Mani neviens nesaprot

Starptautisko un konstitucionālo tiesību aspekti prezentācijā. Amizants skats - trausla, smaidoša sieviete sirmu Juridiskās fakultātes profesoru ielokā, kuri, šķiet, nav īsti skaidrībā, kā izturēties pret kolēģi ar augsto akadēmisko bagāžu. Nav profesionālas polemiku - Ineta stāsta par tīri sadzīviskām lietām. Ka būtu pelnījusi zinātnisko grādu arī finansējuma atrašanā: nepastāvot stipendiju shēmām, kādas ir Polijā, Čehijā, Ungārijā, griezusies pie visiem iespējamiem fondiem. Doktorantūru pabeigusi trīs gados, nepametot darbu 1995.gadā pašas dibinātajā Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūtā. Ko tagad? Ar 117 latiem, ko garantē Universitātes pasniedzējas amats, nepietiek pat starptautisko tiesību juristes rutīnas minimumam: viņa pagaidām vēl nevar iedomāties dienu, kad pa ceļam uz mājām universālveikalā nenopirktu pusotru latu vērto The International Herald Tribune. Varbūt izšķirties pieņemt darba piedāvājumu Lundas universitātē Zviedrijā, kuras maģistrantūru pati ir beigusi? Kamēr tas vēl nav izlemts, par nākotni Ineta zina tikai vienu: vasarā, kad Kembridžā ziedēs rozes, viņa brauks uz izlaidumu. Un noteikti ņems līdzi arī mammu - pensionētu agronomi no Jelgavas rajona Lielplatones. Vija Budreiko meitu ir apciemojusi teju visur, kur viņa studējusi, strādājusi vai stažējusies: Amerikā, Zviedrijā, Vācijā. Esat ļoti tuvas? Jā. Viņa mūs ar brāli ir uzaudzinājusi viena, un es, lai cik banāli tas skan, šādā veidā gribu atlīdzināt par viņas pūlēm. Pirmoreiz aizvedot uz Zviedriju, šausmīgi baidījos no viņas reakcijas. Cilvēks, kuram režīms ir atņēmis visu, ārzemes uzņēma vēsi - tā nu tas ir. Tāpat kā es. Ineta stāsta: viņas vecaistēvs, uzvārdā Šaubergs, bijis baltvācietis no Jelgavas. Karam beidzoties, viņu no sievas un trim bērniem atdalījusi krievu armija. Viņš aizbēdzis līdz Austrālijai. Sešdesmitajos gados tūrista statusā atbraucis uz Ļeņingradu. Devis ziņu, lai sieva atbrauc tikties. Viņa, baidīdamās no Sibīrijas, to nav darījusi. Mazbērni par notikušo uzzinājuši tikai 1989.gadā. Šauberga vienīgo meitu elitāru skolu vietā sagaidījis Saulaines sovhoztehnikums - tā audzēkņiem vismaz pienācies apģērbs un brīvpusdienas, bet pēc tam - smags darbs. Esmu augusi klasiskā padomju lauku vidē, daudzstāvu mājā. Taču šī māja atradās Elejas pils tuvumā. Ciemā bija viena sieviete, kas mūs, bērnus, veda pa visiem pagrabiem. Meklējām pazemes ejas. Skatījāmies vecās Mēdemu kapenes... Esmu astmas bērns. Līdz 16 gadiem bieži bija periodi, kad - nedēļa mājās, divas nedēļas slimnīcā. Biju izbraukājusi Inčukalnu un Cēsis,- sanatorijas, kur šādus bērnus ārstēja. Izlasījusi visas grāmatas, kas man bija pieejamas. Man ir interesanti ar sevi. Esmu analizējusi: kāpēc nevaru būt tāda kā citas. Sieva vīram. Ar bērniem. Sapratu, ka man gribas sevi izjust kā neatkarīgu cilvēku. Kas dod šo brīvības sajūtu? Manā gadījumā tā nav nauda, bet izpratne par procesiem Latvijā. Par Latvijas lomu globālos procesos. Tiklīdz tā ir, tu sāc pārvarēt cilvēcisko vājību - neticību sev. Vajag sev pajautāt: «Kas tad tu esi, ko gribi? Vai esi ar sevi apmierināts?» Ja tas tā nav, nebūsi apmierināts ne ar apkārtējiem, ne ar pastāvošo iekārtu. Kā tiki līdz Kembridžai? Tas sākās Latvijas Universitātē. Jau pēdējā kursā sāku mācīties Dānijā, Orhūsas universitātē. Vēl mācoties tur, sāku paralēli studēt starptautisko tiesību maģistrantūrā Zviedrijā, Lundas universitāte. Kad gandrīz jau beidzu šīs studijas, pasniedzēja man prasīja: «Nu, Ineta, ko tu tālāk darīsi?» - «Atgriezīšos Latvijā. Strādāšu pie doktora disertācijas.» Viņa: «Latvijā? Pie doktora disertācijas tavā sfērā? Varbūt paskaties: Londona, Oksforda, Kembridža...» Es - Kembridžā? Sapratu, ka zviedru maģistra grāds ir ļoti labs, bet tomēr... Lai arī jau biju izgājusi vairākas universitātes, standarts, kas valda Kembridžā, sākumā likās biedējošs. Cietākais rieksts padomju sistēmas produktam, kurš nav mācīts patstāvīgi domāt, kur nu vēl attīstīt idejas starptautiskajās attiecībās, - tev prasa jaunradi. Arī juristiem. Tas ir dubults uzdevums: apzināt to, kas ir noticis pasaulē, un vēl attīst radošo domu. Labi, man palīdzēja skandināvu universitāšu pieredze, bet biju veidota, lai būtu noslēgta pasaulei. Lai gan jau no 12 gadiem zināju, ka gribu būt juriste un tieši starptautisko tiesību speciāliste. Zināji, ka vispār ir tādas starptautiskās tiesības? Mani vienmēr ir interesējusi ārpolitika. Klausījos, kas notiek Kubā vai Afganistānā. Protams, pilnībā nevarēju novērtēt, ko nozīmē starptautiskās tiesības. Sapratu, ka man būtu jāzina valodas. Veseliem pusgadiem mums nebija angļu valodas skolotāju, un es skolas bibliotekā biju nocēlusi Maskavā izdotu grāmatu ar angļu topikiem. Tas ir vienīgais likumpārkāpums manā dzīvē, ja neskaita ātruma pārkāpšanu, braucot mašīnā. Universitātē mācījos likumus, kas nepārtaukti mainījās. Fakultāte deva zināmu pašapziņu. Jau 1990.gadā sāku strādāt tā laika Augstākajā Padomē par deputāta palīdzi. 1992.gadā kļuvu par Ārlietu komisijas konsultanti. Kad aizgāju strādāt par padomnieci pie Māra Gaiļa, redzēju, kā strādā valdība. Ar savām zināšanām centos novērst kļūdas, un tiku kritizēta. Cilvēki nesaprata, kāpēc vienmēr urķējos niansēs. Varu nosaukt daudzas lietas, par kurām teiks - Ziemeli, kā parasti, kaut kas neapmierina. Nē, neuzskatu sevi par disidenti. Tieši otrādi - esmu mēģinājusi dzīvot saskaņā ar spēles noteikumiem. Sapratusi, ka visu laiku dzīvot, it kā dzēšot ugunskuru - tas nenāk par labu. Ka visvairāk vajadzīgas divas lietas: izglītība un informācija par struktūrām, kur gribam iestāties - NATO un ES. Mums būtu jābūt pilnīgā skaidrībā, ko darīsim, kad, teiksim, saruna nonāks pie vienas no brīvībām - iedzīvotāju pārvietošanās brīvības. Ņemot vērā mūsu kvalifikācijas problēmas, ES bezdarba līmeni, mūsu darba tirgu... Tas, ko Brisele ražo, būs likums arī mūsu valstī. Haotiska reaģēšana uz to, kurā mirklī kāda no institūcijām mūs sit, nav tas labākais variants. Tiklīdz mums ir kāds starptautisks līgums, konvencija, mēs to parakstām, bet kādas tam ir praktiskās sekas - cik daudz par to aizdomājamies? 1991.gadā bija diskusija - vai veidojam otro Latvijas Republiku vai atjaunojam pirmo. Pēc emigrācijas spiediena atjaunojām pirmo. Starptautiskajās tiesībās šie jautājumi ir noregulēti pavisam konkrēti. Rakstot maģistra darbu, izpētīju, ka nevar būt nekādas runas par otras republikas dibināšanu. Doktora darbā izanalizēta Baltijas valstu prakse un izdarīti secinājumi: vai tā pati par sevi ir ģenerējusi kaut kādus starptautiskos principus... Izrādās, ir. Nav daudz tādu gadījumu, kad valstis turpinās pēc 50 gadu ilga okupācijas perioda. Vai Kembridžas zināšanas tomēr nestāv pārāk tālu no realitātes? Starptautisko tiesību normām mūsdienās ir vispraktiskākā nozīme: ja mēs, piemēram, vienu dienu izdzītu ārā visu krievu minoritāti, mūs momentā iztriektu ārā no starptautiskajām organizācijām. Svarīgākā ir saskaņa sabiedrībā. Pie sevis domāju - skaitos cilvēktiesību eksperte. Valsts stabilitātes labā esmu par nacionālo minoritāšu tiesībām Latvijā. Taču nez kā manai mammai ir lasīt manus rakstus avīzēs. Es, viņas meita, būtībā cīnos par to tiesībām, kas viņai ir atņēmuši tiesības. It kā jau šie cilvēki ir tikpat nevainīgi kā jebkurš no mums. Daudzi no viņiem nebija ne partijā, ne valdībā, un ir tikpat daudz latviešu, kas strādājuši muļķības, tomēr individuālā līmenī šis jautājums nav tik vienkāršs. Ja mani starptautiskās konferencēs sāk bombardēt - kāpēc jūs Latvijā pārkāpjat to un to, tas man uzdzen asinis: nu labi, parunāsim. Paanalizēsim manu ģimeni. Arī es šai lietai neesmu tikusi un arī nekad netikšu pāri. Zinu, ka man arī ir kompleksi, ka esmu šī režīma produkts. Piemēram? Tu ļoti labi saproti, ko vari un ko nevari atļauties. Mani, piemēram, tracina Anglijas robežas šķērsošana. Mums visiem ir zīmogs: Austrumeiropa. Bijusī PSRS. Loģiski, ka mani kontrolēs vairāk nekā, teiksim, vācieti. Es to uztveru sāpīgi. Par zināšanām arī ir bijis kompleksiņš. Ārzemju draugiem, kas ir runājuši, piemēram, par kādu filmu, ko neesmu redzējusi, esmu atklāti pateikusi: «Mums tas nav bijis pieejams.» Esmu klausījusies ar lielām acīm un kaut kādā veidā savārstījusi nokavēto periodu. Vienlaikus lepojos, ka daudz labāk nekā viņi pārzinu krievu literatūru un mākslu. Nemaz nerunājot par latviešu kultūru. Vai akadēmisko vīriešu sabiedrībā kāds kaut netieši ir norādījis, ka esi jaunāka, turklāt sieviete? Nē, pat apziņā neesmu dalījusi: profesori vīrieši, sievietes... Pieņemu, ka tas ir normāli, ka esmu vienīgā meitene veco slavenību vidū. Diemžēl, Latvijā dominē vīriešu šovinisms. Paskaties, kas notiek politikā - vai tad sievietes ir mazāk spējīgas vai mazāk izglītotas? Nē, viņas jau automātiski tiek pieņemtas vai nu par meitenītēm, vai sekretārītēm. Tādām, kas pienesīs kafiju, dokumentus... Man ir paveicies: vai nu esmu bijusi tik ignoranta, vai, kā daudzi ir izteikušies, tik šausmīgi pašpārliecināta,- nē, neviens neko tādu neatļaujas. Vai vispār ir kāds, kam tu atklājies? Nedomāju, ka es kaut ko daru apzināti, taču baidos, ka tā īsti mani neviens nepazīst. Mani vienmēr ir pievilcis zināms briedums. Sarunas, ko risinu, bijušas neparastas manam vecumam: drīzāk par politiku, nekā par naktsklubiem... Man ir bijis garlaicīgi ar vienaudžiem. Kādreiz es to ļoti asi parādīju. Tagad esmu iemācījusies toleranci. Manu universitātes kursa biedru rūpes un intereses atšķiras no tā, ko es daru. Visi gatavojas būt advokāti, risina vietējās juridiskās problēmas: privātnami, īrnieku tiesības... Arī man ir interesanti parunāties par šīm lietām, tikai beigās konstatēju,- par mani neviens neko daudz nezina. Man tas ir pieņemami. Daudz esmu redzējusi gan ģimenes, gan pārus, kas Latvijas neatkarības radīto pārmaiņu rezultātā vairs nespēj atrast kopēju valodu! Tas, kas noticis ar mani, arī ir radījis pagriezienu manās attiecībās ar cilvēkiem gan personīgajā, gan profesionālajā līmenī. Varbūt visi būtībā ir vientuļi? Apzināta vientulība man ir nepieciešama. Jūtos ļoti labi ar sevi. Emocionāla vientulība? Ja man nebūtu domubiedru, cilvēku, ar ko varu aprunāties ārpus Latvijas, varbūt es tā arī justos. Paldies Dievam, tā nav. Ņemu telefonu un zvanu. No otras puses, neesmu Rīgas bērns. Mana ģimene nav draudzējusies ar sabiedrībā pazīstamām ģimenēm. Neesmu ne literāte, ne vēsturniece - tiem visiem veidojas savas ģildes. Latvijas inteliģenci nemaz lāgā nepazīstu. Varbūt tas mani vēl gaida - ieiet Latvijas inteliģences apritē. Kur ir tā vieta, kur tu vislabāk jūties? Kembridžā. Mani pievelk akadēmiskā vide. Angļu mentalitāte. Viņi ir ļoti rezervēti, bet, ja kāds cilvēks liekas simpātisks, tad to arī parāda. Iemīļotākā Kembridžas studentu vieta ir tējnīca ābeļdārza vidū, atvērta pagājušajā gadsimtā. Agrā pavasarī, kad vēl nav tūristu, mēs visi tur gājām pusdienās: cits ēda, cits mācījās. Kilometru no manas koledžas sākās lauki. Tur pāri ganībām bija speciāli gājēju celiņi. Kā Latvijā... Kā Lielplatonē. Visčābiskāk jutos, dzīvojot Haidelbergā, Rūras baseinā, kur ir milzīga gaisa piesārņotība. Nevaru nakšņot vecās koka mājās. Nepanesu suņus un kaķus. Es jau smejos, ka veicu pētījumu arī šajā ziņā. Ceļojot pa pasauli, vienmēr domāju - ko man tā jaunā vieta nesīs. Vai tā nav liela atkarība? Nē. Tikai realitātes izpratne. Dieviņš apžēlojās - tik smagas veselības problēmas parasti nepazūd. Man tās pazuda pēkšņi un var atkārtoties tikai pārslodzes dēļ. Jāsāk atkal pie sevis piestrādāt.