Liepājnieka nāve

Protams, gadās sadzīviska rakstura ķīviņi, kuros žurnālisti palaikam mēdz iekulties tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvji. Taču pasaulē ir valstis, kurās žurnālista profesija pēc bīstamības pakāpes daudz neatpaliek no taksometru šoferu darba. Ar lielu risku žurnālista darbs saistīts karadarbības zonās un teroristu apsēstās vietās. Taču arī šajās vietās bojāgājušiem žurnālistiem pievērš īpašu uzmanību, un tam ir nopietns iemesls. Žurnālisti ir jebkuras brīvas sabiedrības acis un ausis, un uzbrukums žurnālistam ir arī uzbrukums sabiedrības tiesībām uz informāciju, tiesībām zināt patiesību. Protams, sabiedrība gaida no žurnālistiem godprātīgu darbu - vispusīgu informāciju, pamatotus viedokļus, nopietnu analīzi un, dabiski, arī ētikas normu ievērošanu. Publiska profesija uzliek pienākumu. Patiesību nedrīkst noklusēt vai «apspēlēt» tikai tāpēc vien, ka tās nelaķēta publiskošana kādam var sagādāt nepatikšanas vai likties aizskaroša. Un viens no kvalitatīva darba veikšanas priekšnoteikumiem žurnālistam ir personiskās drošības apzināšanās neekstremālos apstākļos. Gundara Matīsa noslepkavošana - sauksim lietas īstajos vārdos - to nevar veicināt. Augstākās tiesas tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavība parādīja, cik personiski neaizsargāti Latvijā ir tiesneši, Gundara Matīsa nāve vedina to pašu domāt par žurnālistiem. Jāņa Laukrozes slepkavību vismaz sāka izmeklēt uz karstām pēdām, par komā guļošo Gundaru Matīsu policija dažas dienas nelikās ne zinis. Gundars Matīss Kurzemes Vārdā rakstīja kriminālhronikas sleju, labi pazina aprindas, kurās smeļama slejai vajadzīgā informācija, un, dabiski, labāk par citas specializācijas žurnālistiem pārzināja policijas darbu, var pat teikt, ka policijā viņš bija «savs cilvēks». Varētu likties, ka gluži subjektīvu motīvu vadīti - nemaz nerunājot par to, ka tas pieder pie viņu tiešajiem pienākumiem, - Liepājas policisti sāks vainīgā (vai vainīgo) meklēšanu. Taču nekā. Tikai piektajā dienā pēc uzbrukuma G.Matīsam sākti iztaujāt liecinieki redakcijas darbinieki, kas savu kolēģi pazina tuvāk. Pēc tam, kad traģiskā ziņa jau bija izstaigājusi vai visus saziņas līdzekļus. Tāpēc kā ņirgāšanās (vai birokrātisma paraugstunda) nāca ziņa, ka desmit dienas pēc notikušā «Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvalde ierosinājusi dienesta izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai presē izskanējusī informācija par novēloto izmeklēšanu uzbrukumā cietušā laikraksta Kurzemes Vārds žurnālista Gundara Matīsa lietā atbilst patiesībai». Piebildīsim, ka dienesta izmeklēšana nav pabeigta vēl šobaltdien. Liepājas «pogainajiem» piemīt nosliece sagādāt sabiedrībai tādus pārsteigumus, kādi citu reģionu kārtības sargātājiem vismaz pagaidām nav bijuši pa spēkam. Pirms vairākiem gadiem «rūdīts burlaks» sagrāba kā ķīlnieku drošības policijas vietējās nodaļas priekšnieku un pieprasīja izpirkumu. Vēlāk gan nāca zināms, ka «upura» un «varmākas» attiecības ir krietni sarežģītākas, finansu lietās bāzētas. Vēl no atmiņas nav pagaisis, ka tieši «pilsētai, kurā piedzimst vējš» bija municipālās policijas šefs, kurš aprāva savu karjeru, aizbēgot uz Lielbritāniju. Lai nestātos tiesas priekšā par dokumentu viltošanu. Sutenerismā apsūdzēts policists - arī tas ir «specifisks Liepājas produkts». Piebildīsim, ka šī lieta ir sekmīgi iesprūdusi trešās varas gaiteņos. Pēc jebkura cilvēka noslepkavošanas policijai visbiežāk ir vairākas versijas, kāpēc tas izdarīts. Ir arī saprotams, kāpēc policija par tām nerunā detalizēti. Taču kolēģa Guntara Matīsa gadījumā piesardzīgu dara fakts, ka Liepājas pinkertoni par vismazāk ticamo uzreiz pasludinājuši versiju, ka uzbrukums var būt saistīts ar G.Matīsa profesionālo darbību. Ja Liepājas policija pati ātri vien nesapratīs šī nozieguma sabiedrisko nozīmi, tad laiks kādai augstākai amatpersonai no Rīgas pateikt viņiem to priekšā.