Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ludzas degšana

Uguns 1938.gada 11.jūnijā iznīcināja sešus pilsētas kvartālus - 371 ēku, tai skaitā 194 dzīvojamās mājas, 119 veikalus un 126 saimniecības ēkas. Bez pajumtes palika turpat trešdaļa no pieci tūkstoši seši simti apriņķa centra iedzīvotājiem Ugunsgrēkā medicīniskā palīdzība tika sniegta aptuveni diviem simtiem ludzāniešu, smagus apdegumus guva trīs.

Viena cietušā atveseļošanos Jaunākās Ziņas novērtēja kā mazcerīgas. No lielākajām sabiedriskajām celtnēm, ko uguns nopostīja, būtu jāmin Romas katoļu baznīca, policijas un aizsargu štāba nams, Ludzas krājaizdevu sabiedrība, Turības noliktava, Latvijas Sarkanā Krusta mītne, divas garnizona kazarmas, daži lielākie pilsētas veikali. Kopējo zaudējumu summa tika lēsta vairāk nekā trīs miljoni latu. IespĒjams - vainĪgs skurstenis Ugunsgrēka dzēšanā, kas ilga gandrīz 14 stundas, ar 17 mašīnām piedalījās 21 ugunsdzēsēju komanda - no Gulbenes, Abrenes, Kārsavas, Daugavpils, Madonas, Jēkabpils, Krustpils, Ilūkstes, Tilžas, Viļakas, Lubānas, Baltinavas un Rīgas. Dzēšanā piedalījās, skaitot arī karavīrus, aizsargus, policistus, robežsargus un civilos iedzīvotājus, ap tūkstots cilvēku. Liesmās izlieti tika 15 miljoni litru ūdens. No šodienas viedokļa raugoties, toreiz ugunsdzēšanā izmantotie tehniskie spēki gan ir stipri viduvēji. Nav pilnīgi drošu ziņu, kas tad 1938.gada 11.jūnijā, sestdienas rītā, liktenīgo aizdegšanos izraisīja. Iespējams, ka tā bija īpašnieka Balanta maiznīca, kas atradās pilsētas ziemeļaustrumos Krišjāņa Barona ielā, kvartālā starp toreizējo Ventspils ielas veco tirgus laukumu. «Piektdien droši vien daudz cepa, stipri sakurināja krāsnis, un skursteņa vainas dēļ kāda dzirkstele blakus mājas jumtā sāka svilt,» 1998.gadā, atceroties savu agrās jaunības pārdzīvojumu, stāstīja toreizējais Ludzas ģimnāzists, tagad pensionētais profesors veterinārmediķis Igors Afanasjevs. BaznĪcas zvanĪja trauksmi 1938.gada 13.jūnija Jaunākajās Ziņās avīzes speciālkorespondents reportāžu no Ludzas sāka ar aculiecinieku liecību, ka sestdien īsi pēc pulksten 11 pilsētas kriminālpolicijas uzraugs Vārpiņš palūkojās pa logu un ieraudzīja, ka turpat pie apriņķa policijas un aizsargu štāba nama no Raidas Buņimovičas koka ēkas jumta Krišjāņa Barona ielā 29 paceļas dūmi. Blakus policistam gadījās arī Ludzas aizsargu pulka komandiera palīgs, vietējās ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks kapteiņleitnants Frišmanis. Vārpiņš tūlīt steidzās uz nelaimes vietu, bet kolēģis nekavējoši ķērās pie trauksmes izziņošanas.«Pēc mirkļa baznīcas jau zvanīja ugunsgrēka zvanus. Degošās mājas īpašniece Buņimoviča un viņas kaimiņiene Sverdlova vēl mierīgi istabā sarunājās, kad pie viņām iesteidzās Vārpiņš un iesaucās: «Glābieties, māja deg!» Pēc astoņām minūtēm atsteidzās Ludzas ugunsdzēsēji un nekavējoši stājās pie dzēšanas darbiem. Tai pašā acumirklī gaiši uzliesmoja koka mājiņas sausais skaidu jumts un dega kā pakulu saišķis. Ugunsdzēsēji nespēja pat aptvert, kad vēja dzītas liesmas parādījās arī tuvējo māju jumtos. Nepilnās divās stundās viss pilsētas centrs ap Krišjāņa Barona, Vienības, Rīgas, Baznīcas, Tālavijas, Latgales, Odu ielu bija liesmu pārņemts. Ne tikai koka, bet arī divstāvu mūra nami ar skārda jumtiem lielajā svelmē aizdegās dažos mirkļos. Karstums ap degošajām mājām radīja tādu kā viesuli, kas cēla gaisā ielu putekļus, smiltis un dzirksteles. Īsā laikā visas akas tika izsmeltas sausas. Karavīri un civilie iedzīvotāji veidoja dzīvo ķēdi, pa kuru no ezera piegādāja ūdeni apdraudēto namu aplaistīšanai. Taču liesmojošās ēkas tā laika mazjaudīgo ūdenssūkņu raidītās strūklas dažkārt pat nesasniedza - ūdens apkārt valdošajā svelmē iztvaikoja. Nebija aizmirsto Viena daļa iedzīvotāju krita panikā, taču tai līdzās bija arī liela, sirsnīga cilvēku savstarpējā izpalīdzība. Vispirms jau par to liecina, ka visā lielajā ugunsgrēkā nebija bojāgājušo, tātad aizmirsto nespējnieku vai bērnu, kuri, protams, bez palīdzības būtu sadeguši. Ludzā pirms vācu okupācijas represijām dzīvoja daudz ebreju ģimeņu. Sestdienā jeb ebreju sabatā reliģiskās tradīcijas viņiem aizliedza jebkādu strādāšanu. Paradoksāli, bet vairāki stingru reliģisku uzskatu ebreji, tai skaitā veikalnieki, ugunsgrēkā nedarīja neko, lai glābtu savu mantu. Profesors Afanasjevs atceras, ka bijuši vairāki gadījumi, kad gan latvieši, gan krievi, saprotot šos reliģiskos šķēršļus, glābuši ebreju iedzīvi. Ugunsgrēka laikā gan katoļu, gan pareizticīgo baznīcā tika noturēti dievkalpojumi. Cilvēki, pārsvarā vecākas sievietes, tā centās saglabāt garīgo līdzsvaru. Kad liesmas sāka apdraudēt katoļu baznīcu, jaunieceltais bīskaps Urbšs ar daudziem dievlūdzējiem turpināja dievkalpojumu tuvējā kapličā, kas brīnumainā kārtā palika neskarta. Sarežģītāk bija ar pareizticīgajiem, kuri teicās sadegt kopā ar savu dievnamu un kurus nācās no turienes evakuēt piespiedu kārtā ar policiju. Par pareizticīgo baznīcu piebilstams, ka Daugavpils ugunsdzēsējiem tomēr izdevās to izglābt, kaut arī apdega torņa smailes balsti un zemē nogāzās zeltītais krusts. Jaunākās Ziņas rakstīja par traģiskāko situāciju Ludzas degšanā, kādā nokļuva pilsētas nabadzīgākā kvartāla - Odu ielas iedzīvotāji. Uguns Odu kalna pakājē aplenca un piespieda cilvēkus pie Lielā Ludzas ezera. Kad mājeles apņēma liesmas, viņu vienīgais glābiņš bija ezerā. Laivas piederēja tikai dažiem. Visi pārējie - vairāki simti cilvēku noskatījās savas iedzīves sadegšanā, vairākas stundas stāvot līdz kaklam ūdenī un turot virs galvas mazos bērnus un vērtīgākās mantas. Ugunsgrēka kulminācijā karstums bija tik liels, ka aizdegās pat piekrastes meldri. Pēcpusdienā ap pulksten pieciem, kad pilsētas austrumu daļa jau bija gandrīz nodegusi un ugunsgrēka nodarīto bojājumu dēļ pārtraukta visas Ludzas elektroapgāde un telefona sakari, pēkšņi mainījās vējš. Liesmas sāka virzīties uz vēl neskarto Ludzas daļu. Taču tieši šajā kritiskajā brīdī pienāca speciālvilciens no Rīgas ar piecām ugunsdzēsēju komandām. Viņiem bija jaudīgāka tehnika. Tā ap astoņiem vakarā izdevās ugunsgrēku ierobežot un līdz naktij arī nodzēst. Dažas dienas vēlāk Ludzā ieradās Rēzeknes sapieri, kuri uzspridzināja izdegušo mūru paliekas, kas draudēja pēkšņi nogāzties. UgunsgrĒka cĒloŅi 1938.gada pavasaris un vasaras sākums Latvijā bija sauss un karsts. Jaunākās Ziņās aprakstīts, ka maijā lielāki ugunsgrēki uzliesmoja ne vienā vien Latvijas pilsētā un ciemā. Ludza ugunsdrošības ziņā bija sevišķi nedroša. Diezgan nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem (Ludzā bija viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem Latvijā) trūka līdzekļu ēku pienācīgai uzturēšanai. Vairums no tām bija celtas vēl cara laikos. Tad būvnoteikumi pieļāva būvēt mājas bez ugunsmūra robežsienām un citu citai cieši blakus (45 centimetru atstatumā), tāpēc ugunsgrēka gadījumā liesmas ļoti ātri varēja pārsviesties no ēkas uz ēku. Tas, kā rakstīja Jaunākās Ziņas, bija ugunsgrēka vērienīguma galvenais cēlonis. Turpat sekoja piebilde, ka, būvējot ēkas pēc tolaik Latvijā pastāvošajiem noteikumiem (vismaz astoņu metru attālumā citu no citas), šādas nelaimes neatkārtosies. Kā otrs ugunsgrēka cēlonis tika minēta neuzmanība, sevišķi sausā un karstā laikā. Vēl jāpiebilst, ka Ludzas ugunsgrēkā cietušo atbalstam tika izveidots fonds, kur gan Valsts prezidents, gan uzņēmēji un daudzi citi līdzjutēji ziedoja cietušo atbalstam. Šī saziedotā nauda tika tērēta arī aiznākamā gada augustā jau okupētajā valstī notikušajā Alūksnes ugunsgrēkā cietušo atbalstam. u Izmantoti: Laikraksta Jaunākās Ziņas publikācijas Profesora Igora Afanasjeva atmiņas, pierakstītas 1998.gada jūnijā Ugunsdzēsības muzeja materiāli

Top komentāri

Vladimirs Tutens
V
NIce
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 483

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits