Liktenīgie pusvārdi

Otra īpatnība - netālais sliežu atzars, kas iet uz Rīgas termoelektrocentrāli TEC-1. Juglas stacijā bija un arī ir tāda kārtība, ka vilcienu vagonus ar kūdru te atāķē no tālbraucēju lokomotīvēm un tad ar īpašu vilcēju nogādā tālāk uz TEC kurtuvē vai bāzē. Dzelzceļnieku dežūrmaiņas izvietojums bija šāds: dežurants atradās ēkā stacijas teritorijas vidū. Pārmijnieki galvenokārt uzturējās pārmijnieku mājās stacijas abos galos (1.postenis pie Baltezera ielas, 2.postenis pie Mārkalnes ielas dzelzceļa pārbrauktuves). Attālums starp 1. un 2.posteni bija aptuveni pusotra kilometra. Attālums no dežuranta ēkas līdz katram postenim - 600 līdz 800 metri. Visas trīs amatpersonu atrašanās vietas nebija savstarpēji pārskatāmas. Sakari tika uzturēti tikai pa dzelzceļa telefonu, kas bija ievilkts posteņu mājās un dežuranta ēkā. Mobilo sakaru līdzekļu tolaik ne stacijas dežurantam, ne pārmijniekiem nebija. IesaluŠās pārmijas Naktī pirms šī traģiskā notikuma Rīgā sniga. Rīta pusē sals pieturējās ap -5 grādiem, un neviļus iznāca tā, ka dažas pārmijas bija iesalušas. Šajā dzelzceļa līnijā tās tolaik vēl bija darbināmas ar cilvēka muskuļu spēku. Nebūtu jau bijis grūti iepriekšējai dežūrmaiņai, ievērojot tā laika priekšrakstus, pārmiju mehānismus no sniega un ledus attīrīt, lai tie vienmēr būtu darba kārtībā. Taču tādi sīkumi, ņemot vērā toreizējās sociālistiskās strādāšanas tradīcijas un dzelzceļa strādnieku trūkumu, bieži vien tika uzskatīti par lieku greznību, ko var arī nepildīt. Pulksten 8 Juglas stacijā bez pretenzijām pret dežūru beigušajiem darbu sāka jauna maiņa. Kopā četri cilvēki. Pēc katastrofas trīs no viņiem tika tiesāti un pilnībā vai daļēji atzina savu vainu. Ētisku apsvērumu dēļ neminu viņu vārdus. Tādēļ tālākā situācijas izklāstā Juglas stacijas dežurantu, pēc izglītības dzelzceļa inženieri, apzīmēju ar DŽ, 2.posteņa vecāko pārmijnieku, kam bija Rīgas dzelzceļa tehnikuma izglītība, ar VX, 2.posteņa pārmijnieku, kura apmācība amatā aprobežojās ar mēneša stāžēšanos, ar PX. Ceturtais maiņas darbinieks - pirmā posteņa vecākais pārmijnieks - visus savus uzdevumus bija pildījis atbilstoši dežuranta rīkojumiem, dienesta instrukcijām un tiesāts netika. Arī draudošā katastrofa minētā ceļa līkuma dēļ no pirmā posteņa nebija pamanāma. Tomēr arī šī perona būs minēta apraksta beigās. Te ir kāds cits moments, kam katastrofas attīstībā, iespējams, bija sava nozīme. CeĻā pĒc luktura Jaunās dežūrmaiņas sākumā pulksten 8.06 uz 2. ceļa no Strenčiem pienāca kūdras vilciens, kopā 50 vagoni. Tā lokomotīves (sastāvu bija vilkušas divas lokomotīves) atkabināja kūdras vedumu, un tām vajadzēja doties uz Šķirotavas depo. Juglas stacijā ekipāžai atlika veikt pēdējo manevru - pabraukt atpakaļ līdz atvilktā kūdras vilciena sastāva astei un noņemt no pēdējā vagona gala lukturi, ko tad aizvest līdzi uz depo. Šim nolūkam lokomotīves vajadzēja no 2.ceļa novirzīt uz kādu no blakus ceļiem. Pirmajā brīdī nespeciālistam šķiet, ka loģiskāk būtu lokomotīves atstāt uz vietas un mašīnista palīgam kājām aiziet pēc luktura. Taču kūdras vilciena sastāva sešsimt metru garums un luktura svars tādai domai ir būtisks pretarguments, kuru apstiprina arī dienesta instrukcija. To pildīdami, mašīnists ar palīgu pārsēdās braukšanai pretējā virzienā (no vienas saāķētās lokomotīves pārgāja otrā) un gaidīja atļauju sākt manevru. Jāatnes slota! Pulksten 8.24 (17 minūtes līdz katastrofai) dežurants DŽ norīkoja pārmijnieku PX pārlikt pārmijas manevru gaidošajām lokomotīvēm no 2.ceļa (kur tātad stāvēja kūdras vagoni) uz 1.ceļu, kas tobrīd bija brīvs. Taču pēkšņi izrādījās, ka nepieredzējušais pārmijnieks PX nevar iekustināt naktī iesalušo pārmiju mehānismu. Ko darīt? Un te notika pirmā ļoti rupjā kļūda. Lūk, šādā situācijā, aptuveni 8.26 (15 minūtes līdz katastrofai) pārmijnieks PX bez sava tiešā priekšnieka vecākā pārmijnieka VX, kā arī stacijas dežuranta DŽ atļaujas nolēma, ka, ja momentā nav iespējams lokomotīves ievirzīt uzdevumā noteiktajā 1.ceļā, tad nav liels grēks uz dažām minūtēm, kamēr pats aizies uz posteņa māju pēc slotas un kārtīgi iztīrīs iesalušās pārmijas, uzlaist lokomotīves uz 3.ceļa. Tas, ka pa šo 3.ceļu pulksten 8.39 katru dienu tika laists pasažieru ātrvilciens, pārmijniekam, kā pats atzina tiesā, tobrīd bija izkritis no atmiņas. Ap pulksten 8.27 (14 minūtes līdz katastrofai) manevrējošās lokomotīves nostājās uz 3.ceļa un gaidīja atļauju braukšanai pēc luktura. PX, kā jau bija domājis, paņēma slotu un līdzās stāvošajām lokomotīvēm turpināja ņemties ar iesalušo 1.ceļa pārmiju. Darbs nesekmējās, un pārmijnieks atgriezās posteņa mājā, kur vecākais pārmijnieks VX, nepievērsdams sliedēm uzmanību, kurināja krāsni un to, ka PX patvaļīgi uzlaidis lokomotīves uz 3.ceļa, nemaz neievēroja. No Pēterburgas nākošais ātrvilciens kavēja divas minūtes. Pulksten 8.35 (6 minūtes līdz katastrofai) dežurants DŽ, no vecākā pārmijnieka VX ziņojumiem saprotot, ka lokomotīvju pārvešana no 2. uz 1.ceļu pārmiju iesalšanas dēļ ievilkusies, atcēla šo tūlītēji neizpildāmo rīkojumu un komandēja gan pirmā, gan otrā posteņa vecākos pārmijniekus sagatavot 3.ceļu ātrvilcienam. Tālākā traģiskā sakritība bija tāda, ka 2.posteņa pārmijnieku mājā šo dežuranta DŽ rīkojumu vecākais pārmijnieks VX nodeva tālāk jaunākajam pārmijniekam PX nereglamentētā formā. Ne pārjautāja, ne atkārtoja Šajā vietā jāpaskaidro, ka dzelzceļa instrukcijas nosaka noteiktu dienesta pavēļu, rīkojumu, sarunu formu, kas būtībā ir domāta tam, lai padotie priekšniecības teikto saprastu un izpildītu precīzi. Tajā situācijā vecākajam pārmijniekam VX, dodot rīkojumu padotajam pārmijniekam PX, vajadzēja pilnībā nosaukt ne tikai sagatavojamā maršruta sliežu ceļa numuru, bet arī vilciena vai lokomotīves numuru, kam maršruts paredzēts. Turklāt, lai būtu pilnīga pārliecība, ka kaut kas nav pārprasts, PX vajadzēja saņemto rīkojumu, VX dzirdot, atkārtot un tikai pēc tam ķerties pie uzdevuma pildīšanas. Tā vecākais pārmijnieks VX, kura uzmanību tobrīd vairāk bija aizņēmusi aizkurtā krāsns, dublējot dežuranta DŽ 8.35 pa telefonu doto rīkojumu par lokomotīvju manevru atcelšanu un ātrvilciena ceļa sagatavošanu, savam padotajam pārmijniekam PX teica šādus vārdus: «Braukšana pa 1.ceļu nebūs, bet būs braukšana pa 3.» Pārmijnieks PX, kurš tātad par pasažieru ātrvilciena caurlaišanu bija aizmirsis, nepareizi izteikto rīkojumu ne pārjautāja, ne atkārtoja. PX bija sapratis, ka VX teiktie vārdi attiecas uz lokomotīvēm, ko pārmiju iesalšanas dēļ nevarēja uzdabūt uz 1.ceļa un kuras, gaidot manevra atļauju, stāvēja uz 3. Aizgājis līdz iesalušajām pārmijām, PX deva zīmi no Strenčiem pienākušajai ekipāžai sākt braukšanu gar kūdras vagoniem pēc sastāva gala luktura. Pulksten 8.40 kūdras vilciena lokomotīves, sākušas kustību, tuvojās Juglas stacijai. Dežurants DŽ stāvošo kūdras vagonu aizsegā tās redzēt vēl nevarēja. Tomēr, jūtot kaut kādu aizdomīgu vilcināšanos rīkojuma izpildē (tā bija saistīta ar vecākā pārmijnieka VX neattaisnojamo aizņemtību krāsns kurināšanā), stacijas dežurants DŽ zvanīja uz 2.posteni un jautāja: «Kur ir kūdras vilciena lokomotīves?» Pārmijnieks PX, kurš tajā brīdī gadījās pie telefona un līdz pēdējam nesaprata izdarīto kļūdu, atbildēja: «Uz 3.ceļa.» Dežurants DŽ, pēdīgi atklājot draudošās briesmas, pa rāciju izsauca pasažieru ātrvilciena mašīnistu. Taču viņš vairs neatbildēja. Līdz sadursmes vietai bija ap 250 metru, kad Tapas lokomotīvju depo mašīnists un viņa palīgs, kuri vadīja pasažieru ātrvilcienu Baltika, līkumā ieraudzīja pretimbraucošās lokomotīves. «Mūs pieņem uz aizņemta ceļa,» vilciena vadītāji viens otram noteica (luksofora signālus, zīmes un citus svarīgus ceļa vērojumus saskaņā ar reglamentu, lai mazinātu iespēju pārskatīties, kļūdīties, mašīnists ar palīgu viens otram dublē). Vilciena ātrums bija 80 kilometri stundā. Atlikušajās 3-4 sekundēs mašīnists ieslēdza avārijas bremzes un pavēlēja palīgam patverties dīzeļdzinēja telpā, ko tūlīt arī darīja pats. Līdzīgi reaģēja pretimbraucošie lokomotīves vadītāji. Spējā bremzēšana un vilciena sadursme pasažieriem un pavadoņu brigādei bija negaidīta (nav ziņu, ka mašīnists ar palīgu būtu vēl paspējuši viņus pa mikrofonu brīdināt). Tomēr visas trīs lokomotīves un lielākā daļa no 15 pasažieru vagoniem saduroties palika uz sliedēm. Nelaimīgā kārtā triecienu neizturēja otrā vagona sakabe ar trešo vagonu. Tā rezultātā 2.vagons pacēlās stāvus un ar savu svaru saplacināja 3.vagonu, kurā, iespējams, brauca visi 52 pasažieri un divi pavadoņi. Dzīvs te palika tikai retais. Ievainotie bija arī beidzamajos, mazāk cietušajos vagonos. Kā pēc vairāk nekā divdesmit gadiem atcerējās toreizējā pasažiere muzejniece Inta Štamgute, viņa, atrodoties četrpadsmitajā vagonā, dabūjusi smadzeņu satricinājumu un vagona pavadone krītot lauzusi abas kājas. Pirmajā pusstundā pēc katastrofas reālu palīdzību snieguši tuvāko māju iedzīvotāji, kas, piemēram, Štamgutes kundzei un viņas kolēģei palīdzējuši attapties no šoka un aiziet līdz sestā tramvaja galapunktam. TŪkstoŠus nosŪtĪja uz kursiem Nekavējoši tika sasaukta ārkārtas valdības komisija, kas centās sekmēt glābšanas darbus. Valsts drošības komiteja savukārt gādāja, lai pēc iespējas mazāk kāds uzzinātu par traģēdijas īstajiem apmēriem. Arī pasažieru tuviniekiem, kuri, zvanot uz Rīgas staciju, pūlējās kaut ko uzzināt par vilciena kavēšanās iemesliem, par katastrofu netika teikts ne vārda. Pēc trim dienām īsā, visai neskaidrā valdības paziņojumā, ko publicēja avīze Rīgas Balss (1976.gada 19.februārī), tika izteikta līdzjūtība bojāgājušo piederīgajiem. Baltijas dzelzceļa pārvaldē vairākiem tika rājieni, pazeminājumi amatos, tūkstošiem dzelzceļnieku Igaunijā, Kaļiņingradas apgabalā, Latvijā un Lietuvā nosūtīja uz dažādiem kvalifikācijas celšanas kursiem. Gandrīz pēc gada - 1977.gada 18.janvārī Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija piesprieda Juglas stacijas dežurantam deviņus gadus, 2.posteņa vecākajam pārmijniekam - astoņus, bet vismazāk kvalificētajam pārmijniekam, kas visvairāk izdarīja, lai katastrofa notiktu, - četrus gadus ieslodzījuma. Cenšoties iespējami patiesāk izprast notikušās katastrofas cēloņus, nolēmu lūgt uz sarunu toreizējo, tagad jau sodu izcietušo stacijas dežurantu. Viņa teiktais par notikušo bija šāds: «Man ir ļoti grūti par katastrofu runāt. Visu dzīvi nācis līdzi šīs notikušās nelaimes slogs. Es tajā situācijā biju komandieris, ko pievīla padotie. Arī tehnika mums bija novecojusi - nekādas automātikas, kas dispečeram uz pults parāda, kurš sliežu ceļš brīvs, kurš aizņemts, automātiski iztīra pārmijas. Taču ir viens moments, ko tā laika izmeklēšana un tiesa neņēma vērā un ko, protams, nevar arī absolutizēt. Proti, ar 1.postenī dežurējošo vecāko pārmijnieku (kā jau minēju apraksta sākumā, pēc katastrofas viņš netika tiesāts - aut.) es runāju, izteicu rīkojumus tikai latviski, jo krievu valodu viņš nesaprata. Turpretī 2.postenī neviens no abiem pārmijniekiem nesaprata latviski, un es ar šo posteni runāju tikai krieviski. Tehniski manas sarunas ar 1.posteni varēja dzirdēt arī 2.postenī. Tas varēja palīdzēt novērst traģisko pārpratumu, kas izraisīja katastrofu, taču savstarpējās attiecībās bija šī valodu barjera. Ko vēl te piebilst? No smagām kļūdām mēs neesam pasargāti neviens.» Šīs katastrofas mācība ir ļoti smaga tādā ziņā, ka, diemžēl, jāpiekrīt toreizējā Juglas stacijas dežuranta, izglītota cilvēka, nobeigumā teiktajiem vārdiem, ka no lielām traģiskām kļūdām mēs neviens neesam pasargāti. Protams, visādās sarežģītās situācijās glābjoša nozīme ir izglītībai, informētībai, augstai amata prasmei, modernai tehnikai. Tomēr tās nav visspēcīgas. Izmantotie materiāli 1. LR Augstākās tiesas arhīva materiāli 2. Laikraksta Gudok korespondenta Leonīda Ļubimova publikācijas un 1990.gadā Rīgā grāmatā izdotais stāsts Sadursme (Krušeņije) 3. Intervijas ar katastrofas lieciniekiem dzelzceļniekiem Jāni Grigali, Juriju Koruzinu u.c.