Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Lubāna ezers ietekmē cilvēku likteņus

Cik skaista vieta, - tā Lubānu vienīgajā latviski zināmajā teikumā raksturoja japāņu pētnieki, kas šopavasar apbraukāja Lubāna krastus, lai veidotu ezera un tā apkārtnes dabiskās vides saglabāšanas un turpmākās apsaimniekošanas projektu. Tādu gulbju parādi kā Lubānā šogad sen neatcerējās redzējuši ne tikai japāņi, bet arī ezera krastu iedzīvotāji, kas te mīt jau vairākās paaudzēs, - ap Lieldienām pa ceļam uz ligzdošanas vietām te atpūtās vismaz 1700 gulbju, lieku reizi apliecinot, ka šī Latvijas lielākā ūdenskrātuve ap 8200 hektāru platībā joprojām ir zivju, visu Latvijā sastopamo ūdensputnu sugu, bebru, ūdru, ūdeļu un, protams, makšķernieku un dabas mīļotāju paradīze.

«Rīgā es jūtos kaut kā nebrīvi. Bet šī manām ausīm ir labākā simfonija, ko nevar atsvērt neviens cits koncerts. Pat elpot kļūst vieglāk, kad dzirdu putnu sasaukšanos virs ezera,» saka Lubāna zvejnieks, Rēzeknes rajona Nagļu pagasta iedzīvotājs Jānis Macāns. Viņam, tāpat kā citiem vietējiem ļaudīm, Lubāns nav tikai apjūsmas objekts vai peļņas avots, drīzāk gan dzīvesveids. Dzīve ezera krastos ietekmējusi un joprojām ietekmē viņu likteņus un pat raksturu, ezers šiem cilvēkiem ir maizes devējs, iztikas nodrošinātājs paaudžu paaudzēs, tāpēc arī viņi ieinteresēti vēl tikai idejās pastāvošā projekta tapšanā. Zvejnieku dēli Roberts Reblis, Jānis Macāns un Juris Smočs kopīgi saimnieko Nagļu zivsaimniecības bijušajos dīķos, kurus nomā no pagasta pašvaldības. Te viņi ielaiduši karūsas un mēģina sakopt dīķu apkārtni. Nagļu pagasta Īdeņas sādžas mājas rindiņā vien izkārtojušās ap ezera krastu, bet no Lubāna tās šķir agrāk plašie, tagad arvien vairāk aizaugošie Nagļu zivsaimniecības dīķi. Īstenībā zem šo dīķu niedrēm un ūdens ir agrākās zemes, te pļauts siens un ganītas govis, gandrīz līdz pašiem Lubāna krastiem. Tagad palikuši tikai mazi zemes pleķīši, tie paši - aizaugušās dīķu platības. Tur dažs labs saimnieks tagad stāda kartupeļus un kādu sīpolloku. Taču, kā uzskata zvejnieki, Īdeņas un arī daudzi Nagļu iedzīvotāji īstenībā ir diskriminēti, jo par savām zem ūdens palikušajām zemes platībām nekādu kompensāciju nav saņēmuši, tāpat viņiem nekad neesot izmaksātas pajas no zivsaimniecības. «Kad ziemā applūda Jēkabpils, tad tur gan saskrēja vai visa valdība. Bet, ja Jēkabpils applūst dažas nedēļas gadā, tad mūsu zemes mūžīgi ir zem ūdens. Domāju, ka šo dīķu vietā nekad nebūs tīrumi un lieli augļu dārzi, jo zeme nekad arī nebūs tāda kā agrāk. Tāpēc mūsu vienīgā vēlēšanās būtu, lai mēs spētu apsaimniekot un apkopt tos pašus vēl esošos dīķus, kas ir mūsu rīcībā, un arī - lai mums vienmēr būtu ļauts zvejot Lubānā, jo ar to pelnām iztiku sev un ģimenei. Ja nu ar japāņu palīdzību izdotos savest kārtībā slūžas un citas ierīces, nostiprināt dambjus ap Lubānu, tad varētu uzskatīt, ka mums ir stipri paveicies,» domā R.Reblis. «Lielākā problēma ir tā, ka par slūžām pie Aiviekstes iztekas noteicēji esam nevis mēs paši, bet Aiviekstes meliorācijas sistēmu pārvalde - viņi arī regulē ūdens līmeni Lubānā ar slūžu palīdzību. Tādējādi ūdens līmeņa regulēšana - tā celšana vai pazemināšana nav atkarīga no mums. Domājam, ka tas bijis cēlonis milzīga zivju daudzuma iznīkšanai 1996.gada ziemā un pavasarī, kad zemā ūdens līmeņa dēļ pavasarī aizgāja bojā miljoniem ikru ezera seklajās piekrastes vietās,» saka J.Macāns. Viņš vēl it labi atceras tādus pavasarus, kad Lubāna krastos zvejnieki burtiski briduši pa ikriem. Pēc zvejnieku domām, tas nekādi neveicina Lubāna vides saglabāšanu, bet iepriekš neparedzamās ūdens svārstības neļauj viņiem justies kā ezera saimniekiem. Viņi ir pārliecināti, ka Lubānā jāsaimnieko visiem ap to esošajiem pagastiem kopīgi - gan tiem, kas atrodas Madonas rajonā, gan ezera otrā krastā - Rēzeknes rajonā esošajām pašvaldībām. Tomēr, kā saka Nagļu pagasta priekšsēdis Valdemārs Dreimanis, līdz šim tāda vienošanās starp pagastiem abos ūdenskrātuves krastos nav panākta, kaut gan sarunas bijušas vairākkārt. Abu pušu pašvaldības un iedzīvotāji joprojām modri uzmanot, vai tikai viņu teritorijā esošajos ūdeņos neielavās kāds kaimiņu rajona vai pagasta makšķernieks. Tie tad visi tiek uzskatīti par maluzvejniekiem, kuru līdz šim nav trūcis nevienā Lubāna krastā. Kā apgalvo zvejnieki, vietējos ļaudis Lubāns «audzinājis» par mierīgiem, nosvērtiem un klusiem ļaudīm, kas nav raduši lietot stipros vārdus, te neesot pat neviena pīpmaņa. Māju durvis Īdeņā lielākoties netiek noslēgtas, arī saimniekiem promesot, te nezog, nav pazudusi neviena laiva vai tīkls. Toties paši dīķu saimnieki turpat Rēzeknes upītes krūmos esot noķēruši ne vienu vien maluzvejnieku, to skaitā pat likumsargus ar elektriskiem zivju sitējiem un arī dažus no tālākām Latvijas vietām. Tagad pa dambjiem viņu teritorijā esošo dīķu tuvumā drīkst pārvietoties tikai paši saimnieki, bet, lai atturētu dažus makšķerēt gribētājus no kārdinājuma, piebraucamo ceļu vidū uzvelti lieli akmens bluķi. Arī pašu zvejnieku tēvi padomju laikos bijuši tādā pašā «maluzvejnieku» kārtā ierindoti, jo Lubānā bijušas tiesības zvejot tikai augstiem kungiem vai zivsaimniecības pārstāvjiem. «Par dīķiem mēs maksājam nomas naudu, bet uz zveju Lubānā mums ir licence - kopīgā tīkla garums ir viens kilometrs. Ja viens metrs tīkla maksā vienu latu, tad parēķiniet vien, cik daudz naudas ik gadu vai ik pāris gadu jāizdod, lai varētu nodarboties ar savu amatu. Īdenieši gan vienmēr uzskatījuši, ka mežs viņiem dots gaļai, bet ezers - naudai,» saka J.Macāns. Tikai zvejnieku palicis pavisam maz - lai gan agrāk katrā mājā bijis vismaz viens zvejnieks. Kopš vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad partija un valdība sāka spītīgā Lubāna savaldīšanu, to no visām pusēm ierobežojot ar dambjiem, izveidojot plašos dīķus, zem kuriem palika arī Īdeņas labākās zemes, daudz kas izmainījies arī vietējo ļaužu dzīvē - tagad privileģētajā zvejnieka profesijā palikuši vairs tikai nepilns desmits jeb septiņi cilvēki, kas iztiku pelna, zvejojot un pārdodot Lubāna zivis. «Ir jābūt fanātiķim, lai ar to nodarbotos, tā vis nav tāda makšķeres mētāšana sava prieka pēc, drīzāk gan vienmuļš darbs, ja tas jādara katru dienu jebkuros laika apstākļos. Reizēm rokas vakarā gluži stīvas no tīklu vilkšanas,» stāsta J.Macāns. Tomēr pārtikušo zvejniekdzimtu lepnums īdeniešos vēl gluži stiprs kopš tēvu un vectēvu laikiem, kad dažas ģimenes pārticības apliecinājums bija ūdrādas tabakmaks. Un, kā puspajokam apgalvo J.Macāns un R.Reblis, zvejnieki te esot dzīvojuši ne tikai piecās vai desmit paaudzēs, bet gandrīz vai no dinozauru laikmeta. Tādēļ, viņuprāt, vislabāk būtu, ja Lubāna ezeru pagastu iedzīvotāji nedalītu pa maziem pleķīšiem, skaužot vēju, kas labākās un treknākās zivis reizēm aizdzen kaimiņa tiesā, bet gan ja visi Lubāna krastu iedzīvotāji spētu kopīgi saimniekot šajā ūdenskrātuvē, rūpējoties arī par vides saglabāšanu. Tādēļ viņi neilgojas pēc tūristu bariem. Ar japāņiem varbūt iznāktu it laba sadarbošanās, tomēr vīri ir nesaprašanā, ka taps kāds projekts, kaut kas tiks pētīts viņu dzimtajā vietā, bet paši iespējamie projekta līdzdalībnieki vai īstenotāji par to uzzina tikai no baumām. Zivsaimniecība -vienīgais uzņēmums No Nagļu zivsaimniecības 3200 ha lielajiem zivju dīķiem palikusi vairs tikai puse. Otra puse pārvēršas purvos, jo nevienam nav pa spēkam ar elektrosūkņiem sūknēt tajos ūdeni - viena sūkņa darba stunda izmaksā 8 latus. Šīs teritorijas iznomātas tiem, kas par to maksā nekustamā īpašuma nodokli. «Agrāk zivsaimniecībā sezonas laikā tika nozvejotas 1500 t zivju, bet tagad šis skaits sarucis līdz dažiem simtiem. Agrāk Nagļos strādāja ap 400 cilvēku, bet no tiem palikuši 60-70,» stāsta zivsaimniecības Nagļi galvenais zivkopis Anatolijs Jesko, baltkrievs, kuram Lubāns tagad kļuvis tikpat kā par dzimto vietu. Zivsaimniecība ir vienīgais pagasta lielākais nodokļu maksātājs un darba vietu devējs, vienīgā organizācija, kurai ar Latvijas Zivju fonda palīdzību izdevies saremontēt vairākas slūžas, saglabāt visai unikālo zivju mazuļu audzētavu, ko varētu saukt arī par grandiozu dzemdību nodaļu - te katrā no daudzajām vannām tiek audzēti miljoniem karpu mazuļu. Pagaidām zivsaimniecība strādā ar nelielu peļņu, taču, kā uzskata A.Jesko un pašvaldības priekšsēdis V.Dreimanis, zivsaimniecība būtu jāsaglabā par katru cenu, jo tikai tā, viņuprāt, iespējams nodrošināt vietējos cilvēkus ar darbu un saglabāt visai apjomīgos dīķus, no kuriem uz tirgiem aizceļo tonnām zivju. Lubāna ļaudis runā, ka esot bijis tikai viens gadījums, kad kāds šo vietu nosaucis par īsto elli, kur sātans spokojoties un mošķi apkārt staigā. Tas bijis kāds cilvēks, kas Lubāna mežos apmaldījies un nakti purvā zem koka pavadījis.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits