Liktenīgie pusvārdi

‘’Līdzīgi reaģēja pretimbraucošie lokomotīves vadītāji. Spējā bremzēšana un vilciena sadursme pasažieriem un pavadoņu brigādei bija negaidīta (nav ziņu, ka mašīnists ar palīgu būtu vēl paspējuši viņus pa mikrofonu brīdināt).’’ Runāt par iespēju brīdināt vagonos esošos pavadoņus un pasažierus par iespējamajām briesmām ir vismaz smieklīga. Tajā laikā ŠAJĀ vilcienā rācija vispār nebija. Tā bija tikai firmas vilciena ‘’Latvija’’ Rīga-Maskava vilciena priekšniekam. Un ieslēgta tā tika tikai lai pildītu ‘’potjomkina sādžas’’ funkcijas, kad ieradās kāda augstāka priekšniecība. Un sakaru kvalitāte bija zem katras kritikas – visu laiku burkšķi, pīkstieni, šņākoņa. Praktiski ar vagoniem sakaru nebija. Tāda iespēja ir tikai elektrovilcienos un dīzeļvilcienos. Un ja arī būtu, tad no pretimbraucošo lokomotīvju ieraudzīšanas līdz sadursmes brīdim bija 7 sekundes... Pats tajā laikā strādāju par dīzeļlokomotīves mašīnista palīgu. Tās dienas vakarā pats piedalījos avārijas seku likvidācijā lokomotīves apkalpes sastāvā. Šā gada februāra žurnāla ’’Ilustrētā pasaules vēsture’’ numurā ir arī manas atmiņas par šo notikumu.