināja Līci par savu preses sekretāri, taču pēdējā drīz vien šo amatu pametusi. Pateicoties savai draudzenei, viņa 2004.gadā arī esot kļuvusi par ZZS premjera Induļa Emša preses sekretāri. Viņš Līci iepazinis priekšvēlēšanu kampaņā, kad filmēts kāds reklāmas rullītis. Toreiz viņa bijusi universāla persona - viena pati veikusi filmēšanas darbus, stāsta Indulis Emsis. Nākamreiz jau abi tikušies premjera birojā. Emsis atzinīgi vērtē Līci - kad viņš gājis prom no valdības, arī no žurnālistiem nācies dzirdēt atzinīgus vārdus par premjera atvērtību un pieejamību. Iespējams gan, ka tas bija paša premjera, ne Līces nopelns. Ne vienam vien žurnālistam, kad tas bija nogaidījis pusdienu uz Līces atbildi vai arī Emša preses sekretāre vienkārši necēla telefona klausuli, nācās zvanīt tieši vienmēr runāt gatavajam premjeram. Taču Līce diezgan uzkrītoši diktējusi, kā premjeram jāizskatās un jāuzvedas. Emsis to nenoliedz. Viņa, piemēram, iemācījusi, ka žaketes divām augšējām pogām vienmēr jābūt aizpogātām, bet pirmajai no apakšas - vaļā. "Protokola grāmatu viņa bija izstudējusi ļoti labi," saka Emsis. No redzes loka Ilona Līce nozuda 2004.gada oktobrī līdz ar Emša valdības krišanu, bet uzmanību sev atkal pievērsa šā gada sākumā, kļūstot par iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona (Latvijas Pirmā partija) biroja vadītāju. Viņa skaidrojums, ka nejauši saticis Līci uz ielas un pieaicinājis strādāt savā birojā, kļuvis teju par anekdoti. Kas viņai palīdzējis nokļūt šajā amatā, nav zināms. Taču interesanti ir tas, ka gan Jēkabsons, gan Ūdre, kuru birojos strādāja Līce, bija tās personas, kas Rīgā tikās ar krievu uzņēmēju Borisu Berezovski. SAISTĪBU AR BEREZOVSKI PIERĀDĪT NEVAR Visdrīzāk draudzība nebūt nav viss, kas saista Līču ģimeni un Saeimas priekšsēdi Ūdri. Lai arī nevienam pierādījumu nav, politiskajām aprindām tuvu stāvošie runā, ka abu pušu ciešākā saikne ir nauda, saka kāds šīs virtuves pārzinātājs. Viņš pieļauj, ka pirms iepriekšējām vēlēšanām ZZS bija divi finansējuma avoti - Ventspils uzņēmumi un nauda, ko piesaistījusi Ūdre. "Tas sakrīt ar laiku, kad Līči parādījās [ZZS] priekšvēlēšanu štābā," saka viens no avīzes avotiem. Aiz Ilonas un Roberta Līčiem varēja stāvēt Boriss Berezovskis un viņa nauda. Lai arī ne viena, ne otra puse to neapstiprina, ir izteikti pieņēmumi, ka tieši krievu uzņēmēja nauda Līcei un kādai ārzonas kompānijai palīdzēja kļūt par vienu no lielākajām zemes īpašniecēm Latvijā. Līces īpašumā ir ap 5000 hektāru Latgales zemju. Sākotnēji politisko intrigu vērpšanā rūdīto oligarhu Berezovski ar Līčiem, visticamāk, saistījusi ekonomiska sadarbība. Taču izrādījies, ka abi var palīdzēt viņam tuvināties arī Latvijas politiskajām aprindām. Kāds Dienas avots pieļauj, ka, domājams, Līči darbojušies kā Berezovska menedžeri, kas paši, iespējams, nemaz nezina, ko uzņēmējam Latvijas politikā vajag. Lai arī abi noliedz jebkādu Berezovska interešu īstenošanu Latvijā, Roberts Līcis ir atzinis, ka ar krievu uzņēmēju iepazinies 90.gadu beigās Maskavā un abi esot paziņas. Pēdējās Berezovska Rīgas vizītes laikā Līcis viņu sagaidīja arī lidostā. Pērn intervijā žurnālam Nedēļa Līce uz jautājumu, vai ZZS izmantojusi savā kampaņā krievu polittehnologu padomus, atzīst: "Man ir daži draugi speciālisti Krievijā, ar kuriem es konsultējos." Viņa nesaka, kas ir šie draugi. Kad kļuva zināms, ka I.Līcei, gan strādājot pie Emša, gan Jēkabsona, bijušas pielaides valsts noslēpumiem, arī izskanējuši minējumi, ka daļa viņai zināmās informācijas varēja nonākt citās rokās. Dienai adresētā vēstulē Līce apgalvo, ka avīze saistībā ar Berezovski veido "ačgārnas shēmas". VĀJĪBA - SUNS UN DIZAINERU MANTAS Bažas par valsts noslēpumu izpaušanu un Līču saistību ar Berezovski ir sazvērestības teorijas, saka ģimenes draugs žurnālists Juris Laksovs. Viņaprāt, "ir kādi ieinteresēti spēki, kas negrib samierināties ar Līču augošo politisko lomu un ZZS [augošo] ietekmi." Viņš pieder pie tiem SestDienas aptaujātajiem, kas par Līci neko sliktu neteikšot, "jo viņa palīdzējusi". Laksovam esot zināmas situācijas, "kad visi pagriež muguru, bet Līči palīdz un neņem vērā sociālo statusu". Arī kāda Iekšlietu ministrijas darbiniece, kas nevēlas minēt savu vārdu, raksturo Līci ne vien kā ļoti profesionālu, bet arī kā sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Tiesa, kāds Emša birojā strādājušais piebilst - sirsnīga ir, bet nejauka arī. Viņa, būdama Emša preses sekretāre, dažkārt varējusi visai familiāri un asi runāt pat ar augsti stāvošām personām. To, ka viņai raksturīgs tiešums, kas varot pāraugt skarbumā, atzīst arī Emsis. "Viens ir skaidrs, abus Līčus par saviem ģimenes draugiem nevēlētos," - tā saka kāda politikai tuvu stāvoša persona, kam darba darīšanās vairākkārt nācies ar Ilonu Līci tikties. Taču teju visi ir vienisprātis - viņa ir patiesi eleganta un vienmēr labi ģērbusies sieviete. Jau skolas laikos, kā tolaik mēdza sacīt, viņa ģērbusies pēc pēdējās modes. "Man patīk skaistas lietas," Ilona Līce saka žurnālā Mūsmājas. Citi piebilst - Līce mīl ne vien skaistas, bet arī dārgas, slavenu dizaineru radītas mantas. Viņai esot vesela kolekcija ar Louis Vuitton somiņām, un viena no tām esot īpaši piemērota naudīgo vai ietekmīgo aprindās tik populārā Jorkšīras terjera pārnēsāšanai. Abas ar mazo Molliju viņas šad tad varot manīt gan snobiskajā kafejnīcā Osiris, gan saviesīgos pasākumos. Kad Līce vēl bijusi Emša preses sekretāre un dažkārt nav bijis neviena, kas sunīti pieskatītu, Līce to ņēmusi līdzi uz valdības māju. Kādas "mājas" tagad būs lemts skatīt Mollijai pēc uzvirmojušās jezgas ap Berezovski, pagaidām nav skaidrs. "Negrābju zvaigznes no debesīm, esmu reāliste," - tā Līce sacījusi kādā intervijā. Pagaidām nav skaidrs, vai viņai izdosies palikt priekšplānā uz politikas skatuves, saka kāds Dienas avots. Tas visai būtiski būšot atkarīgs no Līces draudzenes Ūdres panākumiem nākamā gada vēlēšanās, bilst zinātāji.